1886. gada 18. aprīlī Limbažu apriņķa Lielsalacas pagasta Mērnieku muižā dzirnavnieka ģimenē dzimis Eižens Rozenšteins, latviešu ķīmiķis un silikātu tehnologs, Brocēnu cementa izejvielu atklājējs.
Pēc mācībām Ainažu pagasta skolā, Lielsalacas draudzes skolā un Limbažu pilsētas skolā 1904. gadā E. Rozenšteins iestājies N. Mironova komercskolā Rīgā, un beidzis to ar sudraba medaļu. No 1907. gada ar pārtraukumiem studējis Rīgas Politehniskā institūta Ķīmijas nodaļā. Jau studiju laikā 1909. – 1911. gadā bijis profesora Paula Valdena privātasistents fizikālajā ķīmijā. No 1912. gada strādājis par ķīmiķi A. K. Neiberga mākslīgo dzirnakmeņu fabrikā, un, sākoties I Pasaules karam, 1915. gadā devies uz Eltona ezeru Krievijā pētīt iespējas iegūt magnija hlorīdu mākslīgo dzirnakmeņu saistvielas masas pagatavošanai. Kara apstākļos studijas pārtraucis un strādājis Sīmensa un Šukerta firmas fabrikā Pēterburgā, kur ierīkojis laboratoriju un izstrādājis jaunu elektroizolācijas materiālu. 1919. gadā atgriezies Latvijā un līdz 1921.gada janvārim pildījis amata pienākumus Rūpniecības departamentā. Studijas pabeidzis Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē 1921. gadā, iegūstot inženiera tehnologa grādu. 1931. gadā, aizstāvot disertāciju “Dolomītromāncements un hidrauliskais dolomīts”, ieguvis Dr. chem. techn. grādu, pēc gada ievēlēts par profesoru preču zinātnē. No 1921. gada strādājis par mācībspēku Latvijas Universitātē. No 1930. gada vadījis Ķīmijas fakultātes izmēģinājumu un pētījumu laboratoriju, kur pieņemtas analīzes no dažādām firmām, rūpniecības uzņēmumiem un privātpersonām (tai skaitā, devis slēdzienu par Zandberga un biedru ķieģeļnīcas Pāvilostā izgatavotajiem, eksportēšanai paredzētajiem ķieģeļiem, kuru ražošanai bijis lietots nederīgs grantains morēnu māls ar kaļķakmens graudiņu ieslēgumiem – šis gadījums atainots arī Pāvila Rozīša romānā “Ceplis”). No 1920. līdz 1927. gadam E. Rozenšteins kopīgi ar vairākiem inženieriem vadījis iespiedkrāsu darbnīcu “Raro”, no 1927. gada – mākslas podniecību “Latvijas māls”. Pārstāvējis tirgotājus un rūpniekus importa regulēšanas komisijā, bijis pastāvīgais konsultants Emolipa stikla fabrikā, Maruškas romāncementa fabrikā, akciju sabiedrības “C. Ch. Schmidt” Rīgas cementa fabrikā. Dibinājis un no 1922. gada vadījis Latvijas Minerālvielu pētīšanas biedrību (tā uzskatāma par Zemes bagātību pētīšanas komitejas priekšteci).
E. Rozenšteins ir zinātnieks, kurš veicis vislielāko ieguldījumu Latvijas derīgo izrakteņu izpētē un to izmantošanas iespēju noskaidrošanā Latvijas pirmās brīvvalsts laikā. Publicējis kopumā 36 zinātniskus un populārzinātniskus darbus (16 par derīgajiem izrakteņiem, 18 par silikātu tehnoloģiju un 2 par zinātnes vēsturi). Latvijas derīgo izrakteņu pētīšanu un izmantošanu E. Rozenšteins izvērtējis 3 lielos, vispārīgos apskatos. 1929. gada 20. jūnijā 2. Ģeogrāfijas konferencē E. Rozenšteins nolasīja priekšlasījumu “Latvijas derīgie izrakteņi un to izmantošana”, kurā līdzās kaļķakmens izmantošanai portlandcementa ražošanai (minēts zemāk) rosināja pēc iespējas censties arī citus Latvijas derīgos izrakteņus pārveidot vērtīgākos ražojumos, īpaši uzsverot devona formācijas mālus, un priekšlasījumu nobeidza ar novēlējumu: “Vairāk cieņas un uzmanības mūsu tēvijas derīgiem izrakteņiem par svētību mūsu valstij.” Latviešu konversācijas vārdnīcas 7. sējumā (1931-1932) tika iekļauts darbs “Izrakteņi”, kurā E. Rozenšteins Latvijas derīgos izrakteņus klasificējis pēc to saimnieciskās noderības (dabiskie būvmateriāli, rūpniecībā derīgie ieži, zemes kaļķošanas materiāli, veselības ūdeņi un dūņas, kurināmais (kūdra) un maznozīmīgie ieži). Savukārt 1932. gadā E. Rozenšteins kopā ar Zelmāru Lancmani (skolotājs, ģeoloģijas entuziasts, ilggadīgais E. Rozenšteina līdzstrādnieks, Latvijas Minerālvielu pētīšanas biedrības sekretārs) izdeva darbu “Latvijas derīgo izrakteņu pētīšana un izmantošana”, kurā sniegts pirmais plašākais Latvijas derīgo izrakteņu izvērtējums, minēti izcilākie Latvijas zemes dzīļu pētnieki un viņu devums, kā arī ietvertas citur neiespiestas ziņas par E. Rozenšteina un viņa tuvāko līdzstrādnieku Z. Lancmaņa un Jūlija Eiduka pētījumiem.
No 1923. līdz 1927. gadam E. Rozenšteins un Z. Lancmanis ar Kultūras fonda atbalstu apzināja saldūdens kaļķiežu krājumus un to tehnoloģisko noderību. 1924. gadā tika publicēts E. Rozenšteina un Z. Lancmaņa kopīgs zinātniskais darbs “Latvijas avotkaļķi”, kas tika godalgots ar Krišjāņa Barona prēmiju. E. Rozenšteina un Z. Lancmaņa pētījumu rezultātā zināmo saldūdens kaļķiežu atradņu skaits pieauga no 13 līdz 165. Cietos saldūdens kaļķiežus E. Rozenšteins ieteica izmantot Rīgas Brāļu kapiem, pieminekļu un māju fasāžu apdarei, mēreni saistījušos – baltkaļķu iegūšanai, papīra, stikla rūpniecībai, gulsnētā krīta ieguvei, bet irdenos akciju sabiedrības “C. Ch. Schmidt” Rīgas cementa fabrika izmantoja par galveno izejmateriālu (līdzās no Dānijas un Anglijas ievestajam krītam, no Somijas ievestajam kaļķa špatam) portlandcementa ražošanai, kā arī E. Rozenšteins ieteica tos izmantot augšņu kaļķošanai.
1928. gadā E. Rozenšteins akciju sabiedrības “C. Ch. Schmidt” Rīgas cementa fabrika uzdevumā pēc urbumiem Cieceres ezera apkārtnē konstatēja bagātīgas cehšteina kaļķakmens iegulas, pārliecinot fabrikas vadību, ka šis derīgais izraktenis ir daudz vērtīgāks portlandcementa ražošanai nekā saldūdens kaļķieži vai ievestās izejvielas, kā rezultātā 1929. gadā tur tika uzsākta cehšteina kaļķakmens ieguve, minētajā Rīgas fabrikā notika pārkārtošana, un 1938. gadā darbu uzsāka jaunuzceltā Brocēnu portlandcementa fabrika (no 1938. gada pie tās sāka veidoties arī blīvi apdzīvota vieta, kas mūsdienās kļuvusi par Brocēnu pilsētu). Turklāt pēc E. Rozenšteina priekšlikuma šo cehšteina kaļķakmeni sāka izmantot arī Jelgavas cukurfabrika, jo tajā magniju saturošo kaitīgo savienojumu īpatsvars bija būtiski mazāks nekā līdz tam izmantotajā Sāmsalas magneziālajā kaļķakmenī.
Vairāku firmu uzdevumā E. Rozenšteins pētīja dolomītus un Slokā, Doles salas apkārtnē, Stopiņu – Salaspils rajonā starp to kārtām sastopamo dolomītmerģeli jeb romānakmeni (dolomītu ar mālu saturu līdz 10 – 17% ļoti vienmērīgā sadalījumā), meklējot atradnes dolomītromāncementa (to saturošās javas salīdzinājumā ar kaļķu javām uzrāda daudz lielāku mehānisko izturību, un ātrāk sacietē) ražošanai ērtu satiksmes ceļu tuvumā. Savukārt augstākminētajā disertācijā tika apkopoti šajā jomā veikto laboratorisko pētījumu rezultāti. Bez tam, E. Rozenšteins norādīja, ka Slokā sastopamais tīrais, sīkkristāliskais dolomīts jeb morīts izmantojams arī vietējai celulozes fabrikai.
Pieaugot ģipšakmens eksportam, akciju sabiedrības “C. Ch. Schmidt” uzdevumā E. Rozenšteins izpētīja Stopiņu, Salaspils apkārtnes un Nāves salas ģipšakmens slāņus, to raksturojumu un klasifikāciju dodot 1932. gadā iznākušajā publikācijā Latvijas Universitātes rakstu krājumā vācu valodā “Charakterisierung und Gruppierung der Schichten von Gipsfundorten im Gebiet Stopiņi – Salaspils - Nāvessala”. Šajos pētījumos tika iesaistīti arī mineralogi Boriss Popovs un Oto Mellis.
Ar Finanšu ministrijas līdzekļiem E. Rozenšteins kopā ar Z. Lancmani un asistentu J. Eiduku izpētīja potenciālās Latvijas kvartāra un devona mālu atradnes, pētījumos kopā ar J. Eiduku atklāja, ka Latvijas devona formācijas māli ir izmantojami augstvērtīgu klinkera ķieģeļu ražošanai (pētot presētus un apdedzinātus ķieģeļus, tika secināts, ka atsevišķas mālu pasugas uzrāda divreiz lielāku spiedes izturību nekā Vācijas Oldenburgas klinkeri, un uzrāda lielu izturību pret triecieniem un dilšanu), kā rezultātā klinkera izstrādājumi vairs nebija jāieved no ārzemēm. Veikto pētījumu apkopošanu turpināja Z. Lancmanis un J. Eiduks - 1933. gadā publicēja kopīgu darbu “Devona mālu krājumu apmēru novērtēšanas darbi Dundagas, Tūjas, Siguldas un Cēsu apkārtnē”, J. Eiduks sagatavoja divas publikācijas par Latvijas mālu izmantošanu klinkera ražošanai (“Pētījumi par dažu Latvijas mālu noderīgumu bruģu klinkera ražošanā”(1933), “Latvijas māli kā izejviela klinkera ražošanai” (1936)).
E. Rozenšteins Sarkandaugavas Emolipa stikla fabrikas uzdevumā pētīja arī Latvijas baltās kvarca smiltis (Juglas un Ropažu virsmežniecības podzola smiltis), secinot, ka tās atbilst logu un pusbaltā stikla ražošanas vajadzībām, un pēc viņa ieteikuma no 1932. gada šīs smiltis sāka pielietot arī M. S. Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrika smalkfajansa masām un glazūrām, aizstājot līdz tam lietoto Skandināvijas kvarcu.
Sakarā ar konstatēto nenoteiktību un rupjām kļūdām tā laika Latvijas ģeoloģiskajā literatūrā, apzīmējot iežus, 1932. gadā E. Rozenšteins publicēja arī darbu “Par terminoloģijas saskaņošanu ģeoloģijā un silikātu tehnoloģijā”, kurā veltīja kritiku pastāvošajai praksei, kad ieži galvenokārt tika aprakstīti tikai pēc ārējām pazīmēm, nevis ķīmisko analīžu datiem.
Grāvītis, V. Brocēnu cementa izejvielu atklājēja piemiņai. 1958. Padomju Jaunatne. Nr. 31. Rīga. 3. lpp.
Grosvalds I., Alksnis U. Eižens Rozenšteins – izcilais Latvijas derīgo izrakteņu pētnieks. Rīgas Tehniskā universitāte. Vēstures lappuses. Rīga: RTU Izdevniecība. 2001. 108.-131. lpp.
Profesors Eižens Rozenšteins. Latvijas Universitāte. Latvijas Universitāte divdesmit gados 1919 - 1939. 2. daļa. Mācības spēku biogrāfijas un bibliogrāfija. Rīga: Latvijas Universitāte. 1939. 179.-180. lpp.