Viens no Latvijas ornitoloģijas pamatlicējiem, Nikolajs Heinrihs fon Tranzē (Nikolai Heinrich von Transehe) dzimis 1886. gada 31. jūlijā Jaunbrenguļu muižā, Brenguļu pagastā, Valmieras novadā. Savās atmiņās N. Tranzē atklāja, ka uzauga kopā ar vecāko brāli un ģimene nāca no senas vācbaltiešu dzimtas, kuras vēsture sniedzās tālāk par 1550. gadu [1].
Pirmo izglītību viņš ieguva mājās, bet 1901. gadā iestājās Rīgas pilsētas ģimnāzijas 4. klasē, kuru absolvēja 1906. gadā. Savās atmiņās N. Tranzē raksta, ka dzīve pilsētā viņam īsti nepatika. Dzīve laukos, pastaigas pa mežiem un pļavām, makšķerēšana un putnu novērošana bija tas, kas viņu patiesi aizrāva. Lielu lomu interesei par putniem viņam sniedza kaimiņos dzīvojošais ornitologs Haralds Laudons (Harald Georg Gideon Freiherr von Loudon, 1876–1959) no Lizdēnu muižas (Lisden). Vācbaltiešu ornitologs Haralds Loudons bija pazīstams ar savu pētniecisko darbību un iespaidīgo putnu ādiņu kolekciju, kurā, pēc dažādiem avotiem, bija vairāki tūkstoši eksemplāru. Savās atmiņās N. Tranzē raksta: "...viņš manī vēl dziļāk iepotēja interesi par putniem, arī labprāt deva pamācību un aizrādījumus. Es nereti ciemojos pie viņa, aplūkojot viņa bagāto kolekciju, kas saturēja apmēram 12 000 putnu ādiņu."
Pēc ģimnāzijas beigšanas N. Tranzē iestājās Tērbatas universitātes (tagad Tartu universitāte) Fizikas un matemātikas fakultātē, kur starp pasniedzējiem bija zoologs Jūliuss fon Kennels (Julius von Kennel, 1854–1939) un botāniķis Nikolajs Ivanovičs Kuzņecovs (Nikolai Ivanovich Kuznetsov, 1864–1932). Vēl studiju gados N. Tranzē piedalījās trīsarpus mēnešus ilgā H. Loudona organizētā ekspedīcijā uz Azerbaidžānu un Uzbekistānu. Diemžēl viņa ekspedīcijas dienasgrāmatas tika pazaudētas Pirmā pasaules kara laikā.
Pēc Tartu Universitātes absolvēšanas N. Tranzē iestājās Leipcigas Universitātē, ku arī vēl būdams students, viņš aktīvi iesaistījās ārpusstudiju darbībā. Viņš iestājās Ornitoloģijas biedrībā, kur lasīja referātus un vadīja ekskursijas, bet 1910. gadā piedalījās V Starptautiskajā ornitologu kongresā Berlīnē. Šīs aktivitātes vēl vairāk nostiprināja viņa interesi par zooloģiju un īpaši par ornitoloģiju. 1913. gadā N. Tranzē absolvēja universitāti, iegūstot filozofijas doktora grādu, taču vēl kādu laiku palika Vācijā.
Īsi pirms Pirmā pasaules kara N. Tranzē devās uz Kaukāzu, kas, pēc viņa paša rakstītā, viņu ļoti vilināja. Tur viņš pieteicās dienestam kā brīvprātīgais, lai izpildītu karaklausības pienākumu Krievijas Impērijas 16. Tveras dragūnu pulkā, kas bija dislocēts Kaukāzā. Taču slimības dēļ viņš tika atvaļināts un gadu nodzīvoja dzimtas mājās Brenguļos. Vēlāk viņš iestājās Krievijas Sarkanā Krusta dienestā, proti, 37. priekšējā frontes postenī, kas sākotnēji darbojās Baltkrievijā, bet vēlāk tika pārvietots uz Karpatu kalniem Rumānijā. Dienējot viņš no priekšnieka palīga kļuva par posteņa vadītāju, un šo pienākumu pildīja līdz kara beigām. Pēc frontes posteņa likvidēšanas N. Tranzē 1918. gadā atgriezās Latvijā un apmetās Jaunvāles muižā, ko bija mantojis no sava tēva. Pēc dažiem mēnešiem viņš iestājās Baltiešu landesvērā (Baltische Landeswehr), kas 1920. gadā, tika pārveidoti par Latvijas armijas 13. Tukuma kājnieku pulku.
1920. gada pavasarī N. Tranzē uzsāka darbu Latvijas Universitātē un pēc tās pieprasījuma kaprāļa pakāpē tika atvaļināts no kara dienesta. Tajā pašā gadā viņš kļuva par Latvijas Universitātes Matemātikas un dabaszinātņu fakultātes Zooloģijas katedras asistentu. Sākotnēji viņš strādāja pie Gvido Šneidera (Guido Alexander Johann Schneider, 1866–1948), bet vēlāk pie Embrika Stranda (Embrik Strand, 1876–1947).
Pētījumi un darbs aizņēma ļoti daudz N. Tranzē laika, un, iespējams, tāpēc viņš apprecējās tikai 45 gadu vecumā. 1931. gadā viņš salaulājās ar Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes studenti Elizabeti Tranzē (dzimusi Bejnaroviča (Beynarowicz), 1898–1988). Laulības tika noslēgtas Trikātas baznīcā, kas bija viņa dzimtās draudzes baznīca un kurā viņa tēvs bija draudzes priekšnieks. Laulībā piedzima divas meitas, Dagmāra (1934) un Īra (1938). Svarīgi atzīmēt, ka Elizabete nebija tikai sieva, bet arī aktīvi atbalstīja vīru viņa zinātniskajā darbā. Vairākus gadus viņa brīvprātīgi palīdzēja kārtot Latvijas Ornitoloģijas centrāles arhīvu, un tieši kopīgais darbs kļuva par pamatu viņu attiecībām [2].
N. Tranzē sevi apliecināja kā mērķtiecīgu un aktīvu pētnieku, un viņa akadēmiskā karjera strauji attīstījās. Sācis darbu Latvijas Universitātē par Zooloģijas katedras asistentu 1920. gadā, 1930. gadā viņš kļuva par privātdocentu, bet 1938. gadā par docentu. Viņš strādāja arī Sistemātiskās zooloģijas institūtā. Paralēli darbam universitātē viņš darbojās Zooloģijas muzejā un palīdzēja pilnveidot tā kolekcijas. Tomēr viņa darbība neaprobežojās tikai ar Latvijas Universitāti. Viņš aktīvi iesaistījās arī citās organizācijās. 1925. gadā viņš nodibināja Latvijas Ornitoloģijas centrāli, piedalījās vairākās starptautiskās ornitoloģijas konferencēs un no 1930. gada Latvijas Universitātē lasīja kursus zooloģijā, ornitoloģijā, mamaloģijā un salīdzinošajā anatomijā. Vēlāk viņš pasniedza arī topošajiem mediķiem, veterinārārstiem un farmaceitiem. N. Tranzē bija studentu iecienīts pasniedzējs, pie kura viņi labprāt vērsās pēc padoma un kura viedoklī ieklausījās. Ir zināms, ka Latvijas Universitātes studentu biedrība "Šalkone" viņu ievēlēja par goda biedru. Kā raksta pats N. Tranzē savā biogrāfijā, tas viņu ļoti iepriecināja un sagādāja lielu gandarījumu.
Paralēli darbam Latvijas Universitātē N. Tranzē aktīvi rakstīja, un līdz emigrācijai tika publicēti vairāki viņa darbi. 1936. gadā sadarbībā ar ārstu Reini Sinātu (1910–1964) viņš publicēja apjomīgu grāmatu "Latvijas putni", ko uzskata par vienu no tā laika nozīmīgākajiem izdevumiem par Latvijas putniem [3]. Viņa darbi tika publicēti latviešu un vācu valodā akadēmiskajos izdevumos (piemēram, Das Korrespondenzblatt des Naturforscher-Vereins zu Riga) un populārzinātniskajos žurnālos (piemēram, Mednieks un Makšķernieks).
Viņa zinātniskie nopelni bija tik ievērojami, ka Leipcigas Ornitoloģijas biedrība un Ungārijas Ornitoloģijas institūts viņu ievēlēja par biedru korespondentu.
Sākoties baltvāciešu izceļošanai no Latvijas, arī N. Tranzē ar ģimeni devās uz Vāciju. 1939. gadā laikrakstā Valdības Vēstnesis, Nr. 274 (02.12.1939), N. Tranzē parādās to personu sarakstā, kuras saskaņā ar 1939. gada līgumu par vācu tautības Latvijas pilsoņu repatriāciju 1939. gada 1. decembrī tika atlaistas no Latvijas pavalstniecības. Savā biogrāfijā N. Tranzē raksta, ka tas bija smags lēmums, un viņš pameta dzimteni ar smagu sirdi, jo viņš Latviju mīlēja un bija tajā ieguldījis daudz darba. Ir zināms, ka kara laikā viņam vairākas reizes izdevās atgriezties Latvijā. Pēdējo reizi viņš dzimteni apmeklēja 1944. gadā.
Kara gadi N. Tranzē dzīvē bija pilni negaidītu pavērsienu un grūtību. 1941. gadā Jelgavas Lauksaimniecības akadēmija piedāvāja N. Tranzē darbu, un viņš ar prieku to pieņēma, taču dažādu apstākļu dēļ nevarēja ierasties Latvijā. Vēlāk viņš uzsāka darbu Polijā, kur strādāja par skolotāju. Tur viņš sagaidīja Otrā pasaules kara beigas un nenoskaidrotu iemeslu dēļ bija spiests palikt Polijā. Būdams šķirts no savas ģimenes, N. Tranzē šo dzīves posmu pārdzīvoja ļoti smagi. Kā viņš raksta savā biogrāfijā: "Sekoja pārāk par četriem gadiem, pavadītiem Polijā, ne sevišķi "jaukos apstākļos"..." Tikai 1949. gadā ar Sarkanā Krusta palīdzību viņam izdevās atkal apvienoties ar ģimeni Vācijā.
Par N. Tranzē dzīvi pēc kara ir zināms salīdzinoši maz. Savā biogrāfijā viņš ar nožēlu atzīmē, ka vairs nevar nodarboties ar savu iemīļoto darbu, jo apstākļi tam nav piemēroti. Tomēr Latvijā par viņu neaizmirsa. Kara laikā viņš bieži sarakstījās ar Latvijas Universitātes darbinieku Leonu Āboliņu (1895–1974), kurš 1944. gadā devās trimdā uz Zviedriju. Zināms arī, ka N. Tranzē sarakstījās ar Ģirtu Kasparsonu (1933–2015) [4], Latvijas zoologu, kurš nodarbojās ar dienas plēsīgo putnu pētniecību.
Tālu no dzimtenes veselības, vecuma, kā arī laika un iespēju trūkuma dēļ N. Tranzē vairs aktīvi nenodarbojās ar pētniecību. Tomēr viņš turpināja strādāt. 1958. gadā viņš apmeklēja XII Starptautisko ornitoloģijas kongresu Helsinkos. Vienlaikus viņš strādāja pie savas grāmatas, kurā apkopoja iepriekšējos gados savāktās ziņas par Latvijas putnu pētniecību. Tā 1965. gadā vācu valodā izdevniecībā Verlag Harro von Hirschheydt Hannoverē tika izdota N. Tranzē grāmata "Die Vogelwelt Lettlands" (Latvijas putnu pasaule).
Diemžēl Nikolajs Tranzē pēc kara tā arī vairs neieraudzīja tik ļoti mīļoto dzimteni un atlikušo mūža daļu pavadīja Vācijā. Savā biogrāfijā viņš ar skumjām un lielu mīlestību atceras dzimtās mājas un cilvēkus, kurus bija spiests pamest. Atstājis nozīmīgu ieguldījumu zooloģijā un ornitoloģijā, Nikolajs Tranzē mira 1969. gada 29. septembrī. Draugi un bijušie kolēģi arī svešumā viņu neaizmirsa. Par N. Tranzē nāvi tika publicēti nekrologi dažādos laikrakstos (piemēram, ASV laikrakstā "Laiks" un Vācijas laikrakstā "Latvija"), kas apliecina, ka viņa ieguldījums un personība tālu no dzimtenes ne uz brīdi netika aizmirsta.
Papildus informācija:
ZEM LUPAS. LU Sistemātiskās zooloģijas institūta (1923 – 1944) inventārgrāmata
1. Tranzē N. "Manas dzīves gaitas apraksts". 1954.
2. Matrozis R., Bauere I. Putnu pētniekam Nikolajam fon Tranzē – 130. 2016.
3. Piterāns A., Piterāns U. Latvijas Universitātes Zooloģijas muzejs. Latvijas Universitātes raksti. 2017, 815. Sēj.
4. Matrozis R. Ornitologam Nikolajam Tranzē – 120. 2006.
5. 28. Personu saraksts. Valdības Vēstnesis, Nr. 274., 02.12.1939.
6. Siliņš J. Ornitologa 70. mūža gadi. Laiks, Nr.58., 21.07.1956.
7. Sināte R. "Latvijas putni" jauna iespiedumā. Laiks, Nr.24., 13.06.1998.
8. Piterāns A., Cinītis M., Pētersons N., Piterāns U. Latvijas Universitātes Zooloģijas muzeja kolekciju un eksponātu vēsture. Latvijas Universitātes raksti. 2022, 818. Sēj.
9. Latvijas Universitātes ilustrācijas. 1929.
