Travertīns ir īpašs un savdabīgs karbonātiezis, kas veidojas no karstā, hidrotermālā ūdens nogulām tuvu Zemes garozas virskārtai, galvenokārt vietās, kas saistītas ar vulkānu darbība. Mūsu reģionā tas neveidojas. Speciālisti apgalvo, ka šādu iezi Latvijas dabā atrast nav iespējams.
Tomēr ikviens Latvijas Universitātes (LU) Muzeja Ģeoloģijas kolekciju apmeklētājs var iepazīties, paturēt rokā un papētīt zem lupas travertīna gabalus ievestus Latvijā, piemēram, no Itālijas vai Vācijas.
Ja pētām šo iezi detalizēti ar pietiekamām priekšzināšanām dabas ģeoloģiskajos procesos, tad pat ieža paraugi, kuri atrodas muzejā uz galda, varēs vēstīt par to, kur un kā veidojušies.
Ģeologi zina noteikti, ka gan travertīns, gan tam nedaudz līdzīgais Latvijas šūnakmens jeb saldūdens kaļķiezis ir vieni no jaunākajiem cietajiem, kristāliskajiem iežiem. Abi veidojušies Zemes garozas jaunākajā ģeoloģiskās attīstības periodā – kvartārā. Ja šūnakmens absolūtais vecums ir ap 10 000-7000 gadu līdz mūsdienām, tad turpretī travertīna – ap 50 000 gadu līdz mūsdienām, kas noteikts precīzām ķīmisko elementu izotopu metodēm.
Travertīna veidošanās galvenais process ir kalcija karbonāta minerālu (parasti kalcīta, retāk aragonīta, kas veidojas augstākā temperatūrā) ķīmiska izgulsnēšanās no ūdens šķīduma.
Iezim vajadzētu būt pilnīgi baltam, bet parasti tas iegūst dzeltenīgas vai pat brūnganas nokrāsas, kuras rada citu minerālu piemaisījumi, galvenokārt dzelzs savienojumi, kuri Zemes garozas virsējā slāni vai pazemes ūdeņos plaši izplatīti.
Šis varētu būt arī atskats uz to kā skaistā, dekoratīvā, gaišā iedzeltenā ieža bluķi atvesti uz Latviju no tālām tā izcelsmes jeb dabīgās veidošanās, kā arī vēsturiskās ilglaicīgās ieguves vietām Tivoli Romas apkārtnē Itālijā vai netālu no Bad Langenzalcas pilsētiņas Tīringas apgabalā Vācijā.
Travertīni plaši izmantoti jau no seniem laikiem vēsturiskajā arhitektūrā, kad meistari saprata, ka akmens īpašības ir piemērotas veidojot ēkas, bet galvenokārt apdarinot tās. Tā apstrāde ir piemērota relatīvi vieglajam un ne tik blīvajam un labi apstrādājamajam akmenim.
Iegūts Tivoli, Itālijā tas iebūvēts Kolizejā, Svētā Pētera laukuma kolonāde un katedrālē Romā u.c. Savukārt no Langenzalcas, Vācijā izmantots celtnēs viduslaikos, arī Brandenburgas vārtos Berlīnē, Hannoverē, Vīsbādenē u.c., kā arī lielos arhitektūras objektos ASV Čikāgā, Kalifornijā un daudz kur citur.
Pasaulē arī šodien modernajā arhitektūrā travertīns ir iecienīts, bieži izmantots dabīgā akmens materiāls.
Travertīns tika pētīts visā pasaulē diezgan intensīvi īpaši pēc 2000.gada, par ko liecina liela pētnieku aktivitāte un pētījumu rezultātu prezentācija 1. starptautiskajā, tikai vienam iezim – travertīnam veltītajā simpozijā jau 2005. gadā, kuru organizēja Pamukales universitāte Denizli Turcijā.
Senatnē, būvējot mūra celtnes Latvijā, tika izmantoti vietējie akmens materiāli – dolomīts, laukakmeņi, vietām arī kaļķakmens, šūnakmens jeb saldūdens kaļķiezis. Vēlāk, jau 19.gadsimtā Latvijā sāka ievest dabīgos akmens materiālus, īpaši ēku apdarināšanai. Tradicionāli imports bija no tādām valstīm kā Zviedrijas, Igaunijas, Vācijas.
Pētot nogulumieža travertīna ceļu uz Latviju, konstatēts, ka viens no tā intensīva importa laika posmiem ir aptuveni pirms 90 gadiem – 20.gadsimta 30-ie gadi, otrs – jau 21.gadsimts.
Itālijas travertīns, kuru bieži dēvēja par Romāņu travertīnu (jeb Classico Light), pagājušajā gadsimtā tika izraudzīts pēc tēlnieka Kārļa Zāles ierosinājuma un atvests uz Rīgu jau lielos bluķos 1932. gadā. Precīzi zināms, ka tas bija nepieciešams Brīvības pieminekļa (atklāts 1935. gadā), Brāļu kapu skulptūras Divi brāļi (Kritušie brāļi) veidošanai (1937. gadā), kā arī izmantots Smārdes Brāļu kapos (1936), piemineklī Latvijas neatkarības cīņās kritušajiem Cenas pagastā (1937), kapa piemineklim Kr. Skaldera ģimenei (1930-ie gadi) Bauskas Plosta kapos (Sidraba, 2006).
Jau 21.gs sākumā, atjaunojot, sakopjot Brāļu kapu ansambli (Rīgas Brāļu kapu ansambļa atklāšana notika 1936.gada 11.novembrī) un Brīvības pieminekli speciālisti bija vienisprātis, ka nepieciešama detalizēta tos veidojošo akmens materiālu izpēte. Tādējādi arī travertīns nokļuva ne tikai zem zinātnieku lupas, bet arī mikroskopijas un elektronmikroskopijas metodes tika pielietotas pētniecībā. Arī citu laboratorijas analīžu rezultāti apliecināja, ka laika gaitā, agresīvajā pilsētvidē dabīgais akmens sācis pārveidoties, plaisāt, sadrupt, īpaši sala ietekmē, tā virsma pārklāties ar piesārņojuma garoziņu. Šajā gaišā ieža melnajā pārklājumā konstatēja dažādu jaunveidojušos minerālu daļiņas. Iezis objektos nebija pasargāts arī no sūnām, aļģēm, mikroskopiskajām sēnēm un baktērijām. Lai detalizēti izpētītu iezi, ģeologi arī šodien pēta tā plānslīpējumos mikroskopā. Ikviens interesents var iepazīties ar šo metodi un saprast, ko var ieraudzīt lielā palielinājumā, apmeklējot LU Muzeja Ģeoloģijas kolekcijas.
Travertīna pētījumi Latvijā tika veikti, lai varētu uzsākt Brīvības pieminekļa un citu kultūrvēsturisku pieminekļu atjaunošanas darbus. Pirms restaurācijas pētījumi bija kompleksi un ģeologiem šajā projektā bija jādod akmens materiālu mineraloģiski petrogrāfiskais (jeb sastāva un uzbūves) raksturojums.
Travertīna no Brīvības pieminekļa atjaunojamo detaļu atlūzām izpētē sākās jau no 2000. gada, kurā piedalījās arī raksta autore. Tad arī konstatēja, ka piemineklī izmantotais Itālijas travertīns ir daudzveidīgs, īpaši mikrotekstūru ziņā. Tas savukārt nozīmēja, ka arī ieža tipu veidošanās apstākļi bijuši nedaudz atšķirīgi.
Itālijas travertīna plānslīpējumos konstatēja trīs akmens materiāla paveidus: ar radiāliem dendrītkristāliem (1.att.); ar onkolīkolītiem (parasti nelieliem koncentriskiem ieapaļiem veidojumiem; 2.att.); pelitomorfais jeb mikrītiskais ar ļoti smalkiem, tikai mikroskopā saskatāmiem kristāliņiem (3 , 4.att.).
Arī pētnieki citur pasaulē uzskatīja, ka radiālie kalcīta dendrītkristāli veidojas avotu baseiniņos karstajos ūdeņos (līdz 1000C). (Rainey, Jones, 2005). Tālākā sedimentoģenēze jau notiek tekošā ūdenī ķīmisko un biogēno procesu mijiedarbībā, kad dendrītkristālus pārklāj koncentriskas karbonāta garoziņas, kuras ir baktēriju darbības rezultāts. Kad koncentriskās kārtiņas ataino vides apstākļu periodiskas izmaiņas tad arī veidojas onkolīti (Capezzuoli, Gandin, 2005). Interesanti, ka mikroskopā ieraugāmi procesu rezultāti, par kuriem varētu teikt ka baktērijas ‘’saēd’’ kristālisko kalcītu. Šādi ieža pētījumi rāda, ka aktīvā ūdens vidē it kā sacenšas divi travertīnu veidojošie procesi - hemogēnais (vielas izgulsnēšanās notiek ķīmisku procesu rezultātā) un biogēnais (neorganiska viela izgulsnējas dzīvības procesu rezultātā).
Iepriekšējie pētījumi deva ne tikai ieža veidošanās, bet arī tā dēdēšanas un pārvērtību īpatnības pilsētvidē. Iegūtā informācija tika izmantota pamatojot akmens attīrīšanas un restaurācijas darbu programmu kultūrvēsturiskajās būvēs. Akmenī no vēsturiskajiem pieminekļiem detalizēti analizējot šo iežu fizikālās un mehāniskās īpašības, konstatēts, ka laika gaitā mainās travertīna porainība – primāro poru atveres kļūst lielākas, palielinās un iztaisnojas poru kanāliņi, kas, savukārt paātrina pieminekļu virsmas drupšanu, koroziju, piesārņošanos (Hodireva, 2001).
Latvijā ievestais travertīns tika testēts ne tikai fizikāli mehāniskām pārbaužu metodēm, bet arī mikroskopijas metodēm izmantojot gan binokulāro lupu, gan polarizētas gaismas mikroskopu, retāk elektronmikroskopijas metodes lai precizētu gan ieža izcelsmi, gan tā struktūru un tekstūru prognozējot tā iespējamo ilgmūžību arhitektūras objektos āra apstākļos.
Pētījumos mikroskopā, kuru rezultāti atspoguļoti S. Kondratjevas pārskatā (1998) un publikācijā (1999), travertīnam no Langenzalcas, tika konstatētas interesantas vēdekļveidīgas tekstūras. Un secinājumi pēc Latvijas šūnakmens no Allažiem salīdzinošās analīzes ar Vācijas Langenzalcas travertīnu bija ka abi ieža tipi ir radniecīgi gan petrogrāfiskā un ķīmiskā sastāva, gan veidošanās apstākļu ziņā. Tos abus veido smalkkristālisks vai sīkkristālisks minerāls kalcīts, kura ļoti mazos kristāliņus var ieraudzīt tikai zem lupas vai mikroskopā. Toties vizuāli Brāļu kapu memoriālā ansambļa būvēs abi izmantotie karbonātiežu paveidi izskatās līdzīgi. Turpretī fizikālās un mehāniskās īpašības norāda uz travertīna prognozējamo ilgmūžību līdz 500 - 600 gadu (kad var sākt parādīties cietā ieža sairšanas un dēdēšanas pazīmes), bet šūnakmenim – maksimāli ap 200 gadiem. Par minētā travertīna paveida pielietošanu Latvijā akmens restauratoriem ir gūta pieredze jau no 1996. gada, kad akmeņkaļi izkala un atjaunoja Brāļu kapu (ansamblis veidots no 1924. līdz 1936. gadam) ieejas vārtu Latvijas valsts lielo ģerboni. Vēlāk, 1997. - 1998. gadā ar travertīnu tika nomainīti bojātie Allažu šūnakmens bloki sienā pie Altāra un ieejas vārtiem. Arī nesenajos kultūrvēsturiskā ansambļa restaurācijas un atjaunošanas darbos izmanto travertīnu no Vācijas atradnēm pie Bad Langenzalcas pilsētiņas.
Tā kā Latvijā dabā travertīns neveidojas un nav sastopams, tad pētnieku atbildība, bet reāli – tikai vēlme (labas gribas žests un izpratne par materiālu unikalitāti) bija saglabāt turpmākiem pētījumiem primāri analizēto materiālu no kultūrvēsturiskajiem objektiem. Šīs, Latvijai neraksturīgā karbonātieža kolekcijas ikviens var izmantot pētniecībai, kā arī apskatīt LU Muzeja ekspozīcijās, izstādēs, kā arī Muzejā notiekošos publisko pasākumu laikā (Muzeju nakts, Ģimeņu dienas u.c.).
Travertīna fotoattēli, kas uzņemti izmantojot binokulāro lupu (nelielā palielinājumā) un ieža plānslīpējumu mikrogrāfijas, kas fotografētas mikroskopā vai elektronu mikroskopā ļoti lielā palielinājumā, vairākkārt publicētas prezentējot zinātnisko pētījumu rezultātus.
Atsevišķus unikālos paraugus no pētniecības materiālu kolekcijām ir iespējams aplūkot apmeklējuma laikā LU Muzeja Ģeoloģijas kolekcijās, Kronvalda bulvārī 4, Rīgā iepriekš piesakoties apmeklējumam šeit.
Papildus:
LU Dabas mājā no 2025.gada apskatāma izstāde “Travertīns un granīts Brīvības pieminekļa atjaunotnei”
V.Hodireva. 2026. Vēsturiskie akmeņi Rīgas kultūras pieminekļos un analogi LU Muzeja kolekcijās
Apsītis V. Rīgas brāļu kapi. https://www.rigasbralukapi.lv
Bergs E. 1936. Rīgas Brāļu kapu iesvētīšana. Jaunatnes ceļš, Nr. 11, 326. – 327. lpp.
Briekmane A. 2015. Brāļu kapu ansamblis (Brāļu kapu 100 gadu stāsts - drošsirdīgie strēlnieki, padomju necieņa un lāpas svētku vakarā). https://www.delfi.lv/51042699/latvija/46701249/bralu-kapu-100-gadu-stasts-drossirdigie-strelnieki-padomju-neciena-un-lapas-svetku-vakara
Capezzuoli E., Gandin A. 2005. Facies distribution and microfacies of thermal-spring travertine from Tuscany. In: Proceedings of 1st international Symposium on travertine. Denizli, Turkey. Pp. 43-49.
Hodireva V. 2001. Brīvības piemineklim izmantoto akmens materiālu dēdēšana agresīvajā pilsētvidē. LU 59.zinātniskā konference. Referātu tēzes. Rīga, 66.- 67. lpp. file:///C:/Users/username/Desktop/LU_59_zinatniska_konference_geografija_sn32585ocr.pdf
Hodireva V. 2006. Travertīna petrogrāfiskie pētījumi Latvijā. LU 64. zinātniskā konference. Ģeogrāfija. Ģeoloģija. Vides zinātne: Referātu tēzes. Rīga. 167. – 169. lpp.
Hodireva V. 2011. Mineraloģiskās un petrogrāfiskās sistemātikas izmantošana kultūrvēsturisku objektu akmens materiālu kolekciju veidošanā. LU 69. zinātniskā konference, referāts (nepublicēts). Rīga, 2011.
Hodireva V. 2018. Brīvības piemineklī izmantotais travertīns, tā dēdēšana un restaurācijas iespējas. LU 76. zinātniskā konference. Ģeogrāfija. Ģeoloģija. Vides zinātne. Referātu tēzes. Rīga, Latvijas Universitāte .p. 257-258. lpp. file:///C:/Users/username/Desktop/LU_76_konference_Geografija_geologija_vides_zinatne_2018.pdf
Hodireva V., Kondratjeva S., Sidraba I. 2005. Petrographical investigation of lithological types of travertines in Latvian Cultural Heritage. In: Proceedings of 1st International Symposium on travertine. Denizli, Turkey. Pp. 350-354.
Kondratjeva S. 1998. Akmens materiālu izvēle un novērtējums Rīgas Brāļu kapu restaurācijai. Rīga, Valsts ģeoloģijas dienests. Valsts ģeoloģijas fonds, nr. 11730. 73 lpp.
Kondratjeva S. 1999. Akmens materiālu izvēle un novērtējums Rīgas Brāļu kapu restaurācijai. Latvijas ģeoloģijas vēstis, nr.6., 47. - 49. lpp.
Pentecost A. Travertine. 2005. eBook, English, Publication:Springer Link. Publisher: Springer, Verlag Berlin, Heidelberg, p. 469. Pieejams: https://archive.org/details/travertine0000pent/page/n3/mode/1up
Rainey D.K., Jones B. 2005. Radiating calcite dendrites – precursors for coated grain formation in the Fairmont Hot Sprins Travertine, Canada. In: Proceedings of 1st International Symposium on travertine. Denizli, Turkey. pp. 25-35.
Sidraba I. 2006. Romāņu travertīna korozijizturība. Promocijas darba kopsavilkums. Rīga, RTU, 28 lpp.
Sidraba I., Normandin K. C., Cultrone G., Schefler M. E. 2004. Climatological and regional weathering of Roman travertine. In: Architecturaland sculpturalstone in man-cultivated landscape. The Carolinum press. Prague. Pp. 165-182.
Vītiņa I., Grosvalds I. Vai akmens dzīvo saules mūžu? Zinātne un tehnika, 1989, Nr. 7, 18. - 21. lpp.
