Atzīmējot kordiriģenta Haralda Medņa 120. dzimšanas dienu, Latvijas Universitātes (LU) Muzejs pievēršas viņa personībai un nozīmīgajam devumam arī universitātes muzikālajā dzīvē. Īpašu vietu H. Medņa radošajā biogrāfijā ieņem laika posms no 1950. līdz 1957. gadam, kad viņš vienlaikus vadīja gan Latvijas Valsts Universitātes vīru kori, gan Latvijas Valsts Universitātes jaukto kori (tagad LU jauktais koris “Juventus”). Meistara pašaizliedzīgo pieeju darbam un nemitīgu sevis pilnveidi trāpīgi raksturo paša paustā atziņa: “Nu es sāku saprast, ka tāls darba ceļš vēl staigājams, lai varētu nomest nevarēšanas pinekļus un brīvs un varošs izietu mākslas dārzos.”
Diriģents Haralds Mednis dzimis 1906. gada 16. augustā Alūksnes novada Jaunlaicenes pagasta ciemā Apukalnā Pētera un Martas Medņu ģimenē. Tēvs bijis Apukalna draudzes skolas skolotājs, kora diriģents, sabiedriskais darbinieks un ērģelnieks. Vēlāk ģimene pārcēlās uz Lazdonu, kur tēvs kļuva par Lazdonas draudzes skolas pārzini, strādāja par skolotāju, vadīja Lazdonas kori un bija ērģelnieks Lazdonas evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Tādējādi pirmo saskarsmi ar mūziku un dziesmu H. Mednis guva jau bērnībā.
Divpadsmit gadu vecumā,1918. gadā, H. Mednis Madonas vidusskolā sāka apgūt klavierspēli pianista, vēlākā Latvijas Konservatorijas (tagad Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmija) profesora Arvīda Dauguļa vadībā.
Četrpadsmit gadu vecumā,1920.gadā, viņš devās uz Rīgu un iestājies Rīgas pilsētas 1. vidusskolā, kur pie profesora Alfrēda Kalniņa apguva harmoniju un klavierspēli. H. Mednis aktīvi piedalījās pašdarbības orķestrī un korī, kur dziedāšanas skolotājs reizēm viņam atļāva pamēģināt roku diriģēšanā.
Praktisku iemeslu dēļ astoņpadsmit gadu vecumā, 1924.gadā, viņš uzsāka studijas Latvijas Universitātes Dabas zinātņu fakultātes Matemātikas nodaļā, apgūstot matemātiku un astronomiju. Tomēr jau pēc gada, aizejot tēvam mūžībā, jaunietis atgriezās Lazdonā. Deviņpadsmit gadu vecumā viņš uzņēmās ģimenes apgādnieka lomu, pārņēma tēva skolotāja amatu Lazdonas draudzes skolā (vēlāk Praulienas sešklasīgā pamatskola), kā arī viņa vadīto kori un ērģelnieka pienākumus Lazdonas baznīcā, kurus pildīja 13 gadus (1925 - 1938).[1]
1925. gada vasarā H. Mednis sāka apmeklēt trīs mēnešu skolotāju kursus, bet pilntiesīgu pamatskolotāja apliecību iegūst tikai 1927. gadā un vēlāk strādā kā skolas pārzinis līdz 1938. gada 1.oktobrim. Savās atmiņās viņš dalās: “Kādus tik priekšmetus man nav nācies mācīt?! Dziedāšanu, dejošanu, fizkultūru, vēsturi, zīmēšanu, pat rikdarbus un kalšanu. Bijām tikai trīs skolotāji, un priekšmetus vajadzēja sadalīt savā starpā.”[1]
Bez skolotāja un pārziņa pienākumiem H. Mednis pārņēma no tēva arī Lazdonas draudzes kora diriģenta pienākumus. Kopā ar Lazdonas kori H. Mednis piedalījās visos Latvijas Dziesmu svētkos no 1925. līdz 1940. gadam un piedzīvoja savus ziedu laikus, kļūstot par vienu no labākajiem Latvijas lauku koriem.
Vislielākos panakumus H. Mednis kopā ar Lazdonas kori izpelnījās IX Dziesmu svētkos 1938. gadā, kad ar Jāzepa Vītola "Gaismas pili" izcīnīja uzvaru dziesmu karos lauku koru grupā, par ko saņēma prezidenta Kārļa Ulmaņa balvu – sudraba šķīvi. [2]
Pēc šī panākuma pats Jāzeps Vītols H. Mednim ieteica stāties Latvijas Konservatorijā (tagad Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija), ko viņš arī izdarīja trīsdesmit divu gadu vecumā. Tur viņš padziļināti apguva kompozīciju, diriģēšanu un ērģeļspēli (1938–1949).[2]
Kopš 1938. gada H. Medņa dzīve un darbs bija cieši saistīti ar Rīgu. Viņš pildīja ērģelnieka pienākumus Rīgas Mārtiņa draudzē (1938–1944), kur nomainīja Ādolfu Ābeli, savās atmiņās H. Mednis rakstīja: “Tas man bija pārsteigums, jo es vēl nebiju atraisījies no Lazdonas draudzes. Šis piedāvājums man bija laimes piedāvājums. Man bija iespēja atkal būt pie ērģelēm, un bez tam jutu, ka man būs jāsvīst, ka nevarēšu šā tā iet pie šī instrumenta, ja pirms manis tur bijis tāds dižgars kā Ābele”.[1]
Rīgā H. Mednis vadīja vairākus Rīgas kolektīvus: Gustava Klaustiņa kori, Latvijas Darba kameras kori (1939 - 1940), abus korus vēlāk apvieno Arodbiedrību centrālās padomes jauktajā korī (1940–1941), Republikānisko Rīgas skolotāju kori “Skaņupe” (no 1947. gada), apvienoto Latvijas Valsts Universitātes vīru kori (1950-1957) un Latvijas Valsts universitātes jaukto kori (1949–1957, tagad LU jauktais koris “Juventus”). Mūža nogalē viņš izveidoja un diriģēja un leģendāro vīru kori "Tēvzeme" (no 1957. gada). [3]
Sakarā ar varas maiņu 1940. gadā H. Mednis kļūst par Centrālā Poligrāfiķu kluba vīru koris “Dziedonis” (1940–1950) diriģentu, nomainot Sergeju Duku un 1941. gada septembrī sāk darbu Latvijas Operas un baleta teātrī (tagad — Latvijas Nacionālā opera) par kormeistaru (1941–1969). Vairākās izrādēs, kur nepieciešams lielāks vīru sastāvs tiek aicināti kora “Dziedonis” vīri un pats H. Mednis atzina: “Uzstāšanās operā korim ir svētīga, operas korī ir izlīdzinātas balsis, un arī “Dziedoņa” vārdu tas popularizē”.[1]
1941. gadā H. Mednis apprecas ar Zentu Urbanoviču, kura kara laikā strādā par medicīnas māsu Rīgas poliklīnikā. 1943. gada 3. maijā Rīgā piedzimst Zentas un H. Medņa dēls Ivars Haralds Mednis, bet 1944. gadā Zenta ar dēlu dodas bēgļu gaitās, kur 1944. gada 9. novembrī piedzimst meita Ingrīda Medne. Ģimene tiek šķirta, jo H. Mednis kopā ar daļu Konservatorijas audzēkņu un mācībspēkiem dodas uz Kurzemi. H. Mednis turpina savu muzikālo darbību arī Kurzemes cietoksnī, uzstājas kā koncertmeistars, ērģelnieks, viņa vadībā Ventspilī tiek izveidots vīru koris, paralēli darbojas dubultkvartets. Vēlāk H. Mednis mēģināja doties bēgļu gaitās pie ģimenes, bet bēgļu laivu pārtvēra krievu flote, to aplaupīja un lika griezties atpakaļ uz Ventspili. H. Mednis ar steigu atgriezās Rīgā un pieteica savu atgriešanos Latvijas Operas un baleta teātrī. H. Mednis savās atmiņās pierakstījis: “Un, tomēr, varas iestādes meklēja un nāca uz pēdām manam “nāvinieku braucienam”. Laikam, tomēr, es biju vajadzīgs kā kormeistars operā un it sevišķi Dziesmu svētku sagatavošanas darbinieks un vēlāk arī svētku diriģents.”[1]
1949. gadā H. Mednis absolvēja Latvijas Valsts Konservatoriju (LVK) ar izcilību un ieguva profesora Ādolfa Skultes kompozīcijas klases diplomu četrdesmit trīs gadu vecumā, bet 1950. gadā pabeidza profesora Leonīda Vīgnera simfoniskā orķestra diriģentu klasi. [2]
XI Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos 1950.gadā, pirms mēneša absolvējis LVK, H. Mednis pirmoreiz stājās kopkora diriģenta priekšā. Vēlāk viņš vairākkārt pildīja Dziesmu svētku virsdiriģenta pienākumus – 1973., 1977. un 1990. gada svētkos. Savukārt 1993. un 1998. gadā H. Mednim tika piešķirts goda virsdiriģenta nosaukums.
1950. gada septembrī H. Mednis uzņemas Latvijas Valsts Universitātes vīru kora diriģenta pienākumus. LVU vīru kori apvienoja ar kori “Dziedonis”, un kopējais koristu skaits bija tuvu pie 130 dziedātājiem.[4] Korists Jānis Porietis atcerējies: “Kad pirmo reizi kopā sanāca vairāk nekā simts vīru lielais kolektīvs, sajūsma par savu, šodien pat neiedomājami kuplo sastāvu, bija milzīga! Milzīga gan pašiem, gan klausītājiem. Un tūlīt jau arī radās pirmā problēma. Universitātei nebija tik liela izmēra podestu, lai koncertos uz tiem varētu sastāties šis varenais vīru pulks! Taču Universitātei tolaik bija tādi, tiešām ar zelta rokām apveltīti amatnieki, galdnieki Rudzītis un Bergmanis, un īsā laikā tapa jauni, stipri, droši, vajadzīgā lielumā ātri saliekami un izjaucami podesti.”[5]
1950. gada aprīlī arī Latvijas Valsts Universitātes (LVU) jauktā kora vadību uzticēja H. Mednim, kurš pirmo koncertu, piedaloties Operas mazajam simfoniskajam orķestrim, sagatavoja mēneša laikā - 7.maijā. Sākās cieša sadarbība ar Operu. [1] Atjaunojās kara gadu pārtrauktās koncertceļojumu tradīcijas - LVU jauktais koris viesojās daudzos Padomju Latvijas novados un drīz vien arī ārpus republikas robežām – Tallinā (1953), Tartu (1953, 1956), Kauņā (1954, 1957), Ļeņingradā (1955, tagad Sanktpēterburga), Viļņā (1957). Ar lielu entuziasmu LVU jauktais koris piedalījās Padomju Latvijas Dziesmu svētkos 1955. gadā, latviešu literatūras un mākslas dekādes koncertos Maskavā, Baltijas studentu dziesmu svētkos Tartu (Igaunija) 1956. gadā, kā arī Jaunatnes un studentu festivāla dienas 1957. gada vasarā. [6 ]No LVU kora vadības bija spiests aiziet pēc svētceļnieku kora “Ak, tēvija!” (no operas “Tanheizers”) atskaņošanas 1957. gada jūnijā Lubānas evaņģeliski luteriskajā baznīcā, kas bija nepieņemami padomju varai.[7]
Pēc LVU vīru kora darbības nosodījuma un H. Medņa padzīšanas LVU vadība lūdza kora vadību uzņemties Teodoram Kalniņam, bet daļa koristu nolēma palikt kopā ar H. Medni un nodibināja jaunu kori, kurš ieguva nosaukumu “Tēvzeme”. Koris atrada mājvietu Latvijas Republikāniskajā Skolotāju namā (vēsturiskajā Rīgas Skolotāju namā, kas atradās Jāņa Alunāna ielā 7). Vīru kori “Tēvzeme” H. Mednis diriģēja turpmākos četrdesmit gadus. [1]
Par mūža devumu un nopelniem kultūrā H. Mednis saņēma vairākus augstus apbalvojumus: Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta Goda zīmi (1935) un Atzinības krustu (1938). Padomju gados tika pagodināts ar LPSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka (1956) un Tautas skatuves mākslinieka (1977) nosaukumiem, bet pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas tika iecelts par Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku (1994). Viņam tika piešķirta Jāņa Cimzes prēmija (1990), Lielā mūzikas balva (1998), kā arī Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda locekļa un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Goda profesora tituli (1995).[3]
H. Mednis devās mūžībā 2000. gada 24. februārī Rīgā un tika apbedīts Rīgas I Meža kapos, atstājot neizdzēšamu mantojumu Latvijas kultūrā.
Papildus informācija:
Dziesmu svētku krātuve - Haralds Mednis
Virtuāla izstāde "Es kādreiz dziedāju korī Juventus"
Latvijas Universitātes vīru kora "Dziedonis" vēsturiskās fotoliecības
1.Baltakmens, R., Gilba, Dz. “Gaismas pils augšāmcēlējs Haralds Mednis”.Rīga: Valters un Rapa, 2026. gads.
2. Strode, G. Dziesmu vadonim Haraldam Mednim - 117. 16.08.2023. Pieejams:https://www.madonasmuzejs.lv/lv/dziesmu-vadonim-haraldam-mednim-%E2%80%93-117
3. Dziesmu svētku krātuve: Haralds Mednis. Pieejams: https://dziesmusvetki.lndb.lv/person/?id=14
4. Bernava, L. LVU Vīru koris. Piejams: https://www.6mirkli.lu.lv/kadreizejie-lu-kolektivi/lvu-viru-koris/
5. Porietis, Jānis. Vai viegli būt jauniem? “Vīru koris Tēvzeme”. Rīga : Latvijas Universitāte, 1998. gads. LU Muzeja krājums: LUV4932
6. Bērziņš, D. LPSR nopelniem bagātais kolektīvs LVU tautas koris “Juventus”.Rīga: tipogrāfija “Cīņa”. 1970. gads. LU Muzeja krājums LUV3316
7. Buklets. Juventus 80. Rīga: apgāds “Mantojums”. 2000. gads. LU Muzeja krājums LUV3310
