Glezna agrāk atradās Latvijas Ķīmijas vēstures muzeja krājumā, kuru likvidējot, ar Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes lēmumu tā nokļuva Latvijas Universitātē. Kāda saistība vieno šo mākslas darbu ar ķīmiju un ģeoloģiju? Izrādās, saiknes ir pat vairākas, un tās atgādina mums par izcilām ar Latvijas Universitāti (turpmāk - LU) saistītām personībām.
Pirmkārt, mākslas darbā izmantotie materiāli nav nejauši. Tas ir gleznots uz audekla ar spilgtām un piesātinātām akrila krāsām. Šīs akrila krāsas radīja un savai dzīvesbiedrei dāvināja mākslinieces vīrs - zināmais latviešu ķīmiķis Arnolds Jirgensons (1906-2004).
Drīzumā atzīmēsim 120 gadus kopš viņa dzimšanas. Arnolds Jirgensons dzimis Ādažu pagastā 1906. gada 2. decembrī. Tāpat kā daudzu laikabiedru dzīves, arī viņa dzīvi ietekmēja Pirmā pasaules kara notikumi un sarežģītais pēckara laiks, tomēr grūtības nekādi nemazināja jaunekļa vēlmi izglītoties un interesi par eksaktajām zinātnēm. 1925. gadā Arnolds absolvēja Jelgavas 2. valsts vidusskolu iestājās LU Ķīmijas fakultātē. Par ķīmiju interesējās arī Arnolda vecākais brālis Bruno Jirgensons. Jau skolas gados abi nosolījās kļūt par ķīmiķiem. Brāļiem izdevās turēt savu solījumu, un ķīmijas zinātnei abi ir veltījuši visu savu mūžu. Bruno Jirgensons pievērsās teorētiskiem pētījumiem, bet Arnoldu vairāk saistīja tehnoloģisku problēmu risināšana. Jaunajam ķīmiķim studijās veicās, un jau otrajā to gadā viņš kļuva par subasistentu ķīmijas laboratorijā pie profesora Oskara Luca (1871-1950), kurš kopā ar Bruno Jirgensonu atklāja “Luca - Jirgensona likumību” aminoskābju telpiskās uzbūves noteikšanai. Arnolds un Bruno Jirgensoni palika domu biedri, un Arnolds ir teicis, ka viņu interesēja brāļa Bruno teorētiskās atziņas īstenot praksē, lai celtu tautas labklājību.
Pēc visnotaļ sekmīga studiju nobeiguma Arnolds Jirgensons 1932. gadā ieguva inženiera ķīmiķa grādu un kā mācībspēks palika strādāt LU Ķīmijas fakultātē. Paralēli darbam LU viņš uzsāka darbu Latvijas Piensaimnieku centrālajā savienībā (LPCS), kur izstrādāja veidus, kā uzlabot kazeīna plastmasu ražošanu. 1944. gadā Arnolds Jirgensons ar sievu Ilonu emigrēja. Jirgensonu pāris dzīvoja gan Vācijā un Zviedrijā, gan Kanādā un ASV, kur Arnolds Jirgensons strādāja dažādu polimēru ražošanas un pārstrādes firmās.
Ilona Jirgensone par mākslinieci izveidojās emigrācijā. Daļēji gleznošanu viņa apguva pašmācības ceļā, daļēji - mācoties no gleznotājiem Jāņa Tīdemaņa un Jāņa Gaiļa. Jānis Tīdemanis (1897-1964) tiek uzskatīts par neapvaldīta temperamenta un spožu krāsu gleznotāju, un jāatzīst, ka arī "Pompeju pēdējā diena" ir ekspresīvs un krāsās piesātināts darbs. Jānis Gailis (1903-1975) sākotnēji bija pazīstam marīnists, taču Ilona Jirgensone vairāk ietekmējās no viņa abstraktajām gleznām. Gadu gaitā gleznotāja guva arvien lielākus panākumus un saņēma vairākas balvas Kanādā un ASV. Latvijā viņas māksla bija maz zināma līdz brīdim, kad Jirgensonu pāris, būdami jau cienījams gados, no ASV pārcēlās uz dzīvi Liepājā.
Jirgensonu laulātais pāris, tāpat kā ar viņiem saistītās personības no mākslas un zinātnes aprindām, neapšaubāmi pieder pie tiem Latvijas vēsturei nozīmīgajiem cilvēkiem, kuri ir atstājuši paliekošu garīgo mantojumu. Jau tas vien paceļ mākslas darba vērtību. Bet kā tad ar pašām krāsām? Kāpēc izmantots akrils, nevis eļļas krāsa?
Akrila krāsas eksistēja jau kopš 20. gs. sākuma, taču tās tika veidotas uz šķīdinātāja bāzes. Pašlaik tiek lietotas akrila krāsas uz ūdens bāzes, un pirmoreiz tās parādījās ASV 1955. gadā, kad eļļas krāsu ražotājs "Permanent Pigments" no Ohaijo štata nāca klajā ar jaunu produktu. Tā pamatā bija akrila polimēra sveķi, kas tika sajaukti ar ūdeni. Jaunās krāsas īpašības ļāva tai būt gan biezai, gan arī gandrīz caurspīdīgai, un labākas saķeres dēļ to varēja uzklāt uz gandrīz jebkuras virsmas. Akrila krāsa pārspēja eļļas krāsu arī elastīguma ziņā. Būtiski, ka krāsa ļoti ātri nožuva un to varēja atšķaidīt un notīrīt ar ūdeni. Par ūdenī šķīstošas akrila krāsas izgudrotāju tiek uzskatīts Henrijs Levisons (Henry Levison) no "Permanent Pigments", tomēr, tieši tāpat kā Arnolds Jirgensons darba vajadzībām pētīja un uzlaboja kazeīna plastmasu, viņš noteikti varēja censties attīstīt un uzlabot akrila krāsu.
Jāatzīst, ka muzejam nav zināms precīzs gleznas tapšanas laiks, taču, tā kā krāsas eksperimentālā kārtā radījis Arnolds Jirgensons, var pieņemt, ka darbs tapis pirms 1980. gada, kad akrila krāsas jau bija ļoti plaši pieejamas pārdošanā.
Sižetiski māksliniece ir pievērsusies dramatiskam un zinātniski interesantam brīdim – vulkāna izvirduma pašam sākumam. Zināms, ka gleznas nosaukums ir "Pompeju pēdējā diena," tātad brīvā mākslinieces interpretācijā attēlots konkrēts vēsturisks datums - mūsu ēras 79. gada 24.augusts. Mūsdienu Itālijas teritorijā atrodamā vulkāna Vezuva izvirdums m.ē. 79. gada 24. un 25. augustā pilnībā apraka un iznīcināja senās Romas impērijas pilsētas: Pompejus, Herkulānu un Stabiju, kā arī citas, mazākas apdzīvotas vietas. Vēlāko arheoloģisko izrakumu dēļ tieši Pompeji kļuva par pazīstamāko no nopostītajām vietām, kā arī par šī traģiskā izvirduma plaši pazīstamu simbolu. Jau 19. gadsimtā tika radīti dažādi Pompeju bojāejai veltīti mākslas darbi. Parasti tie ir dramatiski, attēlo cilvēku bailes un šausmas, aptumšotas debesis, uguni. Šiem darbiem ir apokaliptiska noskaņa, ko var viegli uztvert arī bez priekšzināšanām par minēto katastrofu.
Ilonas Jirgensones "Pompeju pēdējā diena" ir citāda. Priekšplānā redzamas vīrieša, sievietes un bērna figūras pastaigas laikā. Cilvēku silueti tumši iezīmējas uz košāka fona, kur attēlots tālumā esošais izvirdums un, iespējams, saules stari. Attēlotās personas neizskatās pēc izmisušiem bēgļiem, tās drīzāk ir mierīgas un neapzinās draudošās briesmas. Iespējams, autore attēlo pēdējo laimīgo un mierpilno dienu. Vai pēdējo mierpilno baisās dienas mirkli. Mākslas darbs noteikti domāts skatītājam ar priekšzināšanām. Tam jārada kontrasts starp attēloto mirkli un skatītāja zināšanām par to, kas tūlīt, tūlīt notiks. Gleznā daudz abstrakcijas: tā iezīmē tēlus, bet neatklāj nekādas precīzas, vēsturiskas detaļas, piemēram, apģērbu, kas ļautu tos identificēt kā 1. gadsimta romiešus. Arī ainava fonā ir nosacīta, detaļām nabadzīga. Tomēr izvirdums attēlots spēcīgās, košās krāsās, kas piesaista skatienu.
Vispārzināms fakts, ka izpostītie Pompeji ir devuši daudz informācijas vēsturniekiem, bet, kā tos var saistīt ar Ģeoloģijas kolekcijām? Pie tam Latvijas Universitātē? Atbildei ir divas daļas. Pirmā un pašsaprotamā daļa - vulkāni un ieži, kas pierāda to izvirdumus, ir būtiski ģeoloģijai kā zinātnei. Tieši tādēļ LU Muzeja Ģeoloģijas kolekcijās glabājas vulkānisko iežu paraugi no dažādām pasaules vietām. Krājumā atrodams vulkāniskais tufs, kas veidojies no sacietējušiem vulkāniskajiem pelniem. Pompejus pēc izvirduma šādu pelnu slānis sedza vidēji 5-7 m biezumā. Muzejā ir arī pumeka paraugi, kas tāpat ir veidojušies vulkāna izvirduma laikā. Muzeja vulkānisko iežu paraugu izcelsme ir dažāda, tie atvesti ne tikai no Itālijas, bet arī Japānas un Islandes.
Visbeidzot stāsts par vulkānu un Ģeoloģijas kolekciju saistību nebūtu pilnīgs bez Oto Meļļa (1906-1970) - Latvijas slavenākā un 20. gadsimta 30. gados labākā mineraloga – pieminēšanas. Oto Mellis savulaik studēja LU Matemātikas un dabaszinātņu fakultātē, vēlāk specializējās mineraloģijā. LU kļuva arī par Meļļa darba vietu, kur viņš izstrādāja doktora disertāciju par Latvijas šķiedrģipsi un celestīnu, bet, līdzīgi kā citi zinātnieki, arī Mellis 1944. gadā devās trimdā. Dzīvojot Vācijā un Zviedrijā, pazīstamais mineralogs turpināja savu zinātnieka karjeru.
Viņš veica Vidusjūras dziļjūras iežu mineraloģisko izvērtēšanu. Kā viens no pirmajiem zinātniekiem Mellis izvirzīja hipotēzi, kāpēc un kā tieši milzīgais un postošais Santorīni vulkāna izvirdums Vidusjūrā ir bijis tiešais cēlonis Bībelē aprakstītajām Ēģiptes mocībām. Mellis teorētiski pamatoja, ka milzīgie pelnu mākoņi, kas pacēlās atmosfērā pēc Tīras sprādziena, aizklāja sauli un izraisīja slavenās trīs tumsas dienas senajā Ēģiptē. Tās bija aprakstītas Bībelē, taču zinātnes aprindās tolaik šī liecība netika uztverta nopietni. Tāpat viņš šo vulkāna izvirdumu saistīja ar Krētas jeb Mīnojiešu kultūras bojā eju, kas notika ap 1450 g.p.m.ē. Pašlaik šo teoriju māca pat pamatskolēniem, taču Oto Mellis gaidīja vairākus gadus, kamēr viņa pieņēmumu atzina un apstiprināja citi zinātnieki.
Jāsecina, ka glezna "Pompeju pēdējā diena" atgādina mums ne tikai par senu un ģeogrāfiski tālu katastrofu, bet arī par izciliem LU mācībspēkiem un viņu vēlāk izdarītajiem atklājumiem zinātnē, par latviešu trimdas gleznotāju likteņiem, pat par ilgo un skaisto Jirgensonu pāra laulību un jaunu materiālu ienākšanu mākslā. Un, protams, tā ir saistāma ar Ģeoloģijas kolekciju pamatu - iežu paraugiem. Apskatīt gan vulkāniskos, gan citus iežus iespējams, piesakoties muzeja Ģeoloģijas kolekciju apmeklējumam šeit. Novembra glezna "Pompeju pēdējā diena" kopā ar vulkānisko iežu paraugiem būs apskatāma izstādē LU Akadēmiskā centra Zinātņu mājā.
Prof. Jānis Stradiņš, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents, prof. Emīlija Gudriniece, LZA akadēmiķe, Ar gaišu un brīvu domu. - “Latvijas Vēstnesis”
Indra Imbovica. Ilonas Jirgensones piemiņas izstāde
 gleznu "Pompeju pēdējā diena".){kind=link}