Latvijas Universitātes profesors, inženieris ķīmiķis Alfrēds Teodors Ieviņš dzimis 1897. gada 16. jūlijā Bukaišu pagasta (tagad Dobeles novads) “Ievalaišu” mājās zemnieku Friča un Karlīnes Ieviņu ģimenē. A. Ieviņš uzauga kopā ar vecāko brāli Frici. Jau bērnībā viņam patika patika vērot norises dabā un izzināt sev neskaidrus jautājumus, atbildes uz tiem meklējot grāmatās.
1907. gadā A. Ieviņš uzsāka skolas gaitas Bukaišu pagastskolā. Tēvs pamanīja dēla lielo kāri pēc zināšanām un atbalstīja viņa tālāko izglītošanos. 1910. gadā pēc pagastskolas beigšanas tika plānots mācības turpināt Academia Petrina (tagad Jelgavas akadēmiskā ģimnāzija), tomēr netika uzņemts, jo viņa vācu valodas prasmes izrādījās nepietiekamas.
Lai mācības turpinātu, viņš devās uz Rīgu un iestājās Pētera Dzeņa ģimnāzijā, taču drīz saprata, ka šī skola nav viņam piemērota, kā arī mācību maksa bija augsta. A. Ieviņš pašmācības ceļā sagatavojās un 1911. gadā iestājās Rīgas Aleksandra zēnu ģimnāzijas (tagad Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas ēka) 4. klasē, kuru 1917. gadā absolvēja ar zelta medaļu. Pēc mācībām A. Ieviņš devās uz Novosibirsku (Krievija), kur strādāja Sibīrijas Kredītbiedrību savienībā.
1920. gadā A. Ieviņš atgriezās Rīgā, lai uzsāktu studijas Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē. Studiju laikā viņš lielu uzmanību pievērsa patstāvīgajiem darbiem, zināšanas apgūstot galvenokārt, no mācību grāmatām. Mācību grāmatu neesamība latviešu valodā topošam zinātniekam netraucēja, jo viņš brīvi lasīja krievu, vācu un franču valodā. Universitāti A. Ieviņš absolvēja 1924. gadā, iegūstot inženiera ķīmiķa grādu.
Studējot pēdējā kursā, viņš uzsāka darbu LU Ķīmijas fakultātē kā subasistents (1924-1925), jaunākais asistents (1925-1934), kā arī vadīja laboratorijas darbus un lasīja lekcijas preču zinībā. 1934. gadā A. Ieviņu ievēlēja par privātdocentu.
1935. gadā A. Ieviņš uzsāka profesionālo darbību jaunā zinātnes nozarē - rentgenogrāfijā. Paralēli darbam universitātē visu brīvo laiku viņš veltīja rentgenanalīzei. Kopā ar ķīmijas doktoru Mārtiņu Eduardu Straumani viņš izstrādāja jaunu metodi kristāliskā režģa parametru noteikšanai ar rentgenanalīzi - asimetrisko metodi [3., 4., 5. att.]. 1938. gadā A. Ieviņš aizstāvēja disertāciju "Asimetriskā metode režģa konstanšu noteikšanai un dažas tās izlietošanas iespējas", iegūstot ķīmijas tehnoloģijas doktora grādu. Pēc disertācijas aizstāvēšanas viņu ievēlēja par docentu (1938-1940), bet 1940. gadā - par profesoru. A. Ieviņa un M. Straumaņa izstrādātā metode guva starptautisku atzinību un joprojām tiek izmantota ķīmijas un fizikas laboratorijās visā pasaulē. A. Ieviņa vārds pasaulē kļuva plašāk pazīstams, kad 1940. gadā iznāca viņa un M. Straumaņa kopīgi sarakstītā monogrāfija “Die Präzisionsbestimmung von Gitterkonstanten nach der asymmetrischen Methode ”.
1940. gada augustā A. Ieviņš uzsāka pildīt Latvijas Valsts universitātes Ķīmijas fakultātes dekāna pienākumus. No 1946. gada A. Ieviņam profesionālā darbība ir saistīta ar Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Ķīmijas institūtu, kur viņš pildīja direktota pienākumus (1946 - 1953 un 1959 - 1962). 1958. gadā Rīgas Politehniskajā institūtā (tagad Rīgas Tehniskā universitāte) viņu ievēlēja par zinātņu prorektoru. Tomēr, neskatoties uz zinātnisko darbību, A. Ieviņš visu mūžu palika uzticīgs pedagoģiskajam darbam universitātes Ķīmijas fakultātē. Studenti viņu atceras kā gudru un stingru docētāju, kurš necieta liekvārdību, neskaidru darba izklāstu un paviršību. Norādot, ka būt talantīgam vēl ir par maz, jo lai gūtu panākumus zinātnē, nepieciešams neatlaidīgs, precīzs darbs.
Blakus aktīvajam zinātniskajam darbam svarīga A. Ieviņa dzīves daļa bija viņa ģimene. Kopā ar dzīvesbiedri Martu Ieviņu (dzimusi Skuja), izaudzināja četrus bērnus - Jausmu, Jāni, Gunu un Māri. Vecākā meita Jausma Cīrule (dzimusi Ieviņa) tēvu raksturoja kā stingru, steidzīgu, rosīgu cilvēku, kurš vienmēr aizņemts ar savu darbu un domām. Bērnībā viņi zināja, ka tēvs - jeb kā paši viņu dēvēja “papucītis” - ir profesors, taču īstas izpratnes par to, ko tas nozīmē, bērniem nebija. Vārds “profesors”, viņuprāt, vienkārši skanēja cēli un svinīgi. Tikai vēlāk, kopā strādājot Ķīmijas institūtā, J. Cīrule iepazina savu tēvu arī kā zinātnieku - vienkāršu un atsaucīgu darba kolēģi.
Brīvajā laikā A. Ieviņam patika ceļot, viņš apmeklēja daudzas Eiropas valstis - Beļģiju, Itāliju, Franciju, Grieķiju, Zviedriju un citas.
Profesors Alfrēds Teodors Ieviņš aizgāja mūžībā 1975. gada 2. oktobrī.
Jānis Stradiņš. Ķīmiķi, kuru vārdi ir jāzina”. Rīga: Zvaigzne, 1967, 113.-114. lpp.
Cīrule J., Gode H., Gudriniece E. Alfrēds Ieviņš dzīvē un darbā. Rīga : Zinātne, 1979.