ZEM LUPAS. Latvijas 2026. gada dzīvnieks

Iespējams, parastā krupja izbāzenis. Datums un izcelsme nav zināmi. Foto: LU Muzeja Zooloģijas kolekciju krājums.

Parastais krupis. Datums un izcelsme nav zināmi. Foto: LU Muzeja Zooloģijas kolekciju krājums.

Parastais krupis. 1967. g., Kirgizstāna. Foto: LU Muzeja Zooloģijas kolekciju krājums.

Parastais krupis. 1971. g., Latvija. Foto: LU Muzeja Zooloģijas kolekciju krājums.

Parastais krupis. Ap 1928. g., no Olgas von. Hasfordas skolas. Izstādīts izstādē “Dabas simboli starpsugu attiecībās” Dabas mājā. Foto: LU Muzeja Zooloģijas kolekciju krājums.

Pievēršot uzmanību dabai un dzīvniekiem, Latvijas Nacionālais dabas muzejs 2026. gadā par gada dzīvnieku izvirzīja parasto krupi (Bufo bufo). Kaut arī parastais krupis nav apdraudēts kā 2025. gada dzīvnieks ezis (Erinaceinae), pievērst uzmanību šim dzīvniekam ir ļoti svarīgi, jo parastais krupis ir svarīga ekosistēmas daļa.

Savu zinātnisko nosaukumu parastais krupis, līdzīgi kā daudzi dzīvnieki, ieguva pateicoties zviedru dabaszinātniekam Kārlim Linnejam (Carl von Linné, 1707-1778 ). Viņš savā grāmatā Systema Naturae 1758. gadā pirmo reizi aprakstīja parasto krupi un iedeva tam šo nosaukumu. Zinātnisko nosaukumu Bufo bufo varētu iztulkot kā "krupis krupis" (no latīņu Bufo - krupis). Tas nozīmē, ka parastais krupis ir prefekts krupja pārstāvis, etalons.

Parastais krupis ir viens no visplašāk sastopamajiem abiniekiem Eiropā un arī viena no pazīstamākajām krupju sugām Latvijā, tomēr ar izņēmumiem. Piemēram, tas nav sastopams Īrijā un Islandē. Parastie krupji sastopami līdz pat 3000 m virs jūras līmeņa [1]. Tas pieder krupju dzimtai (Bufonidae), bezastaino abinieku kārtai (Anura) un sastopams mežos, pļavās, parkos, dārzos un citās mitrākās vietās. Lai gan krupji bieži tiek saistīti ar ūdeni, lielāko dzīves daļu tie pavada uz sauszemes un ūdenstilpes galvenokārt izmanto vairošanās laikā.

Parastajam krupim ir raksturīgs masīvs ķermenis, īsas kājas un sausa, kārpaina āda. Tēviņi parasti ir mazāki par mātītēm. Pieauguša krupja ķermeņa garums bieži sasniedz 8–13 cm, bet lielākās mātītes var būt vēl lielākas. Krāsojums var atšķirties no pelēkbrūna līdz olīvbrūnam vai tumšākam tonim, kas palīdz labi maskēties apkārtējā vidē.

Atšķirībā no vardēm krupji pārvietojas lēnāk un biežāk staigā vai īsi palecas. Tie barojas ar dažādiem bezmugurkaulniekiem: kukaiņiem, gliemežiem, zirnekļiem. Ēd arī tārpus un citus nelielus dzīvniekiem, piemēram, nelielas peles. Medījumu krupis notver ar lipīgo mēli.

Aiz acīm atrodas lielie dziedzeri, kas izdala aizsargvielas. Šie izdalījumi palīdz aizsargāties pret plēsējiem un var būt kairinoši vai toksiski. Tieši šī iemesla dēļ krupji vēsturiski bieži tika saistīti ar mītiem, raganām un maģiju.

Kaut arī Latvijā parastais krupis ir bieži sastopams, tas tomēr ir aizsargājama suga. To apdraud ceļu satiksme migrācijas laikā, dzīvotņu iznīcināšana un ūdenstilpju pārveidošana. Pavasarī krupji veic sezonālas migrācijas uz nārsta vietām, un šajā laikā daudzviet tiek organizēti pasākumi abinieku aizsardzībai.

Neskatoties uz necilo izskatu, parastais krupis ir nozīmīga ekosistēmas daļa, jo palīdz ierobežot kukaiņu un citu bezmugurkaulnieku skaitu. Tas ir viens no dzīvniekiem, kas bieži dzīvo līdzās cilvēkiem, lai gan paliek nepamanīts.

Latvijas Universitātes Muzeja Zooloģijas kolekcijās glabājas vairāki parastā krupja eksemplāri. Tie ir slapjie preparāti. Slapjie preparāti ir bioloģiskā parauga (organisma vai tā daļas) saglabāšanas metode, kurā paraugs tiek ilgstoši uzglabāts īpašā konservējošā šķīdumā (visbiežāk formalīns vai spirts), parasti hermētiski noslēgtā stikla traukā. Glabāšanās rezultātā visi eksemplāri mainījuši krāsu un vairs nav spilgti un atpazīstami kā parastie krupji savvaļā. Šāda uzglabāšanas metode ļauj saglabāt dzīvnieka ķermeņa formu, mīkstos audus un ārējās pazīmes. Slapos preparātus bieži veido abiniekiem, rāpuļiem, zivīm, bezmugurkaulniekiem un citiem dzīvniekiem, kuru ķermeņa uzbūvi grūti saglabāt izbāzeņa veidā.

Mazākais no visiem krupjiem, kas glabājas LU Muzeja Zooloģijas kolekciju krājumā, ir ievākts Latvijā, Papē, 1971. gadā. To ievāca Tatjana Grišina, kas no 1970. līdz 1973. gadam strādāja LUM Zooloģijas kolekcijās (toreiz Zooloģijas muzejs) [2].

Interesants parastais krupis ir no tālas Kirgizstānānas. Kā vēsta etiķete uz trauka, kur glabājas krupis, to ievāca Ču upē 1967. gadā 13. augustā. Svarīgs ir arī fakts ka to gan ievāca, gan aprakstīja tā laikā 4. kursa studenti. Padomju laikos tā bija ierasta prakse, ka studenti devās mācību izbraukumos un mācījās ievākt un konservēt dažādus dzīvniekus. Visai lielu LUM Zooloģijas kolekciju krājuma daļu veido tieši šādi studentu vākumi.

Bieži priekšmeti nonākuši muzeja mantojumā vai iepirkti no citām mācību vai kultūras iestādēm. Viens no tādiem eksemplāriem ir arī krupis, kas iepirkts no Olgas fon Hasfordas meiteņu skolas. Parastais krupis kā slapjais preparāts nonāca LUM Zooloģijas kolekcijās 1928. gadā kopā ar daudziem citiem kukaiņu, putnu, abinieku u.c. eksemplāriem [3].

Viens no interesantākajiem eksemplāram ir izbāznis, kas arī, iespējams, ir parastais krupis. Diemžēl muzeja dokumentos nav nekādas informācijā par priekšmeta izcelsmi un nav arī drošas informācijas kas tas īsti ir. Domājams, ka izbāznis tika veidots padomju laikā kā skolas uzskates materiāls, kas varētu izskaidrot dzīvnieka izskatu. Sākumā minēto izbāzni pēc vairākām pazīmēm identificēja kā parasto krupi. Tam ir krupjiem raksturīgas kājas un parotīdie dziedzeri, kas atrodas aiz acīm. Tomēr izbāznis ir veidots neparasti. Dzīvnieka ķermenis ir pārāk stipri piebāzts un izskatās uzpūsts. Arī āda ir pārāk gluda parastam krupim.

Parastais krupis, neskatoties uz savu šķietami necilo izskatu, ir nozīmīga dabas sastāvdaļa un viens no biežāk sastopamajiem abiniekiem Latvijā. Tā klātbūtne palīdz uzturēt ekoloģisko līdzsvaru, regulējot bezmugurkaulnieku populācijas, savukārt pats krupis kļūst par barības avotu citiem dzīvniekiem, piemēram, žurkām un mājas kaķiem. Tieši šī iemesla dēļ svarīgi pievērst uzmanību ne tikai retām un īpaši apdraudētām sugām, bet arī šķietami parastiem dzīvniekiem, kas ikdienā bieži paliek nepamanīti.

Latvijas Universitātes Muzeja Zooloģijas kolekcijās glabātie parastā krupja eksemplāri ļauj ne tikai iepazīt pašas sugas īpatnības, bet arī atklāj stāstus par cilvēkiem, studentiem, pētniekiem un iestādēm, kas piedalījušās kolekciju veidošanā. Šādi priekšmeti kalpo kā sava laika liecības un saglabā informāciju ne tikai par pašu dzīvnieku, bet arī par Latvijas zooloģijas un muzejniecības vēsturi. Dažkārt pat šķietami vienkāršs krupis muzeja krājumā spēj pastāstīt daudz vairāk, nekā sākotnēji varētu šķist.