Hanss Andreass Šlešs (Hans Andreas Schlesch) bija dāņu malakologs – sauszemes un saldūdens gliemju pētnieks. Viņa vārds cieši saistīts gan ar Eiropas malakoloģijas attīstību un ievērojamu zinātnisko devumu, gan Latvijas zooloģijas vēsturi. Viņš publicēja vairāk nekā 200 zinātnisku darbu, aprakstīja desmitiem jaunu taksonu un kļuva par starptautiski atzītu autoritāti gliemju sistemātikas jomā.
H. Šlešs dzimis 1891. gada 8. augustā Madrasas provincē Indijā, kur tolaik uzturējās viņa ģimene. Viņa vecāki bija dāņu luterāņu misionāri Kristians Georgs Andreas Šlešs (Christian Georg Andreas Schlesch, 16.02.1855.-8.11.1932.), kurš no 1879. līdz 1899. gadam ieņēma Dānijas protestantu misijas apvienības galvenā sekretāra amatu,[1] un Gotfrīda Margarita Šleša (Gotfrieda Margrethe Schlesch, 6.03.1851.-6.11.1949., dzim. Siersted).[2]
1899. g. ģimene atgriezās Dānijā, kur Hanss pabeidza vidusskolu un 1908. gadā uzsāka farmaceita apmācību. H. Šlešs ieguva farmācijas kandidāta (cand. pharm.) grādu. Vairāki H. Šleša dzīves gadi tika pavadīti Islandē, kur viņš strādāja par praktisko asistentu vairākās aptiekās. No 1919. līdz 1922. gadam viņš bija aptiekas vadītājs Seidisfjerdirā (Seyðisfjörður), Austrumislandē. Vienlaikus no 1921. līdz 1922. gadam viņš pildīja arī Lielbritānijas vicekonsula pienākumus Islandē.[3] 1922. gadā atgriezies Kopenhāgenā, strādāja vairākās aptiekās. 1928. gadā kļuva par aptiekas pārvaldnieku, šajā amatā strādāja līdz pensijai – 1954. g. [4]
20. gs. sākumā Dānijā un Vācijā farmaceitu izglītība bija ļoti plaša. Tā ietvēra ķīmiju, botāniku, zooloģiju, farmakognoziju (ārstniecības augu zinātni), toksikoloģiju, farmakoloģijas pamatus un zāļu gatavošanu aptiekā. [5] Mūsdienās tas šķiet neparasti, bet ap 1900. gadu farmaceitu izglītībā zooloģija bija obligāta sastāvdaļa, tādēļ arī otra dzīves aizraušanās, malakoloģija, varēja ieņemt nozīmīgu lomu kā privātajā, tā arī profesionālajā dzīvē.
H. Šleša pirmā sieva bija Agnete Vīta (Agnete Wieth). Dažādos biogrāfiskos aprakstos pāra laulības gads variē starp 1919. un 1920. gadu, bet laikraksta "Austurland" 1920. gada 10. jūlija izdevumā publicēts oficiāls kāzu paziņojums par A. Vītas un farmaceita H. Šleša laulību Seidisfjerdā (Seyðisfjörður).[6] Īsafjerdīras Kultūras nama Fotogrāfijas muzejā glabājas vairākas Hansa un Agnetes portretu fotogrāfijas no 1917. gada, pirms abu slēgtās laulības.[7] Šajā laulībā piedzima dēls Arne Šlešs (Arne V. Schlesch, 1922–2010), kurš vēlāk kļuva par mākslas kolekcionāru un kura vārdā ir nosaukts kultūras atbalsta fonds Dānijā (Arne V. Schlesch-Stiftung).[8] Hansa un Agnetes laulība vēlāk tika šķirta. 1936. gada 13. decembrī, 45 gadu vecumā, H. Šlešs Asminderodes baznīcā (Asminderød Kirke) apprecēja savu māsīcu Ģertrūdi Sierstedu (Gertrud Siersted, 27.12.1895.-15.08.1981.). [9]
Malakologs ar pasaules mēroga interesi
Jau bērnībā viņš sāka interesēties par dabu – vispirms par lielajiem tauriņiem, metāliski spīdīgajām vabolēm, papagaiļiem, pērtiķiem un citiem ievērojamiem dzīvniekiem. 1904. g. viņš pievērsās malakoloģijai, un nākamos 34 gadus nepārtraukti darbojās šajā jomā (arī paralēli farmakoloģijas studijām un darbam), kļūstot par atzītu speciālistu, īpaši palearktisko un arktisko molusku pētniecībā.[10] H. Šlešs sarakstījies ar gliemju pētniekiem daudzās valstīs, kolekcijas papildinājis apmaiņas ceļā, ieguvis plašas zināšanas par gliemju sugām, sugu mainību, izplatības areāla robežām. Pirmā publikācija tika izdota, kad H. Šlešam bija vien 16 gadu - “Par Bornholmas gliemjiem” Beļģijas Zooloģijas un malakaloģijas biedrības rakstos “Annales de la Société royale zoologique et malacologique de Belgique” (1906). [11] Farmācijas studiju laikā H. Šlešs devās uz Islandi, kur laika periodā no 1912. līdz 1914. g. savāca bagātīgu zinātnisko materiālu.[12] Viņa otrais Islandes dzīves posms bija drīzāk farmācijas jomas motivēts, tomēr arī paralēli darbam aptiekā ievērojams laiks tika veltīts malakoloģijai.
Kad pēc Pirmā pasaules kara Vācijas valūtas inflācijas dēļ zinātniskais izdevums "Archiv für Molluskenkunde" ("Malakoloģijas arhīvs") nonāca finansiālās grūtībās, Šlešs sazinājās ar doktoru Fricu Hāsu (Fritz Haas). Lielā mērā pateicoties Šleša finansiālajam atbalstam, žurnālam izdevās pārvarēt šo sarežģīto periodu.[13] H. Šlešs iesaistījās zinātnisko aprindu darbībā ne tikai caur paraugu vākšanu un publikācijām, bet arī ar finansiālu atbalstu nozares attīstībā.
H. Šleša pētījumi aptvēra Dānijas, Islandes, Grenlandes, Baltijas valstu, Vācijas, Norvēģijas, Zviedrijas, Ungārijas, Nīderlandes, kā arī Āfrikas, Āzijas un Amerikas materiālus. H. Šlešs pārzināja un publikācijas rakstīja vairākās valodās – angļu, vācu, franču, dāņu un citās. Daudzi no rakstiem publicēti žurnālos The Naturalist, Archiv für Molluskenkunde, Journal of Conchology, The Nautilus, Annales de la Société Linnéenne, Archiv für Naturgeschichte.[14] Tie galvenokārt veltīti gliemju sistemātikai, izplatībai un nomenklatūrai. Pateicoties lielajam ievākto paraugu un ziņu apjomam, H. Šleša pētījumi ļāva pievērsties malakofaunas pētniecībai gan no zooloģiskā, gan ekoloģiskā viedokļa.
Viņa zinātniskās ambīcijas bija plašas un attiecīgi arī novērtētas. Cieši kontakti ar pasaules zinātniekiem un mācībspēkiem ļāva sadarbības loku paplašināt pat līdz Ziemeļamerikas krastiem. 1932. g. H. Šlešs kļuva par Kalifornijas Zinātņu akadēmijas Goda biedru, bet 1938. g. ieguva dabaszinātņu grādu Dr.scient.h.c. Čikāgā. Vien četrus gadus pirms došanās pensijā, 1950. g., H. Šlešs Zviedrijas Karaliskajā Zinātņu akadēmijā saņēmis Linneja Medaļu, kad bija veltījis savu profesionālo dzīvi farmācijai, bet zinātnisko - malakoloģijai.[15]
Saikne ar Latviju
Latvijai H. Šleša biogrāfijā ir īpaša vieta. Latvijas Universitātes Muzeja Zooloģijas kolekcijās glabājas vairākas H. Šleša rakstītas vēstules, kas adresētas profesoram Embrikam Strandam un docentam Leonam Āboliņam, Latvijas Universitātes pasniedzējiem. Šī sarakste notikusi 20. gs. 30. gados.
Senākā saglabātā vēstule datējama 1930. g. 3. jūliju, ko H. Šlešs rakstījis profesoram E. Strandam. Tā ļauj konstatēt arī potenciālo H. Šleša tā laika dzīvesvietu, jo vēstules sūtītas no Gustava Ādolfa ielas Nr. 14. Tā rakstīta rokrakstā un tās kopija arī mašīnrakstā angļu valodā ar piezīmēm, labojumiem un komentāriem, ko vēlāk vācu valodā pievienojis E. Strands, katrai piezīmei pievienojot savu parakstu.[16] Šāda tendence, pievienot savus komentārus, kas, visticamāk vēlāk iekļauti arī atbildes vēstulē, ir raksturīga abu personu korespondencē. Tā kā LUM Zooloģijas kolekcijās atrodamas tikai tās vēstules, kas saglabājušās E. Stranda atstātajos materiālos, nav iespējams iepazīties ar pilnīgu abu personu saraksti un diskusijām, turklāt no vēstuļu konteksta nojaušams, ka, iespējams kāda H. Šleša sūtītā sarakstes daļa nav saglabājusies.
Tā paša gada 20. Septembrī H. Šlešs rakstīja vēl vienu vēstuli. Tā rakstīta mašīnrakstā dāniski. Uz tās malām rokrakstā lasāma piezīme, ka uz vēstuli ir atbildēts 1930. g. 27. septembrī. H. Šlešs vēlējās abonēt Latvijas Universitātes Sistematiskas zoologijas instituta un Hidrobiologiskas stacijas rakstus “Folia Zoologica et Hydrobiologica” (tika izdots 1929.-1943.) uz diviem gadiem.[17] Interese par zinātnisku rakstu publikācijām un ārzemju žurnālu un rakstu krājumu abonēšana apliecina H. Šleša interesi par Baltijas valstu teritorijas malakofaunu, kā arī liecina par vispārēju zinātnisku interesi un vēlmi uz savstarpēju sadarbību.
Tāpat viņš profesoru iepazīstināja ar savu līdzšinējo publikāciju sarakstu, kas bija pievienots vēstulei uz 5 lappusēm, un rakstīja: “Pielikumā nosūtu pilnīgu savu zooloģisko publikāciju sarakstu. Lai gan lielākā daļa no tām ir samērā nelielas, es tomēr uzskatu, ka esmu paveicis nedaudz vairāk nekā vidusmēra pētnieks, un tagad, kad man ir vairāk laika zinātniskajam darbam, varēšu ķerties arī pie lielākiem uzdevumiem. Pašlaik vēl nevaru sastādīt pilnu savu farmācijas publikāciju sarakstu. Es tās pieminēju tikai tādēļ, ka Jūs tās pieminējāt savā vēstulē. Man šķiet, ka tās nav tik būtiskas, bet, ja Jūs vēlaties, es varu sagatavot arī šo sarakstu.”[18] Tā kā H. Šlešs nebija ieguvis profesionālu izglītību zooloģijā (kaut daļēji to apguva farmācijas studiju ietvaros), ar publikāciju sarakstu, kas jau 1930. g. bija ievērojami garš, viņš pierādīja savas spējas un atbilstību E. Strandam un arī citiem Eiropas zinātniekiem. H. Šleša vēstulēs ir lieliski jūtama viņa aizraušanās un degsme, ko viņam sagādāja malakoloģija.
1930. g. rudenī vēstuļu sarakste bija visai aktīva, jo jau 24. septembrī, vēl pirms E. Stranda nosūtītās atbildes uz iepriekšējo vēstuli, H. Šlešs rakstīja nākamo. Tajā viņš turpināja sarunu par Dānijas un, iespējams, citu zoologu vidū radušos sapringtu noskaņu kādā jautājumā. H. Šleša rakstītais atklāj, ka ne tikai viņam ir interese par malakoloģiskajiem materiāliem un pētījumiem Latvijas teritorijā, bet E. Strands arī komunicējis ar ārzemju pētnieku: “Dautzenbergs man tikko paziņojis, ka Islandes jūras materiālā, ko es viņam nosūtīju izpētei, viņš ir atradis vairākas interesantas formas.”[19] Šī piezīme visticamāk domāta par beļģu malakologu Filipu Daucenbergu (Philippe Dautzenberg, 20.12.1849 – 9.05.1935.), kurš tāpat kā H. Šlešs bija autodidakts un amatieris.
Nerimstoši bija H. Šleša pētījumu un publikāciju plāni, jo iepriekš nosūtītajam bibliogrāfijas sarakstam sekoja informācija par vēl divām nākotnes publikācijām: "Iespējams, man izdosies šo darbu pabeigt publicēšanai žurnāla Folia Zoologica et Hydrobiologica otrajā burtnīcā, ja tas Jūs interesē. Žurnālā Bulletin de la Société Zoologique de France drīzumā iznāks mans raksts par Pseudosuccinea peregrina Klesa (Clessin) Eiropas botāniskajos dārzos."[20]
Vēstules noslēgums atklāj abu zinātnieku draudzīgās attiecības ar etiķetē balstītiem, tomēr draudzīgiem atvadu vārdiem: "Patiesībā man bija vēl daudz kas, ko Jums pastāstīt, taču tas būs jāatliek līdz nākamajai vēstulei. Ar vissirsnīgākajiem sveicieniem, Jūsu uzticīgais, H. Schlesch"[21]
Tālāk ir izveidojies ievērojams robs korespondences laika līnijā, jo nākamā saglabātā vēstule ir no 1939. g. Nav arī zināms, vai H. Šlešs apmeklēja Latviju jau 1931. g., kā arī nav zināms, kāda bija E. Stranda atbilde par grāda ieguves iespējām Latvijas Universitātē, nedz arī kas vēl H. šlešam būtu bijis stāstāms profesoram nākamajā vēstulē. Šajā starpposmā gan H. Šlešs ir veidojis ievērojamu sadarbību Ziemeļamerikā un 1938. g. ieguva dabaszinātņu grādu Čikāgā. Šī grāda saņemšana turpmākajās vēstulēs, kas nokļuva Latvijas Universitātē, nozīmēja jaunu statusu H. Šleša parakstos – “Dr. H. Šlešs”.
Laikraksta “Latvijas Kareivis” 1939. g. 25. augusta numurā nelielā rakstiņā lasāms par H. Šleša darbu Latvijas teritorijā: “Dāņu zinātnieks Dr. H. Schleschs izdarījis plašākus mūsu faunas pētīšanas darbus Rēzeknes un Ludzas ezeros, kā arī Zilupes, Kārsavas-Abrenes, Alūksnes, Tirzas, Rankas, Siguldas un citos Latvijas apvidos. Starp citu viņš atradis Latvijā retu gliemežu sugu. Interesanti ir viņa pētijumi no zooģeografiskā viedokļa. Lielu pretimnākšanu Dr. Schlescha darbā izrādijuši mūsu robežsargi. Rīt viņš atstāj Latviju.” [22]
Ar šo laikraksta ziņu saistāma ir pavisam neliela vizītkarte, ko H. Šlešs atstājis kādam LU darbiniekam 1939. g. augusta divdesmitajos datumos (precīzs datums nav salasāms). Tā kā adresāts nav norādīts un uzruna ir “Godājamais kungs!” (“Dear Sir!”), nav precīzi zināms, kam šī kartiņa atstāta. Vizītkarte vēsta: “Man ļoti jānožēlo, ka savas agrās atgriešanās Dānijā dēļ nevarēju ar Jums personīgi satikties (iepazīties?). Tomēr mans sens skolasbiedrs un kolēģis, Svend Stoff., ir apsolījis nodot Jums manus personīgos sveicienus.”[23] Tā kā H. Šlešs Latvijas faunas pētniecības laiku pavadīja Latvijas austrumos, domājams, ka viņam nebija laika apmeklēt Rīgu, tādēļ satikšanās nav notikusi. Vizītkartē pieminētais “Svend Stoff” visticamāk bija domāts Svends Stofregens (Svend G. Stoffregen), dāņu tirgotājs un uzņēmējs, kurš darbojās Rīgā 20. gs. starpkaru periodā.[24] Viņa vārds minēts vēl vienā vēstulē 1939. g. rudenī, kur viņš, ieteica H. Šlešam kontaktēties ar L. Āboliņu par publikācijas iespiešanas iespējām Rīgā.[25] Ticams, ka Stofregens apgrozījās tajās pašās aprindās, kas uzturēja Dānijas–Latvijas kultūras un zinātnes sakarus, turklāt, tā kā H. Šlešs viņu nosauc par skolas biedru un draugu, abi uzturēja draudzīgas attiecības arī pēc skolas gadiem un Stofregens, atrazdamies Rīgā, varēja satikt Rīgā esošos universitātes pasniedzējus.
Nākamās divas vēstules un divas pastkartes adresētas Latvijas Universitātes Matemātikas un dabaszinātņu fakultātes dekānam Leonam Āboliņam. To raksturs ir daudz pieklājīgāks un oficiālāks, salīdzinot ar saraksti ar E. Strandu. Ņemot vērā personīgas satikšanās kontekstu vizītkartē un tai sekojošu vēstuļu kontekstu, visai ticams, ka arī vizītkartes saņēmējs bija L. Āboliņš. Šajās vēstulēs novērojama arī H. Šleša dzīvesvietas maiņa, jo vēstules sūtītas no Pernillevej ielas 23, kas atrodas Bispebjergas rajonā, Kopenhāgenas ziemeļrietumu daļā.[26]
1939. g. 25. oktobrī angļu valodā mašīnrakstā H. Šlešs rakstīja: “Tagad esmu pabeidzis visu savākto materiālu noteikšanu un gatavojos publicēt jaunu darbu par Latvijas gliemju faunu, kas būtiski papildinās manu agrāko rakstu, kurš tika publicēts "Korrespondenzblatt der Naturforscher Verein zu Riga", 59. sējumā, 1927. Man ir prieks Jums paziņot, ka Latvijā ir konstatētas diezgan daudzas jaunas sugas, kā arī ievērojami papildinātas ziņas par vairāku sugu izplatību. Protams, daļu no savāktajiem eksemplāriem es nodošu Latvijas Universitātes Zooloģijas institūtam Rīgā. [..]
Es labi apzinos Jūsu interesi par Dāniju un dāņu zinātni, un varu Jūs apliecināt, ka mana apbrīna un simpātijas pret Jūsu skaisto zemi ir vēl vairāk pieaugušas. Ceru, ka man vēlāk atkal būs iespēja apmeklēt Latviju.”[27]
Vienas no saturiski svarīgākajām ziņām, kuru rezultāts tiek joprojām glabāts LUM Zooloģijas kolekcijas, ir pastkarte, kas nosūtīta 1939. g. 20. novembrī, jo tā ir sūtījuma paciņu pavadoša pastkarte, kurā H. Šlešs angļu valodā rakstījis: "Ar šo pašu pastu es nosūtu uz Jūsu adresi dažas sākotnējas gliemežvāku kolekcijas no Latvijas kā dāvanu universitātei. Tās tika savāktas mana ceļojuma laikā Jūsu jaukajā valstī pagājušā augustā. Daži no eksemplāriem ir ārkārtīgi reti, taču es uzskatu, ka vislabāk ir nosūtīt Jums visas Latvijā sastopamās sugas, lai kāds pie Jums varētu uzsākt to izpēti un salīdzināt savus eksemplārus ar tiem, kurus esmu nosūtījis."[28]
Kaut arī L. Āboliņam adresētajās vēstulēs kopumā jaušama daudz atturīgāka noskaņa, Otrā pasaules kara izcelšanās ievērojami ietekmēja Eiropas zinātnieku darbu, savstarpējo komunikāciju un pētniecību. H. Šlešs rakstīja: "Vai man tuvākajā laikā atkal izdosies ierasties Austrumbaltijā, diemžēl ir ļoti apšaubāmi. Tas pilnībā atkarīgs no apstākļiem. [..]
Šī pasaule ir trakonams; mēs to nevaram mainīt. ...par kara galīgo iznākumu nevar būt nekādu šaubu. Kāda noteikta cilvēka noziegums pret Eiropas kultūru ir neaptverams. [..]
Diemžēl pagaidām nav redzams drīzs šīs traģēdijas gals, taču, ja līdz šai vasarai iestāsies miers, es būšu gatavs atkal doties uz Austrumbaltiju. Politiskā situācija Dānijai patiešām nav viegla, taču nacisti noteikti divreiz padomās, pirms sadusmos arī Oslo valstis (Skandināvijas valstis), jo atkal redzams, ko spēj paveikt drosmīgs pretinieks, pat ja tas ir neliels. Es ceru, ka Latvijai, neraugoties uz šiem briesmīgajiem laikiem, klājas labi, un Jaunajā gadā no visas sirds novēlu Jums visu to labāko. Mums tomēr jācenšas saglabāt ticību nākotnei, lai cik tumša tā šobrīd arī šķistu. Mēs strauji tuvojamies vispārējai nabadzībai un jau otro reizi savā dzīvē tiekam aplaupīti no laimes un labklājības.
Ceru drīz atkal saņemt no Jums vēstuli.
Ar vissirsnīgākajiem sveicieniem,
Jūsu padevīgais
H. Schlesch".[29]
Doktora grāds Rīgā
Jau 1930. g. rudenī E. Strandam rakstītās vēstules noslēgumā Šlešs rakstīja par mērķi iegūt doktora grādu Latvijas Universitātē: “Ja Jums izdosies man nokārtot grādu Latvijas Universitātē (kad, Jūsuprāt, tas varētu notikt?), tad mans nodoms ir nākamgad doties uz Rīgu, lai pārskatītu institūta kolekcijas un vienlaikus veiktu jaunus vākumus ar mērķi sagatavot Latvijas gliemju faunu. Vēlreiz no visas sirds pateicos par visu, ko Jūs manā labā darāt. Ceru, ka vēlāk spēšu Jums kaut nedaudz atlīdzināt par Jūsu palīdzību.”[31] Kaut arī līdz grāda saņemšanai bija jāgaida vēl 12 gadi, jau sarakstes sākumā H. Šlešs skaidri norāda uz saviem mērķiem.
Gan abās L. Āboliņam sūtītajās vēstulēs, gan pastkartē 1939. un 1940. g. H. Šlešs interesējās par iespējām viņa jaunāko pētījumu izdot Rīgā, jo tā saturs bija par Latvijas teritorijas malakofaunu: "Bija iecerēts, ka Rīgas Dabas pētnieku biedrība izdos manu jauno publikāciju, taču diemžēl šķiet, ka šī institūcija tiek likvidēta. Tādēļ vēlos noskaidrot, vai būtu iespējams manu darbu iespiest Rīgā.[..] Tā kā esmu Tartu Universitātes Zinātniskās biedrības goda biedrs, man, protams, būtu iespēja savu darbu publicēt Tartu. Tomēr es uzskatu, ka tam, cik vien iespējams, būtu jāiznāk Latvijā."[32] " Publicēt nelielu darbu viena vai divu iespiedloksņu apjomā būtu pilnīgi bezjēdzīgi. Šobrīd es pat nevaru pateikt, cik apjomīgs būs mans darbs — acīmredzot apmēram 100 drukātas lappuses. [..] Kad 1927. gadā publicēju savu pirmo darbu par Austrumbaltijas gliemjiem Rīgas Dabas pētnieku biedrības izdevumā, par šo tēmu faktiski gandrīz nekas nebija zināms, un tikai laimīga sagadīšanās ļāva darbu veiksmīgi paveikt. Tagad vismaz ir izveidoti stingri pamati."[33]
Šie centieni, pētījums un LU pasniedzēju atsaucība rezultējās ar lieliem panākumiem. 1942. g. H. Šlešs Rīgas Universitātē (LU nosaukums nacistiskās Vācijas okupācijas periodā no 1941. līdz 1944. g.) aizstāvēja doktora disertāciju "Die Land- und Süsswassermollusken Letlands mit Berücksichtigung der in den Nachbargebieten vorkommenden Arten" ("Latvijas sauszemes un saldūdens moluski, ņemot vērā kaimiņu reģionos sastopamās sugas") kā apjomīgu 115 lappušu darbu, kas tika iespiests Sonderabdruck aus dem „Korrespondenzblatt des Naturforscher Vereins zu Riga” (Atsevišķs novilkums no Rīgas Dabaspētnieku biedrības vēstneša), LXIV (64. sējums).[34]
Disertācijā tika apkopoti visi iepriekšējie dati par Latvijas gliemjiem, analizēta sugu izplatība, izmantoti paša autora 1939. gada ekspedīciju materiāli un Latvijas fauna tika salīdzināta ar kaimiņvalstu (Igaunijas, Lietuvas, Krievijas) datiem. Šis darbs tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem pagrieziena punktiem Latvijas malakofaunas izpētē, jo Šlešs tajā pirmo reizi tik detalizēti apkopoja un strukturēja visus līdz tam zināmos vēsturiskos datus par Latvijas moluskiem.
Zinātniskās diskusijas
H. Šleša sadarbība ar Latvijas Universitāti neaprobežojās tikai ar publikācijām un kolekcijām. Vēstules atklāj arī tā laika zinātnisko diskusiju un profesionālo attiecību raksturu. LU Muzeja Zooloģijas kolekcijās glabātās vēstules ļauj rekonstruēt ne tikai viņa zinātnisko devumu, bet arī ikdienas saziņu ar Latvijas Universitātes mācībspēkiem, gliemju kolekcija ir apliecinājums vēstulēs rakstītajam un unikāls pienesums Latvijas malakofaunas pētniecībai, savukārt saglabātie iespieddarbi un to fragmenti ir apliecinājums viņa darba nozīmīgumam. H. Šleša rakstītās vēstules atklāj ne tikai faktoloģisku laika līniju, bet arī emocijas, citu tā laika zinātnieku vārdus, darbības un viedokļus, kas ļauj rekonstruēt plašāku starpkaru perioda Eiropas zinātnieku savstarpējo attiecību ainu.
Šleša pirmajā vēstulē, kas minēta jau iepriekš, viņš asi kritizēja E. Strandu, vienu no 20. gs. ražīgākajiem zoologiem, par to, ka viņš, būdams žurnālu redaktors, izmantojis citu autoru darbus, lai pats kļūtu par jaunu sugu nosaukumu autoru. H. Šlešs uzskatīja, ka Strandam kā žurnāla redaktoram nevajadzētu piešķirt jaunus nosaukumus tikai citu autoru darbu kopsavilkumos, jo tas neatbilst labas zinātniskās prakses garam.[35] Šī vēstule ļauj ielūkoties laikā, kad Eiropas zoologu vidū vēl tikai veidojās vienota izpratne par zooloģiskās nomenklatūras principiem. Šis strīds bija pazīstams starp tā laika taksonomiem un ietekmēja diskusijas par starptautiskajiem zooloģiskās nomenklatūras noteikumiem. Latvijas Universitātes profesūras laikā, no 1922. g., E. Strands vairāk pievērsās kabineta darbam un ekspedīcijās vairs nepiedalījās. Tādēļ sevišķu vērtību ieguva kontaktu ceļā saņemtā zinātniskā literatūra un pētījumu materiāli.[36] Lai arī nav zināms šīs konkrētās kungu diskusijas precīzs rezultāts, jāņem vērā abu draudzību, kas atspoguļota citās vēstulēs, un savstarpējo sadarbību. Tas labi raksturo tā laika zinātnes vidi, kur asas profesionālas domstarpības ne vienmēr pārtrauca personisku sadarbību.
Lielāko daļu pētījumu H. Šlešs veica kā neatkarīgs pētnieks, sadarbojoties ar muzejiem un zinātniskajām biedrībām. Vairākās vēstulēs H. Šlešs min zinātnieku vārdus, apliecinot viņa ievērojamo kontaktu loku. H. Šlešs sarakstē ar E. Strandu norāda arī uz nesaskaņām ar dāņu zoologiem un raksta arī par strīdiem pašu zinātnieku starpā, atklājot ne tikai profesionālai sarakstei raksturīgas iezīmes, bet arī draudzīgas sarunas un Dānijas zooloģijas zinātnieku savstarpējo attiecību raksturu.[37]
Par spīti H. Šleša rakstītajam par domstarpībām dāņu zoologu starpā, E. Strands vēstules beigās rokrakstā ar tinti pierakstījis, ka Dānijas Farmaceitu biedrības priekšsēdētājs norādījis, “ka Schlesch vienmēr pietiekami labi pārzinājis savu specialitāti – farmāciju –, ka viņš vispusīgi studējis savu jomu un laika gaitā publicējis daudzus rakstus žurnālā Farmaceutisk Tidende, kuri apliecina, ka viņš savu tēmu pārvalda pamatīgi un savu darbu veic ar mīlestību un cieņu.” [38]
Kā liecina vēstules, H. Šlešs regulāri sazinājās ar dažādu Eiropas valstu pētniekiem, apmainījās ar literatūru, noteikšanai nosūtītiem paraugiem un zinātniskām atziņām. Šī starptautiskā sadarbība ļāva arī Latvijas Universitātei kļūt par daļu no Eiropas malakologu profesionālās aprites. H. Šleša sadarbība un pazīšanās ar citiem Eiropas zoologiem ir jaušama arī Latvijas Universitātei dāvinātajos gliemju čaulu eksemplāros, ar ko tika papildinātas līdz mūsdienām saglabātās zooloģiskās kolekcijas. H. Šlešs, raksturīgi 20. gs. sākuma kolekcionāru praksei, savu ievērojamo gliemju kolekciju veidoja gan no personīgi veiktiem vākumiem, gan no maiņas ceļā iegūtiem eksemplāriem. H. Šleša LU Muzeja Zooloģijas kolekcijās nokļuvušās kolekcijas, kuras etiķetēs lasāms “E COLLECT. SCHLESCH” kā ievācēji lasāmi arī dažādu citu laikabiedru uzvārdi.
H. Šlešs aktīvi iesaistījās starptautiskajā zinātniskajā sadarbībā. 1938. g. viņš tika ievēlēts par Rīgas Dabaspētnieku biedrības (Naturforscher-Verein zu Riga) un Tērbatas Universitātes Dabaspētnieku biedrības (Naturforschende Gesellschaft bei der Universität Dorpat) korespondētājlocekli. Avoti norāda arī, ka viņš bija vairāku zinātnisko biedrību loceklis Anglijā, Francijā un Amerikas Savienotajās Valstīs, taču konkrētas biedrības tajos nav nosauktas. [39]
Mantojums
Hanss Andreass Šlešs (1891–1962) mira 1962. g. 7. decembrī un ir apbedīts Hellerupas kapsētā (Hellerup Kirkegård) pie Kopenhāgenas. Šīs ziņas apstiprina Sjērstedu dzimtas ģenealoģija, savukārt nāves datumu apstiprina arī nekrologs žurnālā Archiv für Molluskenkunde (1963). [40, 41]
Līdzās darbam farmācijā Hanss Šlešs kļuva par starptautiski atzītu malakologu. Viņa bibliogrāfijā ir 214 publikācijas, aprakstītas septiņas zinātnei jaunas sugas un 63 jaunas pasugas. Par viņa ieguldījumu malakoloģijā liecina arī tas, ka viena gliemežu suga nosaukta viņa vārdā – Belgrandiella schleschi.[42]
Par H. Šleša attieksmi pret zinātnisko sadarbību spilgti liecina jau viena no pirmajām vēstulēm profesoram E. Strandam, kurā viņš rakstīja: „Kā jau Jums apsolīju, pakāpeniski centīšos sagādāt institūtam zinātniski vērtīgu gliemju materiālu, un, tā kā man ir diezgan plaši sakari ārzemēs, varēšu ieinteresēt šajā lietā arī citus.” [43]. Šis solījums nebija tikai pieklājības žests – turpmākajos gados H. Šlešs sistemātiski papildināja Latvijas Universitātes Zooloģijas institūta kolekcijas ar vērtīgiem gliemju paraugiem, izmantojot savu plašo starptautisko kontaktu tīklu.
H. Šleša izveidotās kolekcijas nonāca vairākās Eiropas zinātniskajās institūcijās. Viena no nozīmīgākajām sadarbībām viņam izveidojās ar Hallas (Hull) muzeju Anglijā. H. Šlešu ar muzeju saistīja ilggadēja profesionāla draudzība ar tā pirmo kuratoru Tomasu Šepardu (Thomas Sheppard), kurš vienlaikus bija arī dabaszinātņu žurnāla The Naturalist redaktors. H. Šlešs regulāri publicēja rakstus šajā izdevumā, dāvināja muzejam ievērojamu gliemju čaulu kolekciju, kā arī citus arheoloģiskus un dabaszinātniskus priekšmetus. Viņš vairākkārt apmeklēja Hallu, lai personīgi piedalītos kolekciju sakārtošanā un katalogizēšanā.[44]
Ievērojama daļa Hallas muzejā glabātās H. Šleša kolekcijas tika iznīcināta 1943. g. Otrā pasaules kara laikā, kad vācu aviācijas uzlidojuma rezultātā nodega Albionstrītas muzeja ēka (Albion Street Museum), kurā atradās lielākā daļa dabaszinātņu krājuma [45]. Šie zaudējumi būtiski skāra arī H. Šleša vairāku gadu desmitu laikā veidoto kolekciju.
Neraugoties uz kara postījumiem, ievērojama H. Šleša zinātniskā mantojuma daļa ir saglabājusies. Vēlākajos dzīves gados viņš izveidoja jaunu pētniecības kolekciju, kurā galvenokārt bija Skandināvijas un kaimiņvalstu sauszemes un saldūdens mīkstmieši. Saskaņā ar H. Šleša testamentu šī kolekcija kopā ar viņa specializēto bibliotēku pēc autora nāves tika nodota Zviedrijas Dabas vēstures muzejam Stokholmā, kur tā joprojām tiek glabāta kā nozīmīga Ziemeļeiropas malakoloģijas kolekcija [46].
Atsevišķas H. Šleša kolekciju daļas un dāvinājumi nonāca arī Baltijas zinātniskajās institūcijās. Īpaša nozīme ir Latvijas Universitātes Muzeja Zooloģijas kolekcijām, kur saglabājušies H. Šleša dāvinātie gliemju paraugi 630 vienību apjomā, kas Latvijas Universitātei tika sūtīti 20. gs. 30. gados. Atsūtītajā H. Šleša kolekcijas materiālā bija ne tikai viņa paša ievāktās čaulas, bet arī citu pētnieku vākumi, galvenokārt no Eiropas. Samērā daudz materiāla kolekcijā ir no Zviedrijas (Bertolda Sundlera (Berthold Sundler) no Burosas (Borås) vākumi), Norvēģijas (ievācis Trigve Taraldsens (Trygve Taraldsen, 1887–1945)), Polijas (Antonija Jankovska (Antoni Jankowski, 1874–1945) vākumi), kā arī Dānijas (H. Alf. Hansena (H. Alf. Hansen) no Stubekēbingas (Stubbekøbing) vākumi). Tie inventārā ierakstīti kā H. Šleša uzdevumā veikti dāvinājumi.[47] Šī kolekcija ir jo īpaši ievērojama, jo aptuveni puse no tās veido Latvijas gliemju faunas etalonkolekciju - zinātniski un vēsturiski augstvērtīgu paraugu krājumu, kas raksturo dabas daudzveidību, sugu sastāva izmaiņas ekoloģisko un klimatisko faktoru ietekmē, vides stāvokli un ģeoloģisko vēsturi, kalpojot par nenovērtējamu un nemainīgu izpētes objektu.[48] Līdzās gliemju kolekcijām Latvijas Universitātes Muzejā glabājas arī H. Šleša sarakste ar profesoru Embriku Strandu, pastkartes, fotogrāfijas un publikācijas - brošūras, raksti, turpinājumizdevumi un publikāciju novilkumi un fragmenti.
Šie materiāli apliecina, ka H. Šleša devums Latvijas zinātnei neaprobežojās tikai ar atsevišķiem dāvinājumiem. Viņa ilggadējā sadarbība ar Latvijas Universitāti veicināja Zooloģijas institūta malakoloģisko kolekciju papildināšanu, sekmēja zinātnisko kontaktu veidošanos un nodrošināja piekļuvi starptautiskai pētniecības videi, kas savu nozīmīgumu nav zaudējusi arī mūsdienās.
Papildus informācija:
79. Latvijas Universitātes starptautiskā zinātniskā konference. Latvijas universitātes muzeja sekcija “zinātņu vēsture un muzeoloģija”. Hansa Šleša devums Latvijas malakofaunas izpētē
79. Latvijas Universitātes starptautiskā zinātniskā konference. Latvijas universitātes muzeja sekcija “zinātņu vēsture un muzeoloģija” Referātu tēžu krājums. Hansa šleša devums latvijas malakofaunas izpētē
Buklets. Gliemeži un gliemenes
Atsauces:
[1] Caesar R. Boettger. Nekrologs žurnālā Archiv für Molluskenkunde (1963)
[2] Hans Šlešs un viņa kolekcija. Virtuālā izstāde
[3] Gallery of famous malocologists. Kopsavilkums, kas sagatavots pēc K. Betgera (C. Boettger) nekrologa, kas publicēts žurnālā Archiv für Molluskenkunde, 92. sējuma 1./2. numurā (1963).
[4] Hans Šlešs un viņa kolekcija. Virtuālā izstāde
[5] From craftsman to clinical pharmacist—the history of pharmaceutical education in Germany
[6] "Austurland", Nr.26 (10.07.1920.)
[7] Īsafjerdīras Fotogrāfijas muzejs (Ljósmyndasafnið Ísafirði)
[9] Gertrud Siersted
[10] Dr. Hanss Šlešs. Rigasche Rundschau, Nr.3 (04.01.1939)
[11] Hans Šlešs un viņa kolekcija. Virtuālā izstāde
[12] Dr. Hanss Šlešs. Rigasche Rundschau, Nr.3 (04.01.1939)
[13] Gallery of famous malocologists. Kopsavilkums, kas sagatavots pēc K. Betgera (C. Boettger) nekrologa, kas publicēts žurnālā Archiv für Molluskenkunde, 92. sējuma 1./2. numurā (1963).
[14] Caesar R. Boettger. Nekrologs žurnālā Archiv für Molluskenkunde (1963)
[15] Virtuālā izstāde. Hans Šlešs un viņa kolekcija
[16] Hansa Šleša vēstule Embrikam Strandam, 03.07.1930. ZOO1162/1-6
[17] Hansa Šleša vēstule Embrikam Strandam, 20.09.1930. ZOO1163/1-5
[18] Hansa Šleša vēstule Embrikam Strandam, 20.09.1930. ZOO1163/1-5
[19] Hansa Šleša vēstule Embrikam Strandam, 24.09.1930. ZOO1164/1-2
[20] Hansa Šleša vēstule Embrikam Strandam, 24.09.1930. ZOO1164/1-2
[21] Hansa Šleša vēstule Embrikam Strandam, 24.09.1930. ZOO1164/1-2
[22] Dāņu zinātnieka pētīšanas darbi Latvijā. Latvijas Kareivis, Nr.191 (25.08.1939)
[23] H. Šleša vizītkarte. 2?.08.1939. ZOO1442
[24] Latvijas telefonu abonentu saraksts 1940. gadam. Rīgas nodaļa, 501. lpp.
[25] Hansa Šleša vēstule Leonam Āboliņam, 25.10.1939. ZOO1443/1-2
[26] Hansa Šleša vēstule Leonam Āboliņam, 25.10.1939. ZOO1443/1-2
[27] Hansa Šleša vēstule Leonam Āboliņam, 25.10.1939. ZOO1443/1-2
[28] Hansa Šleša pastkarte Leonam Āboliņam, 20.11.1939. ZOO1441
[29] Hansa Šleša vēstule Leonam Āboliņam, 10.02.1940. ZOO1443/3-4
[30] Hansa Šleša pastkarte Leonam Āboliņam. ZOO1636
[31] Hansa Šleša vēstule Embrikam Strandam, 20.09.1930. ZOO1163/1-5
[32] Hansa Šleša vēstule Leonam Āboliņam, 25.10.1939. ZOO1443/1-2
[33] Hansa Šleša vēstule Leonam Āboliņam, 10.02.1940. ZOO1443/3-4
[34] 79. Latvijas Universitātes starptautiskā zinātniskā konference. Latvijas universitātes muzeja sekcija “zinātņu vēsture un muzeoloģija” Referātu tēžu krājums. Hansa šleša devums latvijas malakofaunas izpētē
[35] Hansa Šleša vēstule Embrikam Strandam, 03.07.1930. ZOO1162/1-6
[36] Embriks Strands (1876 - 1947)
[37] Hansa Šleša vēstule Embrikam Strandam, 20.09.1930. ZOO1163/1-5
[38] Hansa Šleša vēstule Embrikam Strandam, 20.09.1930. ZOO1163/1-5
[39] Dr. Hanss Šlešs. Rigasche Rundschau, Nr.3 (04.01.1939)
[40] SCHLESCH, Hans. Familien SCHLESCH fra Eckernförde (Eckernfjord) i Sydslesvig, samlet af Dr.phil.& scient.Hana Schlesch. København: Slægtsforskernes Bibliotek. [ŠLEŠS, Hanss. Šlešu dzimta no Ekenferdes Dienvidslesvigā, Dr. phil. & scient. Hansa Šleša apkopojumā]. Pieejams tīmeklī: https://slaegtsbibliotek.dk/934048.pdf
[41] Caesar R. Boettger. Nekrologs žurnālā Archiv für Molluskenkunde (1963)
[42] 79. Latvijas Universitātes starptautiskā zinātniskā konference. Latvijas universitātes muzeja sekcija “zinātņu vēsture un muzeoloģija”. Hansa Šleša devums Latvijas malakofaunas izpētē
[43] Hansa Šleša vēstule Embrikam Strandam, 20.09.1930. ZOO1163/1-5
[44] A Danish Collector: Hans Schlesch
[45] A Danish Collector: Hans Schlesch
[46] Caesar R. Boettger. Nekrologs žurnālā Archiv für Molluskenkunde (1963)
[47] A. Piterāns, M. Cinītis, N. Pētersons, U. Piterāns. Latvijas Universitātes Zooloģijas muzeja kolekciju un eksponātu vēsture. Latvijas Universitātes raksti. 2022, 818. Sēj. Zinātņu vēsture un muzeoloģija, 153.–176. Lpp.
[48] Latvijas Nacionālais dabas muzejs. (2021). Latvijas Nacionālā dabas muzeja darbības stratēģija 2021.–2023. gadam. Pieejams: Latvijas Nacionālais dabas muzejs
