2026. gads

Sākoties jaunajam mācību gadam, studentu prātus nodarbina jautājums par studiju izmaksām un finansiālo drošību. Vēlme studēt un nepieciešamība meklēt materiālu atbalstu nav mūsdienu fenomens, bet gan pieredze, ko ik pa laikam piedzīvojuši studenti visos laikos.

Latvijas Universitātes Muzeja krājumā glabājas latviešu matemātiķim, izcilam pedagodam, Latvijas Universitātes (LU) Centrālās bibliotēkas pārzinim un LU Matemātikas un dabaszinātņu fakultātes pirmajam dekānam Edgara Lejniekam izsniegtais vekselis. LU Muzeja krājumā eošais vekselis norāda, ka visos laikos vēlme studēt un finasiālais stāvoklis ir bijuši savstarpēji saistīti.

Edgars Lejnieks dzimis 1889. gada 19. maijā (pēc vecā stila 7. maijā) kā vecākis bērns četru bērnu ģimenē. 1898. gadā uzsāka mācības Iļģuciema zēnu elementārskolā, pēc tam - Pētera I reālskolā. Mācoties reālskolā, E. Lejnieks piedzīvoja smagu zaudējumu - pēc slimošanas nomira tēvs. Lai materiāli palīdzētu ģimenei E. Lejnieks sāka pasniegt privātstundas matemātikā. [1].

1907. gadā pēc Pētera I reālskolas pabeigšanas E. Lejnieks vēlējās iestāties Maskavas Universitātes (Импера́торскiй Московскiй университеть) Matemātikas fakultātē. Diemžēl latīņu valodas trūkuma dēļ E. Lejnieks saņēma atteikumu, bet ar Pētera I reālskolas skolotāja ieteikuma vēstules palīdzību viņš universitātē tika uzņemts kā brīvklausītājs. Maskavas Universitāti E. Lejnieks pabeidza pēc 4 gadiem - 1911. gadā, 22 gadu vecumā [1].

E. Lejnieks studējot Maskavā, lai sevi materiāli nodrošinātu, paralēli mācībām, strādāja par mājskolotāju turīgā krievu ģimenē [1]. Studējot Maskavas universitātē 2. kursā E. Lejnieks saņēma aizņēmumu no Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas (1.att.).

E. Lejnieka aizpildītais vekselis apliecina, ka viņš ir aizņēmies 10 rubļus no Rīgas Latviešu Izglītības Zinību Komisijas, kurus apņēmies atmaksāt pēc 7 gadiem, maksājot 4% gadā par pēdējiem 4 gadiem. Tas norāda, ka pirmie 3 gadi bijuši bez procentiem vai arī pastāvējusi cita vienošanos. Vekselī norādīta arī E. Lejnieka atrašanās vieta un datums -

“Es, apakšā parakstījies Maskavas Universitātes matemātikas fakultātes trešā semestra students, ar šo apliecinu, ka esmu aizņēmies no Rīgas Latviešu Izglītības Zinību Komisijas skaidrā naudā desmit rubļus. Šo summu apņemos atdot pēc septiņiem gadiem, skaitot no apakšā parakstītās dienas, līdz ar 4% par pēdējiem četriem gadiem. Strīda gadījumā pakļaujos Rīgas pilsētas tiesai pēc prasītāja izvēles. Edgars Lejneeks. Maskava, 21. novembris, 1908. g.”.

Studijas Maskavas Universitātē, kā arī citās universitātēs, nebija bez maksas. Maskavas Universitātes 1863. gada statūtu 105. paragrāfs norāda, ka standarta maksa par lekciju klausīšanos gadā bija 50 rubļi [2].

Viens no lielākajiem studentu atbalstītājiem bija 1869. gadā nodibinātā Rīgas Latviešu biedrības (RLB) Zinību komisija. Jau pirmajā darbības gadā komisija sniedza finansiālu palīdzību, piešķirot 110 rubļus (abiem kopā) 2 trūcīgiem Tērbatā studējošiem studentiem. 1872. gadā komisija izveidoja “īpašu studentu stipendiju kapitālu”[3].

1876. gadā RLB Zinību komisijas pieņemtie statūti norādīja, ka “mazturīgi studenti vai arī kursu beigušie pirmā gadā var no minētās biedrības dabūt pabalstu, vienreizīgu, vai patstāvīgu. Naudu aizdod. Pēc 6 gadiem tā jāatdod. Bet termiņu var pagarināt, zem apstākļiem atpakaļ maksāšanu var arī pavisam atlaist” [4].

RLB Zinību komisijai savu finansiālo līdzekļu nebija, tāpēc naudu studentu atbalstam ieguva no ziedojumiem. Viens no ienesīgākajiem veidiem, kā ātri piesaistīt līdzekļus studentu stipendijām, bija tā sauktā ziedotāju "izpirkšana" no obligātajām Jaungada pieklājības vizītēm - tradīcija, kas tika aizgūta no citām valstīm [5].

Grūts posms RLB Zinību komisijai bija saistīts ar 1905. gada revolūciju, kad ziedojumu kopsumma strauji saruka “Agrākos gados no jaungada vizītēm arvien ienāca 2000 - 2500 pat līdz 3000 rubl. gadā. Bet sākot ar 1905. g. ienākumu suma stipri krīt. Tā 1905. g. ienākuši tikai 1417 rbļ. 10 kap.” [4].

Par spīti visām ekonomiskajām grūtībām, 1908. gadā RLB Zinību komisija sniedza finansiālu atbalstu vairākiem esošajiem un jaunajiem studentiem, arī Edgaram Lejniekam [4].

Finansiālais atbalsts studentiem ir bijis aktuāls vienmēr. Mūsdienās šo funkciju labi pilda dažāda veida stipendijas, kā arī valsts nodrošinātie studiju un studējošā kredīti.

1. Edgara Lejnieka māsas Lidas atmiņu vēstule “Pēdējais sveiciens brālim”, Latvijas Universitātes Muzeja LU kolekcijas, LU Personību apakškolekcija, inv. Nr. LUV127

2. Отделение IV. О плате за слушание лекций, Университетский Устав (18 июня 1863)

3. Rīgas Latviešu Biedrības Zinību Komisijas 18. krājums, (1926.g., 8. - 9.lpp.)

4. Studentu stipendijas Rīgas Latviešu biedrība sešos gadu desmitos (1868–1928. Rīga, 1928, 287. lpp.), (199.- 208.lpp.)

5. Zigmunde, A., Pozemkovska, M. The role of the Riga Latvian Society in the life of students and graduates of the Riga Polytechnicum / Riga Polytechnic Institute (1862–1919), Riga Latvian Society Student Scholarship (2018, 25. - 31.lpp.)

2026. gadā, pārņemot stafeti no 2025. gada putna - mājas strazda (Sturnus vulgaris), par gada putnu tika izvirzīts apodziņš (Glaucidium passerinum). Apodziņu izvēlējās Latvijas Ornitoloģijas biedrība (LOB), kas ar šīs nominācijas palīdzību, vērš sabiedrības uzmanību uz problēmām, ar ko dabā saskaras Latvijas putni. 

Kā vēsta ornitoloģijas biedrība, apodziņu populācija Latvijā ir apdraudēta, kaut arī pasaulē tas ir izplatīts putns. Tapēc arī Latvijas Universitātes Muzeja Zooloģijas kolekcijas vēlas pievērst uzmanību apodziņam. 

Apodziņš pieder pūču dzimtai (Strigidae) un ir mazākā pūce Eiropā. Savu zinātnisko nosaukumu, Glaucidium passerinum, tas ieguva 1758. gadā, kad to savā grāmatā Systema Naturae aprakstīja Kārlis Linnejs (Carl von Linné, 1707-1778 ). Apodziņa zinātnisko nosaukumu varētu iztulkot apmēram šādi: Glaucidium - “mazā pūce” vai “pūcīte” (no grieķu glaux — pūce) un passerinum → “zvirbulim līdzīgs” (no latīņu passer — zvirbulis). 

Apodziņš ir neliels, plēsīgs putns, kura ķermeņa garums sasniedz apmēram 15–19 cm, bet svars parasti ir tikai 50–80 grami. Apodziņam ir apaļa galva, dzeltenas acis un pelēkbrūns apspalvojums ar gaišiem plankumiem. Atšķirībā no daudzām citām pūcēm tam nav izteiktu “ausu” pušķu. Interesanta pazīme ir gaišie plankumi pakausī, kas atgādina acis. Apodziņa apspalvojums ir tik mīksts, ka lidojot šis plēsējs nerada nekādu skaņu. Tas palīdz apodziņam labāk medīt. 

Interesanti ir tas, ka, līdzīgi kā daudzām citam pūcēm, apodziņu tēviņi ir mazāki nekā mātītes. Tas parasti ir saistīts ar optimizāciju. Mazāki tēviņi ir labāki mednieki, un lielākas mātītes labāk aizsargā ligzdu. Šādi lielākas mātītes un mazāki tēviņi ir sastopami dažiem citiem plēsīgiem putniem, piemēram, zvirbuļu vanagiem un baltgalvas ērgļiem. Kaut arī apodziņš ir nakts putns un tumsā redz pietiekoši labi, tas tomēr medī dienas laikā, vakara pusē. 

Minot medības, svarīgi atzīmēt, ka apodziņa diēta ir visnotaļ daudzveidīga. Starp apodziņa medījumiem ir dažādi zīdītāji kā strupastes un ūdensžurkas, mazi putni kā žubītes un mežastrazdi, kā arī kukaiņi un ķirzakas. Apodziņš ir starp nedaudzajām pūcēm, kas veido uzkrājumus. Retos gadījumos, kad ar barību ir pavisam trūcīgi, var uzbrukt dzīvniekiem gandrīz savā izmērā. 

Apodziņš sastopams Eiropas un Āzijas ziemeļu daļā. Tas dzīvo galvenokārt vecos skujkoku un jauktos mežos, kur ligzdo dzeņu izkaltos dobumos. Latvijā apodziņš bieži veido ligzdas tieši apšu dobumos [1]. Atšķirībā no daudzām citām pūcēm apodziņš bieži ir aktīvs arī dienā, īpaši no rītiem un vakaros. 

Latvijā apodziņš ir samērā reta un aizsargājama putnu suga. Kā apdraudēta suga tas ir iekļauts Latvijas sarkanajā grāmatā. Visbiežāk tas sastopams lielākos mežu masīvos, īpaši valsts austrumu un ziemeļu daļā. Apodziņu populāciju apdraud veco mežu izciršana un dobumainu koku samazināšanās. Šī suga tiek uzskatīta par nozīmīgu dabiska mežu indikatoru. 

Latvijas Universitātes Muzeja Zooloģijas kolekcijās glabājas apodziņa izbāzenis, kas nācis no Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza. Apodziņš tika ievākts 1997. gada rudenī. Visticamāk putns gājis bojā vai nomiris dabiskā nāvē. Kā vēsta muzeja dokumenti, putnu ievāca ilggadēja zooloģiskā dārza darbiniece, ornitoloģe Līga Matsone (???). Vēlāk putna ādiņu nodeva taksidermistam un ornitologam Valdim Rozem (1956). Šis eksponāts tādēļ pieder Valda Rozes kolekcijai. LUM Zooloģijas kolekcijās glabājas ap 250 izbāzeņi, kurus veidoja minētais ornitologs. 

LUM Zooloģijas kolekcijās glabājas arī vairākas apodziņu ādiņas. Tās ir sterilas putnu ādiņas, no kurām vēlāk veido izbāzeņus vai arī izmanto pētījumos. Ādiņas ir piemērotas, piemēram, lai saprastu dzīvnieka izmēru vai arī izmantotu spalvas putnu migrācijas ceļu noteikšanai. 

Apodziņu ādiņas Zooloģijas kolekcijās ir saistītas ar ornitologu Georgu Lejiņu (1914 - 1994). Tās tika ievāktas Latvijā periodā no 1931. gada līdz 1954. gadam. Georgs Lejiņš bija aizrautīgs putnu pētnieks, kas jau agrā bērnībā nodarbojās ar putnu vērošanu un to gredzenošanu. Savu kolekciju ar putnu ādiņām 1960. gados viņš nodeva LUM Zooloģijas kolekcijām, kas tajā laikā saucās Latvijas Universitātes Zooloģijas muzejs [2]. No viņa kolekcijas LUM Zooloģijas kolekcijās glabājas vairāk nekā 100 ādiņu. 

Latvijas Universitātes Muzeja Zooloģijas kolekcijās esošie apodziņu eksemplāri ir nozīmīgas sava laika liecības. Tie palīdz saglabāt informāciju ne tikai par pašu sugu, bet arī par Latvijas ornitoloģijas vēsturi, preparēšanas tradīcijām un cilvēkiem, kuri nodarbojās ar putnu pētniecību un kolekciju veidošanu. Šādi muzeja priekšmeti ļauj mūsdienās pētīt dzīvnieku ārējo izskatu, salīdzināt dažādu laiku eksemplārus un labāk izprast dabas pārmaiņas. 

Jāsecina, ka apodziņš ir viens no interesantākajiem Latvijas mežu putniem – neliels, grūti pamanāms, bet ļoti nozīmīgs meža ekosistēmā. Tā klātbūtne liecina par veciem un bioloģiski vērtīgiem mežiem, kuros saglabājušies dobumaini koki un dabiskai videi raksturīgi apstākļi. Tieši tāpēc apodziņa aizsardzība ir cieši saistīta arī ar veco mežu saglabāšanu Latvijā. 

Mūsdienās, kad daudzviet pasaulē samazinās dabisko mežu platības, šādi muzeju eksemplāri kļūst arvien nozīmīgāki. Tie atgādina gan par Latvijas dabas daudzveidību, gan par nepieciešamību aizsargāt sugas un to dzīves vidi nākotnē.

Papildus informācija:  

Par LU Zooloģijas muzeju 

Apskati jauno LU Muzeja izstādi Dabas mājā! 

1. Latvijas Ornitoloģijas biedrība par 2026. gada putnu izziņo apodziņu 

2. Matrozis R. Dabas pētniekam Georgam Lejiņam – 100 

3. Latvijas Sarkanā grāmata. Apodziņš 

4. Latvijas Valsts meži. Apodziņš – gada putns 

5. Apodziņš - Wikipedia 

Anna Gajevska, krājuma glabātāja

Latvijas Universitātes (LU) veidojusies vienlaikus ar Latvijas Republiku, ko raksturo tās nosaukums valsts, nevis pilsētas vārdā. Klasiski Eiropas universitātes savus nosaukumus izvēlās pēc pilsētu, nevis valstu nosaukumiem. LU un Latvijas valsts ciešo saikni raksturo latīniskā devīzei Scientiae et Patriae, kas latviski tulkojās "Zinātnei un Tēvzemei". Devīzē ir izteikta LU misijā: Latvijas Universitāte dod savu ieguldījumu pasaules zinātnes, augstākās izglītības, zināšanu, tehnoloģiju pārneses un inovācijas procesos, nodrošina Latvijas demokrātijas un kultūras izaugsmi, latviešu valodas attīstību un tautsaimniecības uzplaukumu.  Lasītājam ir iespēja iepazīties ar LU devīzes izcelsmi un tās pielietojumu 20. gs. pirmajā pusē un mūsdienās. 

Devīzes sarežģītā izcelsme 

Hipotētiski par LU devīzes Scientiae et Patriae rašanās pirmsākumu jāuzskata 1928. gada 28. jūnijs, kad LU Saimniecības padomes 11. sēdē LU rektors, profesors Mārtiņš Zīle (Medicīnas fakultāte) ar LU saimniecības prorektoru, docentu Pērsiju Zīlīti (Mehānikas fakultāte) un pārējiem padomes locekļiem - docentiem Jāni Kārkliņu (Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultāte), Augustu Raisteru (Lauksaimniecības fakultāte), Gustavu Klaustiņu (Inženierzinātņu fakultāte) un Paulu Lejiņu (Lauksaimniecības fakultāte), profesoriem Nikolaju Maltu (Matemātikas un dabaszinātņu fakultāte) un Eiženu Laubi (Arhitektūras fakultāte), kā arī saimniecisko lietu vadītāju Paulu Lazdiņu (Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultāte) - lēma par remontdarbu uzsākšanu LU Mazajā aulā, gatavojoties Latvijas valsts 10 gadu jubilejai 1928. gada 18. novembrī (LNA LVVA, 7427-6-14, 30-31). Sekoja LU Saimniecības padomes 12. sēde tā paša gada 13. jūlijā, kurā E. Laube iepazīstināja padomes locekļus ar savu priekšlikumu uzsākt remontdarbus LU Mazajā aulā, kuru izpausme bija koka tribīnes izgatavošana, uz kuras ir iegrebta devīzes Scientiae et Patriae. Tomēr šis lēmums par LU latīniskās devīzes rašanos profesora E. Laubes un docenta A. Raistera vadībā ir nepilnīgs, jo lēmumā nav nekas rakstīts par devīzi Scientiae et Patriae un neviena no amatpersonām nav šo pat pieminējusi (LNA LVVA, 7427-6-14, 33). Pati koka katedras izgatavošana, jauna koka parketa ielikšana 159,82 m² platībā un jaunu logu iestiklošana neogotikas loka arku formā (VKPA, 6526-394-22-KM-C-w, 16) tika uzsākta 1928. gada 3. augustā, kad LU Saimniecības padome 14. sēdē atļāva sākt remontdarbus LU Mazajā aulā (LNA LVVA, 7427-6-14, 37). Devīze ir cieši saistīta ar LU nosaukumu, taču LU dibināšanas priekšvakarā 1919. gada 12. un 26. septembra Latvijas Augstskolas Organizācijas padomes (LU Padomes priekšteces) sēdēs, diskutējot par nosaukumu Latvijas valsts nacionālajai Alma mater, arī netika diskutēts par devīzes Scientiae et Patriae nosaukumu (LNA LVVA, 7427-6-1, 34, 36). LU pirmajā desmitgadē (1919-1929) devīze Scientiae et Patriae u.c. simboli nebija aktuāli, jo tad prioritāte bija izveidot LU struktūru un panākt integrēšanos starptautiskajā universitāšu vidē (Zanders & Rubenis. 2024, 16). Dokumentāli LU latīniskās devīzes sākums ir saistīts ar LU karoga izstrādes procesu 1938. gada 25. maijā, jo, pirmoreiz, LU Padomes sēdes dokumentos tiek fiksēta devīze Scientiae et Patriae. Šo devīzi ierosināja LU studentu korporāciju Filistru biedrību savienība kā LU karoga sponsors, sadarbojoties ar LU Izdaiļošanas komisijas grafiķi, LU Arhitektūras fakultātes tēlotājmākslas darbnīcas vadītāju, latviešu mākslinieka Vilhlema Purvīša asistentu Jāni Borkovski saskaņā ar 1937. gada 20. oktobra LU Padomes lēmumu. J. Burkovskis, saskaņojot ar Filistru biedrību savienību karoga skici, latīnisko devīzi iekļāva savā uzzīmētajā LU karoga skicē (LNA LVVA, 7427-6-215, 187-188). Devīze Scientiae et Patriae atrodas karoga (oriģināla un kopijas) kreisajā pusē zem zelta krāsas audumā iešūtā Ozola, ko ieskauj pirmo 11 LU fakultāšu emblēmas. Pati latīniskā devīze mūsdienās rota arī LU emblēmu un LU heraldisko ģerboni. Ja 1938. gada 22. jūlijā Latvijas izglītības ministrs, bijušais LU rektors, vēstures profesors Augusts Tentelis apstiprināja LU karoga projektu pēc LU rektora Mārtiņa Prīmaņa lūguma, tad arī devīze Scientiae et Patriae tika apstiprināta kā viens no LU simboliem (LNA LVVA, 7427-6-215, 209).

Devīzes nozīme kontinuitātes veidošanā 

1930. gados LU rektors, ķīmijas profesors Jūlijs Auškāps publiski lietoja devīzi Scientiae et Patriae, ko aprakstījis savā rakstu krājumā Zinātnei un tēvzemei (Auškāps 1969, 5). Viņš uzsvēra, ka "LU latīniskā devīze dod eksistences jēgu LU kā Latvijas valsts nacionālajai Alma mater." Tātad LU nodrošina Latvijas tautai iegūt augstāko izglītību un kalpot Latvijas valstij, strādājot zinātnē. LU studenti ir Latvijas valsts nākotne, bet LU ir nākotnes ceļa virzītāja (Auškāps 1969, 207). Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas no PSRS 1990. gados LU rektors, fizikas profesors Juris Zaķis, kura pienākumos bija vadīt demokrātiskās pārmaiņas, uzsvēra Scientiae et Patriae kā "mudinājumu, apņemšanos un solījumu katram LU saimes loceklim" (Strods 1999, 9). Viņš uzskatīja par svarīgu LU saimei veidot vēsturisko kontinuitāti starp 1918. gada 18. novembrī proklamēto Latvijas Republiku un 1991. gada 21. augustā atjaunoto Latvijas Republiku, lai stiprinātu LU nesaraujamo saiti ar neatkarīgo Latvijas valsti (Kūle 2022, 29). 

Devīzes juridiskā aizsardzība 

Lai gan Scientiae et Patriae devīze radusies 1930. gadu otrajā pusē, to neaizsargāja 1923. gada 28. martā Latvijas Saeimā apstiprinātā LU Satversme; Satversmē nav nekas ierakstīts par devīzi un citiem LU simboliem. Pirmoreiz devīze ieguva juridisku aizsardzību PSRS sabrukšanas laikā, kad 1991. gada 15. maijā LU Satversmes sapulce pieņēma un tā paša gada 18. septembrī Latvijas Augstākā padome (pēc 1993. gada 6. jūlija Latvijas Saeima) apstiprināja jauno LU Satversmi (Zaķis 1999, 27). Lai gan LU rektora amata ķēdē un LU akadēmiskā nozīmītē ir Scientiae et Patriae devīzes, abi LU simboli nav ierakstīti LU Satversmē. Toties LU karogs, LU emblēma un LU heraldiskais ģerbonis, kuriem arī ir latīniskā devīze, ir ierakstīti LU Satversmē. Tas rosina vielu pārdomām - LU rektora amata ķēdi un LU akadēmisko nozīmīti arī vajadzētu ierakstīt LU Satversmē, ja uz abiem simboliem ir LU Satversmes aizsargāta latīniskā devīze (Rubenis 2024, 1). Lai gan LU Satversmē latīniskā devīze u.c. simboli ir aizsargāti, nav aprakstīta to pareizā lietošana atbilstoši LU tradīcijām un ētiskajiem principiem. Ievērojot autortiesības, komerciāliem vai drukas mērķiem LU simbolus ar vai bez latīniskās devīzes drīkst izmantot, ja to saskaņo ar LU vadību. Pašsaprotami, LU saimes cilvēki (absolventi, zinātnieki, mācībspēki un studenti) sasaista šo devīzi ar savu profesionālo vai akadēmisko darbu, ja tas sniedz ieguldījumu Latvijas Republikas labā. 

Ar latīnisko devīzi var iepazīties, piesakot ekskursiju pa LU galveno ēku, kuras maršrutā ietilpst LU Mazā aula ar koka katedru. Arī var pieteikt apmeklējumu LU vēstures kolekciju krājumā, kur iespēja apskatīt LU karoga kopiju. Tel. 67034031, 67034032 vai 25733456

Papildus informācija 

Latvijas Universitātes ģerbonis 

Latvijas Universitāte 

Arhīva lietas (nepublicētie avoti) 

1. LNA–LVVA. 7427. f. (Latvijas Universitāte), 6. apr., 1. l (Latvijas Augstskolas Organizācijas padomes protokoli (1919. gada 8. augusts-1921. gada 21. decembris), akts nr. 105, I sējums)); 

2. LNA–LVVA. 7427. f. (Latvijas Universitāte), 6. apr., 14. l (Latvijas Universitātes Saimniecības Padomes sēžu protokolu noraksti (sākta: 1928. gada 21. februārī, nobeigta 1935. gada 31.decembrī); 

3. LNA - LVVA. 7427. f. (Latvijas Universitāte), 6. apr., 215. l (Sarakste ar Izglītības ministru, fakultātēm par rektora amata ķēdi un par tērpu ieviešanu Universitātes amata personām un mācībspēkiem, tērpu, galvassegu un rektora ķēdes attēli, paraugi, iesniegumi un lēmumi Universitātes karoga jautājumā, karoga paraugi, zīmoga nospiedumi u.c.); 

4. VKPAI, 6526-394-22-KM-C-w (Latvijas Valsts universitāte Raiņa bulvārī 19, 1971).  

Memuāri un pārskati (Publicētie avoti) 

1. Auškāps, J. 1965. Zinātnei un Tēvijai. Vasters: Ziemeļblāzma; 

2. Latvijas Universitāte. 1939. Latvijas Universitāte (1919-1939): I daļa (Vēsturiskās un statistiskās ziņas par universitāti un tās fakultātēm. Rīga: Latvijas Universitāte. 

Zinātniskā literatūra 

1. Kūle, M. 2022. Universitāšu filosofija un Juris Zaķis kā rektors-filozofs. Profesors Dr. habil. phys. Juris Zaķis: Dzīve un darbs;

2. Rubenis, R. 2024. Latvijas Universitātes Akadēmiskā nozīmīte. Rīga: LU Muzejs; 

3. Strods, H. 1999. Latvijas Valsts Universitātes vēsture (1940-1990). Rīga: Latvijas Universitāte;

4. Zaķis, J. 1999. Latvijas Universitātei - 80. Rīga: Latvijas Universitāte;

5. Zanders, M. & Rubenis, R. 2024. Alma mater (2024-2). Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. 

Rūdolfs Rubenis, krājuma glabātājs

Atzīmējot vispasaules fizikas dienu, kurai atšķirībā no citām starptautiski svinamām dienām nav vienota datuma. 14. aprīlis ir viena no dienām, kad pasaulē tiek godināti sasniegumi fizikā.

Latvijas Universitātes Muzeja krājumā glabājas Latvijas fizikas zinātnes pamatlicēja, Latvijas Universitātes (LU) fizikas docenta, Matemātikas un dabaszinātņu fakultātes dekāna Friča Gulbja logaritmiskais lineāls jeb kalkulatora “vectētiņš”. LU Muzeja krājumā esošais "kalkulatora vectētiņš" atgādina, ka neatkarīgi no tehnoloģiju attīstības, fizikas pamatā vienmēr būs cilvēka vēlme izzināt pasaules kārtību un zinātnes progress balstīsies uz pārbaudītām vērtībām vai tā būtu speciāli izstrādāta datorprogramma vai logaritmiskais lineāls.

Fricis Gulbis dzimis 1891. gada 19. janvārī Lejaskurzemē, Nodegu pagasta “Ezergaļos”. Skolas gaitas Fricis Gulbis uzsāka Nodegu pagastskolā, un tās turpināja Aizputes pamatskolā. 1906. gadā iestājās Liepājas reālskolā, kuru pabeidza 1911. gadā un izglītību turpināja iegūt Pēterpils universitātē Fizikas un matemātikas fakultātē. Fricis Gulbis 1916. gadā absolvēja Pēterpils universitāti un kā viens no izcilākajiem studentiem turpināja darbu fizikas katedrā, divus gadus gatavojoties akadēmiskajā darbībai. Līdz 1919. gadam Fricis Gulbis savu profesionālo darbību īstenoja Krievijā, strādājot Pēterburgas Meža institūtā, Permas universitātē un Pēterburgas Universitātē. 1919. gadā Fricis Gulbis saņēma uzaicinājumu atgriezties Latvijā un pasniegt fizikas lekcijas latviešu valodā Latvijas Augstskolā (LU nosaukums 1919 - 1922).[1]

1919. gadā Fricis Gulbis kļuva par Latvijas Augstskolas mācību spēku Matemātikas un dabas zinātņu fakultātē, 1920. gada 28. janvārī par docentu, bet 1921. gadā ievēlēts par vecāko docentu. Strādājot LU Fricis Gulbis bieži devās komandējumos uz ārzemēm - Franciju, Zviedriju, Lielbritāniju, Vāciju, Poliju, kur piedalījās konferencēs, fizikas kongresā (Cīrihe, Šveice), kā arī, lai turpinātu zinātniskās studijas. Fricis Gulbis kopā ar LU kolēģiem lika pamatus fizikas zinātnei Latvijā, un par šo ieguldījumu saņēma Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiru (1932.gads, Ordeņa virsnieks) un Triju Zvaigžņu ordeņa III šķiru (1934. gads, Ordeņa komandieris).[2]

Viens no piederumiem, lai apgūtu matemātiku un fiziku bija logaritmiskais lineāls. Fricis Gulbis savā profesionālajā darbībā izmantoja logaritmisko lineālu "No. 18, Albert Nestler A. G., D. R. Paient", kas ievietots melnā ādas futrālī un ar zilu pildspalvu lineāla aizmugurē uzrakstīts "Fr. Gulbis". Lineāla garums ir 50 cm, bet to ir iespējams pagarināt līdz 100 cm (1., 2.att.).

Fricim Gulbim piederošais lineāls bija ražots Vācijā, uzņēmumā "Maaßstabfabrik Beck und Nestler", kas bija viens no vadošajiem lineālu ražotājiem Eiropā. Uzņēmumu 1878. gadā Lahrā (Vācijā) dibināja vācu uzņēmējs Alberts Nestlers (1851–1901). [3], [4]

Atšķirībā no lineāla, kuru izmantojam ikdienā, uz logaritmiskā lineāla atrodas ne tikai centimetru iedaļas, bet arī collu atzīmes, kā arī tādi matemātiski lielumi, kā, piemēram, “pī”. Uz paša lineāla atrodas bīdāms punktu fiksētājs, bet lineāla aizmugurē - fizikas un matemātikas terminu vārdnīca (3., 4., 5.att.).

Neskatoties uz to, ka augšpusē lineālam ir centimetru skala, tas netiek izmantots, kā parastais lineāls, mērīšanai, bet matemātisku aprēķinu veikšanai. Ar logaritmisko lineālu var veikt:

• Reizināšanu un dalīšanu (izmantojot C un D skalas);
• Kāpināšanu kvadrātā un kvadrātsaknes vilkšanu (skalas A un B);
• Logaritmu aprēķināšanu (skala L);
• Trigonometriskās funkcijas (sinuss, tangents - uz skalas S un T mēlītes otrā pusē). [5]

Logaritmiskajā lineālā tiek izmantots princips - divu skaitļu reizinājums ir vienāds ar to logaritmu summu. Lai saprastu, kā tiek veikti aprēķini, ir jāsāk ar pašu pamatu - reizināšanu. Šāda aprēķina veikšanai, tiek izmantotas “C” skala (uz bīdāmās mēlītes) un “D” skala (uz nekustīgā korpusa), piemēram, 2 × 3 = 6. Šāda uzdevuma atrisināšanai ir jāveic sekojošas darbības:

• Lineāla iestatīšana: Pārbīdiet mēlīte jāpabīda tā, lai “C” skalas sākums (cipars 1) atrodas tieši pretī ciparam 2 uz “D” skalas.
• Reizinātāja meklēšana: Atrodiet ciparu 3 uz “C” skalas.
• Rezultāta nolasīšana: Skatieties tieši zem tā uz “D” skalas, kur redzams rezultāts 6.[5]

Šāda tipa lineālus izmantoja 20. gadsimta 70. gadu vidum, pirms parādījās elektroniskie kalkulatori. Alberta Nestlera uzņēmumā ražotais lineāls nav tikai vēsturisks priekšmets, bet arī apliecinājums Latvijas fizikas zinātnes pirmsākumiem un kalpo kā atgādinājums par laiku, kad precīzi zinātniskie aprēķini prasīja nevis digitālu vidi, bet gan pētnieka intelektuālo asumu un prasmi pārvaldīt logaritmu principus, pārvēršot abstraktas formulas taustāmā rezultātā.

LU Muzeja LU vēstures kolekcijās ir iespēja iepazīties ar LU fizikas docenta Friča Gulbja logaritmisko lineālu un citām LU vēstures liecībām. Kontakti: Ieva Hadkevica, LU Muzeja vēstures kolekciju krājuma glabātāja, e-pasts ieva.hadkevica@lu.lv, tālruņa numurs 67034032 vai 25733456.

1. Jansons. J. (2008) Latvijas Universitātes Fizikas institūts (1919 - 1944) un tā sagatavotie fiziķi. LU Akadēmiskais apgāds: Rīga (16. - 17. lpp.)

2. LV_LNA_LVVA_F7427_13_602

3. Nestler - logaritmisko lineālu ražotājs

4. Albert Nestler: Innovation and Quality

5. Slide rule - Wikipedia

Ienākot LU Muzeja Botānikas un Mikoloģijas kolekcijā, ir iespējams aplūkot visdažādākos priekšmetus, no latvijas lielākās sēnes, līdz iespaidīgai čiekuru apakškolekcijai. Taču vieni no vissvarīgākajiem priekšmetiem mūsu krājumā nenoliedzami ir bijušie Botānikas katedras mācību preparāti, jo tieši ar tiem aizsākās šī muzeja kolekcija. Šajā rakstā tuvāk aplūkots viens no tiem, proti,  Adustoporia sinuosa (Fr.) sēnes mācību preparāts.

Botānikas katedras mācību materiālu apakškolekcijai, kurā atrodas 36 dažādi mikroskopisko sēņu paraugi. Diemžēl par šo paraugu ievākšanu un sākotnējiem ievācējiem informācija nav saglabājusies, taču savu dzīvi liela daļa paraugu uzsāka jau Rīgas Politehniskajā institūtā, kur tie tika izmantoti kā mācību materiāli, jauno biologu izglītošanai. Pēc tam tie nonāca arī Latvijas Universitātes (sākotnēji Latvijas Augstskolas) īpašumā un nokļuva dažādo fakultāšu, kurās bija iespējams apgūt botāniku, īpašumā. Sākot ar Matemātikas un dabaszināņu fakultātes dabaszinātņu nodaļu un beidzot ar Bioloģijas fakultāti. Tikai 1990.gadā šie preparāti nonāca muzeja kolekcijā, kur tie glabājas arī šodien.

Aplūkojot mācību materiālus kolekcijā Adustoporia sinuosa (Fr.) preparātu būtu grūti pamanīt gandrīz jebkuram, tas tādēļ, ka šīs sēnes nosaukums laika gaitā ir mainījies. Uz trauka etiķetes rakstīts ir nosaukums Polyporus vaporarius. Sēne ir parazītiska un koksni noārdoša. Parasti tā aug uz atmirušu skujkoku (īpaši egļu un priežu) koksnes un izraisa brūno trupi. Tā augot veido gaiši pelēkus vai baltus koksnei pieguļošus augļķermeņus, proti, sēnes redzamo daļu, taču koka iekšienē tā izplata savu micēliju visā kokā. Kā jau brūnās trupes izraisītājam, šai sēnei ir ļoti augsta ekoloģiskā nozīme kā vienam no dabas “apkopējiem”. Tā pārņem kritalas un mirušos kokus un pamazām tos sadala. Šādi gan barojas pati sēne, gan tiek nodrošināta barība un patvērums citiem organismiem, kā dažādiem kukaiņiem un arī lielākiem dzīvniekiem.

Pilno Botānikas katedras mācību materiālu apakškolekciju, kā arī Adustoporia sinuosa (Fr.) paraugu ir iespējams aplūkot apmeklējuma laikā Latvijas Universitātes Muzeja, Botānikas un Mikoloģijas kolekcijās, Kronvalda bulvārī 4, Rīgā iepriekš piesakoties apmeklējumam šeit.

Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultāte, Bioloģijas fakultātes vēsture http://priede.bf.lu.lv/parbf/vesture/veesture.shtml

Zane Rozīte 2024. Rīgas Politehniskais Institūts; Nacionālā Enciklopēdija https://enciklopedija.lv/skirklis/112962-R%C4%ABgas-Politehniskais-instit%C5%ABts

Mycobank sēņu datubāze https://www.mycobank.org/details/708/563256

Čehijas Mikoloģijas Biedrība https://www.myko.cz/myko-atlas/Antrodia-sinuosa/

INaturalist, Adustoporia sinusoa https://www.inaturalist.org/taxa/1131195-Adustoporia-sinuosa

Kristaps Rutkovskis, krājuma glabātājs

Dziesma latviešu vēsturē vienmēr bijusi vairāk nekā kultūras tradīcija - tā ir bijusi tautas balss. Gan trimdā, gan okupētajā Baltijā tā palīdzēja saglabāt cerību, piederību un ticību brīvībai. Šis stāsts atklāj, kā caur dziesmu tika sargāta latviskā identitāte abpus okeānam.

1953. gada pavasarī Čikāgā aizsākās Vispārējo latviešu dziesmu svētku tradīcija ASV, savukārt šovasar Rīgā izskanēs XX Baltijas valstu studentu dziesmu un deju svētki “Gaudeamus”, kuru pirmsākumi meklējami 1956. gadā Tartu, Igaunijā. Lai gan abus šos vēsturiskos notikumus šķir gadu desmiti un tūkstošiem kilometru, to idejiskais manifests ir vienots. Čikāgā latvieši dziedāja, lai paustu brīvajai pasaulei savas ilgas pēc neatkarības un uzturētu cerību par Latvijas valsts atdzimšanu. Savukārt “Gaudeamus”, kas vēsturiski dzima kā mazo Baltijas tautu tēvzemes apziņas simbols, šīs pašas brīvības alkas un nacionālo garīgumu spēja iznest cauri visam padomju okupācijas periodam. Abas šīs tradīcijas (viena trimdā, otra okupētajā Baltijā) patiesībā bija divas puses vienai medaļai, cīņai par brīvību un nacionālās identitātes saglabāšanu.

Latviešu dvēseles alkas trimdā

Otrais pasaules karš sašķēla latviešu tautu un ievērojama Latvijas iedzīvotāju daļa (aptuveni 180 000) meklēja patvērumu Rietumvalstīs, lai glābtos no kara postošajām sekām un otrreizējas padomju okupācijas. Bēgļu vidū bija daudzi Latvijas intelektuālo un radošo profesiju pārstāvji.

Kara noslēgumā trimdā bija nonākusi aptuveni trešdaļa latviešu mūziķu, tostarp neatkarīgās Latvijas Vispārējo dziesmu svētku diriģenti, komponisti Ādolfs Ābele, Jānis Cīrulis, Volfgans Dārziņš, Jānis Kalniņš, Jānis Mediņš, Jānis Norvilis, Valdemārs Ozoliņš, Jēkabs Poruks un Jēkabs Vītols, kā arī diriģenti Roberts Zuika, Roberts Balodis, Arnolds Kalnājs un Teodors Reiters. Likumsakarīgi ka 1945. gadā daudzās latviešu bēgļu (pārvietoto personu jeb DP) nometnēs tika dibināti vai atjaunoti kori un mazākas kora vienības, kā arī dzima iecere par latviešu Dziesmu svētku tradīcijas atjaunošanu. [1]

Amerikas Latviešu Apvienības dibinātās un valdes priekšsēdētājs profesors Pēteris Lejiņš tolaik rakstīja: “Tagad trimdā latvieši atkal griežas pie savām dziesmām, lai tanīs smeltos spēku, izturību un ticību latviskumam. Pirmās grūtības, uzsākot dzīvi jaunā kontinentā, nu ir kaut cik pārvarētas: materiālās problēmas, darba apstākļi un attālumi. Un latvietis atkal rīko dziesmu svētkus, tanīs dzied un uz tiem brauc.” [2]

I Vispārējo latviešu dziesmu svētku Amerikā Rīcības komitejas un Čikāgas Latviešu Organizāciju Apvienības priekšsēdis Kārlis Dzirkalis skaļi pauda trimdas latviešu noskaņojumu un uzsvēra: “Ja mūsu galvenā ideja un dzīves jēga ir cīņa par Latvijas atbrīvošanu, tad tikai šīs domas apgarotiem mums trimdā jāmeklē ceļi, lai paturētu savu tautas kopību, latvisko dvēseli un kultūras vērtības. Pašlaik tie ir mūsu vienīgie ieroči. Viens no šādiem augšup un uz priekšu ejošiem ceļiem tika iecerēts Čikāgas tautiešos, un mēs varam priecāties, ka šī sirdī izauklētā doma pieņēma dziļas un skaistas idejas veidu, proti - pacelt mūsu balsi par mūsu taisnību dziesmas skaņās. Mēs uzminējām emigrācijas vēlēšanos, jo laiks bija pienācis – Dziesmu svētku vajadzība bija nobriedusi.” [3]

Dziesmu svētku idejas atdzimšana

Pirmajos Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos Rīgā, 1873. gadā, pulcējās 53 kori ar 1003 dziedātājiem, kurus vadīja virsdiriģenti Jānis Bētiņš un Indriķis Zīle. Šie svētki kļuva vēsturiski arī ar to, ka Baltijas skolotāju semināra kora izpildījumā, tautas gaviļu pavadīta, pirmo reizi publiski izskanēja Baumaņu Kārļa lūgšana „Dievs, svētī Latviju”, kas vēlāk oficiālo valsts himnas statusu ieguva 1920. gadā. [4]

Kopš šī pacilājošā sākuma 1873. gadā līdz pat pēdējiem pirmskara Latvijas Latgales Dziesmu svētkiem 1940. gadā Daugavpilī, koru dziedāšanas tradīcija bija kļuvusi par pilnībā neatņemamu un būtisku latviešu tautas identitātes un Latvijas kultūras sastāvdaļu. [1]

1953. gadā Čikāgā atskanēja Pirmie Vispārējie latviešu Dziesmu svētki ASV. Simbolisku un aizkustinošu saikni ar 1873. gada svētkiem Rīgā iezīmēja vēsturiskais diriģenta Indriķa Zīles zizlis, kuru diriģenta meita Herta Grīnupe bija nosargājusi cauri visām bēgļu gaitām un nodevusi svētku organizatoriem ar profesora Luda (Ludviga) Bērziņa starpniecību.[6]

Sākotnēji ideja par svētkiem piederēja Čikāgas Latviešu Organizāciju Apvienībai, kas 1952. gada rudenī plānoja rīkot novada sarīkojumu ASV Vidējo Rietumu štatiem. Tomēr, veicot aptaujas, izrādījās, ka tautiešu atsaucība ir tik liela un jūsmīga, ka tika pieņemts lēmums svētkus rīkot visas valsts mērogā 1953. gada pavasarī. Tas simboliski sakrita ar Pirmo Vispārējo latviešu Dziesmu svētku un Latvijas himnas “Dievs, svētī Latviju” 80 gadu atceri. [3]

Gatavošanās posmā, 1952. gada 23. jūnijā, Svētku rīcības komiteja Čikāgā izdotajā “Apkārtrakstā Nr. 1” uzsvēra: “Dziesma ir latvju tautas neiztrūkstoša pavadone. Vienalga, vai tie būtu senie klaušu laiki, atmodas laikmets, atbrīvošanas kara cīņas vai trimda – dziesmas skanēja mūsu vienības un spēka apliecināšanai, tautas ilgu piepildīšanai un kalpošanai augstākām mākslas vērtībām. Kamēr latvju tauta pastāvēs – tā skandinās dziesmas un tāpēc sevišķi tagad, kad esam izklīduši visā pasaulē, lai dziesma neapsīkst un apvieno mūsu visus lielam un svētam mērķim – atjaunotai un brīvai Latvijai. Minēto ievērojot, Čikāgas Latviešu Organizāciju Apvienība nolēmusi sarīkot Čikāgā, 1953. gadā Dziesmu svētkus, lai pateiktos Dievam par izglābšanos un paustu brīvajai pasaulei mūsu ilgas pēc brīvības. Arī Amerikas Latviešu Apvienība silti apsveic šos I dziesmu svētkus Amerikā un aicina tiem posties. Sevišķi zīmīgi, ka 1953. gadā paiet 80 gadu no Rīgā rīkotiem I. Vispārīgiem Latviešu Dziesmu svētkiem, kas mums uzliek senu, dārgu un atbildīgu tradīciju sargāšanu. Tāpēc ikviens aicināts talkā ar padomu, darbu un līdzdalību, lai svētki izdotos koši un vareni.” [5]

Sagatavošanās darbi

Līdz 1953. gadam ASV un Kanādā kopā darbojās jau aptuveni 40 latviešu kori un ansambļi, kas apvienoja vismaz 1100 dziedātājus. Čikāgas Dziesmu svētku organizēšanu 1952. gada aprīlī īpašā vietējo organizāciju apvienības sapulcē uzticēja jaunizveidotai Rīcības komitejai. Tā sastāvēja no 36 personām, kas pārstāvēja Čikāgas Latviešu Organizāciju apvienību, Čikāgas latviešu draudzes u.c. organizācijas, bet par tās priekšsēdētāju kļuva Kārlis Dzirkalis.[6]

Par svētku virsdiriģentiem rīcības komiteja ievēlēja Arnoldu Kalnāju, Valdemāru Ozoliņu, Eduardu Ramatu un Bruno Skulti, savukārt par goda virsdiriģentu tika aicināts profesors Ādolfs Ābele. [7] Viņu pārziņā bija kopkoncerta programmas izveide, ko diriģenti sastādīja 1952. gada jūlija sākumā. Pēc programmas apstiprināšanas dziesmas tika iespiestas speciālā kora dziesmu krājumā un izsūtītas koriem iestudēšanai. [6]

Līdztekus 1952. gada vasarā rīkotāji izsludināja jauno kora dziesmu sacensības konkursu a cappella (bez pavadījuma) kora dziesmām, paredzot trīs godalgas kopumā 375 dolāru vērtībā. Konkursam tika pieteikti 36 kordarbi, kurus žūrijas komisija (Ā. Ābele, J. Poruks un Ed. Ramats) izvērtēja 1953. gada janvārī. Žūrija par labākajām atzina un godalgoja trīs kompozīcijas: Helmera Pavasara “Rīts”, Eduarda Šēnfelda “Svešumā” un Alberta Jēruma “Ar laiviņu ielaidos”. [6]

Tāpat tika izsludināts konkurss svētku plakāta un krūšu nozīmes (žetona) metiem. Šajā žūrijā darbojās mākslinieki Alberts Prande, Pēteris Rožlapa un Arnols Šīmanis. Rezultātā svētku plakātu izgatavoja pēc Roberta Bērziņa zīmējuma, savukārt krūšu nozīmi pēc Viļa Krūmiņa meta, kuru izgatavoja Augusta Tellles un Romāna Pētersona juvelieru darbnīcā “Ambers Jewelery”, Čikāgā. [3]. Tika izgatavoti arī plecu lakati trīs krāsās, ko izgatavoja Čikāgas firma “Rosel”. [8]

Ziņas par svētku dalībnieku skaitu avotos ir atšķirīgas. Sākotnēji svētku vadonī Čikāgā bija pieteikušies 17 jauktie kori, 4 vīru kori, 2 vīru dubultkvarteti un Sirakūzu dziedātāju grupa, kopumā 808 dalībnieki, no kuriem svētkos piedalījās aptuveni 650 cilvēku [6]. Vēl citā vietā, ka Dziesmu svētki Čikāgā pulcēja 22 korus un 650 dziedātājus. [1]. Citviet fiksēts, ka I Vispārējos latviešu dziesmu svētkos Amerikā kopumā piedalījās 26 kori (tostarp 2 kori no Kanādas), apvienojot ap 850 dziedātāju [3]. Cienot arī citas Baltijas tautas, Rīcības komiteja uzaicināja koru koncertā piedalīties arī igauņu un lietuviešu korus, uzticot katram izpildīt pa vienai savas tautas dziesmai. [3]

Dziesmu svētku norise

Sākotnējo finansējumu Dziesmu svētku rīkošanai nodrošināja Čikāgas Latviešu Organizāciju Apvienība, taču vēlāk visi izdevumi tika sekmīgi segti no iepriekšpārdošanā gūtajiem ieņēmumiem par ieejas biļetēm. Svētkus krāšņākus kuplināja: mākslas izstāde, kultūras pēcpusdiena, Ādolfa Alunāna teātra izrāde “Kas tie tādi, kas dziedāja?”, tautastērpu skate un godalgošana, kā arī tautas deju lieluzvedums un ekskursijas. [3]

Dziesmu svētku sarīkojumi sākās sestdien, 30. maijā, Ziemeļrietumu universitātes (Northwestern University) telpās (Abbott Hall), kur tika atklāta mākslas izstāde. Tajā varēja skatīt aptuveni 120 latviešu mākslinieku darbu, tostarp izcilāko meistaru, Jāņa Rozentāla, Vilhelma Purvīša un Konrāda Ubāna, gleznas.

Tajā pašā dienā Torna zālē (Thorne Hall) norisinājās kultūras pēcpusdiena, ko vadīja Amerikas Latviešu Apvienības (ALA) Kultūras biroja priekšsēdētājs Ēvalds Freivalds. Pēcpusdienu ar ērģeļmūzikas ievadu atklāja profesors Ādolfs Ābele, savukārt referātus par dažādām nacionālām un filozofiskām tēmām sniedza profesors Ludis Bērziņš, profesors Teodors Celms, dzejniece Zinaīda Lazda un rakstnieks Jānis Veselis, pulcējot ap 900 klausītāju. [6]

Svētdien, 31. maijā, svētkus ievadīja svinīgi dievkalpojumi visās Čikāgas latviešu baznīcās. Plkst. 13.00 Mičiganas avēnijā sākās svētku dalībnieku gājiens, kas ilga stundu un noslēdzās pilsētas ziemeļaustrumu daļā, netālu no centra esošajā Čikāgas arēnā (Chicago Arena). Šī plašā zāle bija iekārtota ar 6000 sēdvietām, un tajā bija uzbūvēta īpaša dziedātāju estrāde ar mākslinieka Pētera Rožlapas veidotu dekoratīvo ietērpu. Koru lielkoncerts pulcēja turpat 6500 klausītāju. Čikāgas Dziesmu svētku programmā skanēja 21 latviešu kora dziesma, ieskaitot Latvijas valsts himnu. Pirmatskaņojumu piedzīvoja Jāņa Norviļa oriģināldarbs “Pie sētiņas” un Bruno Skultes dramatiski spilgtā “Raganu kalna balāde”. Kā viesi ar pāris dziesmām koncertu kuplināja igauņu soliste Marita Banka un Stepas Sodeikas vadītais Čikāgas lietuviešu koris “Dainava”. [6]

Goda viesu vidū bija arī ASV Kongresa loceklis O. Armstrongs. Koncerta laikā tika paziņoti un godalgoti arī gājienā izraudzītie krāšņāko tautastērpu valkātāji. [6] Kā arī goda virsdiriģents profesors Ādolfs Ābele saņēma diriģenta zizli. [9]

Pirmos Amerikas latviešu Dziesmu svētkus noslēdza vērienīgi tautas svētki ar tautas deju uzvedumu, ko bija sagatavojis baletsolists Rūdolfs Saule kopā ar Čikāgas tautas deju kopas vadītāju Voldemaru Dzelmi, pulcējot 1500 skatītāju. Kopējais Čikāgas svētku apmeklētāju skaits sasniedza gandrīz 12 500 cilvēku. Pateicoties negaidīti lielajai atsaucībai un vērienam, šie Dziesmu svētki kļuva par pašu izcilāko sabiedrisko un kultūras notikumu Amerikas latviešu dzīvē 20. gadsimta 50. gados. [6]

Dziesmu svētku rīcības komitejas pārstāvis Arnolds Bruģis vēlāk rakstīja: “Tik ilgi, kamēr latviešu tautā mājo dziesmu gars, tik ilgi mums nerimsies doma atgūt mūsu izpostīto un latviešu asinīm slacīto zemi, lai atkal to celtu stipru un saules apspīdētu. Latviešu dziesmu svētki Čikāgā mums to vēlreiz atgādina, un tu, tautieti, atgriezdamies no šiem svētkiem savā dzīves vietā, paņem sirdī līdzi lielu tautas vienotāju un stiprinātāju – latviešu dziesmu garu. Liec to sev pagalvī un, ja pienāk dažkārt vājuma brīdis, stiprinies ticībā tām dienām, kad tava dzimtene tevi aicinās mājās.” [10]

LU Muzeja LU vēstures kolekcijās Raiņa bulvārī 19 ir iespēja iepazīties ar profesora un LU jauktā kora “Dziesmuvaras” diriģenta Ādolfa Ābeles piemiņas lietām no I Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem Čikāgā, ASV 1953. gada 30.–31. maijā.

Kontakti: Liene Filipa, LU Muzeja vēstures kolekciju krājuma glabātāja, e-pasts liene.filipa@lu.lv, tālruņa numurs 67034032 vai 25733456.

1. Hinkle, Maija. Dziesmu svētki ārpus Latvijas 1946 – 2014: Vēsturisks pārskats.196. – 210.lpp. “Dziesma. Svētki. Dzīve : stāsti par latviešu dziesmu svētkiem ārzemēs”. Rīga:“Latvieši pasaulē” muzejs un pētniecības centrs, 2015. gads.

2. Lejiņš, P. Pirmiem latviešu dziesmu svētkiem Amerikā. 1.lpp. “Dziesmu svētku Vēstnesis.”Izdevējs: Čikāgas Latviešu Organizāciju Apvienība. 30.un 31.maijs,1953.gads. Pieejams: https://dom.lndb.lv/data/obj/857340.html

3.Dzirkalis, Kārlis. Kā tapa svētki Čikāgā.2.lpp.

“Dziesmu svētku Vēstnesis”. Izdevējs: Čikāgas Latviešu Organizāciju Apvienība. 30.un 31.maijs,1953.gads. Pieejams: https://dom.lndb.lv/data/obj/857340.html

4. Bērzkalns, Valentīns. Vispārējo Dziesmu svētku 80 gadi. 7. – 15. lpp.

“1. Latviešu dziesmu svētki Amerikā: Svētku vadonis, Čikāgā, 1953. g. 30. un 31. maijā I Vispārīgo latviešu Dziesmu svētku 80.g.atcerei”. Izdevējs: Čikāgas Latviešu organizāciju apvienība

Pieejams: https://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#issue:1277203

5. 1. Latviešu dziesmu svētku rīcības komitejas apkārtraksts par svētku rīkošanu 1953. gadā Čikāgā. “Pirmie Latviešu dziesmu svētki Amerikā I Vispārīgo latviešu dziesmu svētku 80 gadu atcerei”.LVVA_F293_US1_GV1622_4lp

6. Bērzkalns, Valentīns. “Latviešu dziesmu svētki trimdā :1946-1965”.Rīga: Grāmatu draugs, 1968. 142. – 152.lpp.

7. Latviešu Koru apvienība ASV. Latviešu Dziesmu svētku Amerikā Rīcības komitejas sēžu protokoli un žūrijas komisiju atzinumi u.c. dokumenti. 1952. – 1953. gads. LNA_LVA_F2296_US1-v_GV21_1-2lp (1952. gada 22. aprīļa protokols)

8. Latviešu Koru apvienība ASV. Latviešu Dziesmu svētku Amerikā Rīcības komitejas sēžu protokoli un žūrijas komisiju atzinumi u.c. dokumenti. 1952. – 1953. gads. LNA_LVA_F2296_US1-v_GV21_12-16lp (1953. gada 22. janvāra protokols)

9. Latviešu Koru apvienība ASV. Latviešu Dziesmu svētku Amerikā Rīcības komitejas sēžu protokoli un žūrijas komisiju atzinumi u.c. dokumenti. 1952. – 1953. gads. LNA_LVA_F2296_US1-v_GV21_17-21lp (1953. gada 11. maija protokols).

10. Bruģis, Arnolds. Latviešu tautas dziesmu gars. 3. – 5.lpp. “Dziesmu svētku Vēstnesis”. Izdevējs: Čikāgas Latviešu Organizāciju Apvienība. 30.un31.maijs,1953.gads. Pieejams: https://dom.lndb.lv/data/obj/857340.html

Liene Filipa, krājuma glabātāja

Travertīns ir īpašs un savdabīgs karbonātiezis, kas veidojas no karstā, hidrotermālā ūdens nogulām tuvu Zemes garozas virskārtai, galvenokārt vietās, kas saistītas ar vulkānu darbība. Mūsu reģionā tas neveidojas. Speciālisti apgalvo, ka šādu iezi Latvijas dabā atrast nav iespējams.
Tomēr ikviens Latvijas Universitātes (LU) Muzeja Ģeoloģijas kolekciju apmeklētājs var iepazīties, paturēt rokā un papētīt zem lupas travertīna gabalus ievestus Latvijā, piemēram, no Itālijas vai Vācijas.
Ja pētām šo iezi detalizēti ar pietiekamām priekšzināšanām dabas ģeoloģiskajos procesos, tad pat ieža paraugi, kuri atrodas muzejā uz galda, varēs vēstīt par to, kur un kā veidojušies.
Ģeologi zina noteikti, ka gan travertīns, gan tam nedaudz līdzīgais Latvijas šūnakmens jeb saldūdens kaļķiezis ir vieni no jaunākajiem cietajiem, kristāliskajiem iežiem. Abi veidojušies Zemes garozas jaunākajā ģeoloģiskās attīstības periodā – kvartārā. Ja šūnakmens absolūtais vecums ir ap 10 000-7000 gadu līdz mūsdienām, tad turpretī travertīna – ap 50 000 gadu līdz mūsdienām, kas noteikts precīzām ķīmisko elementu izotopu metodēm.
Travertīna veidošanās galvenais process ir kalcija karbonāta minerālu (parasti kalcīta, retāk aragonīta, kas veidojas augstākā temperatūrā) ķīmiska izgulsnēšanās no ūdens šķīduma.
Iezim vajadzētu būt pilnīgi baltam, bet parasti tas iegūst dzeltenīgas vai pat brūnganas nokrāsas, kuras rada citu minerālu piemaisījumi, galvenokārt dzelzs savienojumi, kuri Zemes garozas virsējā slāni vai pazemes ūdeņos plaši izplatīti.

Šis varētu būt arī atskats uz to kā skaistā, dekoratīvā, gaišā iedzeltenā ieža bluķi atvesti uz Latviju no tālām tā izcelsmes jeb dabīgās veidošanās, kā arī vēsturiskās ilglaicīgās ieguves vietām Tivoli Romas apkārtnē Itālijā vai netālu no Bad Langenzalcas pilsētiņas Tīringas apgabalā Vācijā.
Travertīni plaši izmantoti jau no seniem laikiem vēsturiskajā arhitektūrā, kad meistari saprata, ka akmens īpašības ir piemērotas veidojot ēkas, bet galvenokārt apdarinot tās. Tā apstrāde ir piemērota relatīvi vieglajam un ne tik blīvajam un labi apstrādājamajam akmenim.
Iegūts Tivoli, Itālijā tas iebūvēts Kolizejā, Svētā Pētera laukuma kolonāde un katedrālē Romā u.c. Savukārt no Langenzalcas, Vācijā izmantots celtnēs viduslaikos, arī Brandenburgas vārtos Berlīnē, Hannoverē, Vīsbādenē u.c., kā arī lielos arhitektūras objektos ASV Čikāgā, Kalifornijā un daudz kur citur.
Pasaulē arī šodien modernajā arhitektūrā travertīns ir iecienīts, bieži izmantots dabīgā akmens materiāls.
Travertīns tika pētīts visā pasaulē diezgan intensīvi īpaši pēc 2000.gada, par ko liecina liela pētnieku aktivitāte un pētījumu rezultātu prezentācija 1. starptautiskajā, tikai vienam iezim – travertīnam veltītajā simpozijā jau 2005. gadā, kuru organizēja Pamukales universitāte Denizli Turcijā.
Senatnē, būvējot mūra celtnes Latvijā, tika izmantoti vietējie akmens materiāli – dolomīts, laukakmeņi, vietām arī kaļķakmens, šūnakmens jeb saldūdens kaļķiezis. Vēlāk, jau 19.gadsimtā Latvijā sāka ievest dabīgos akmens materiālus, īpaši ēku apdarināšanai. Tradicionāli imports bija no tādām valstīm kā Zviedrijas, Igaunijas, Vācijas.
Pētot nogulumieža travertīna ceļu uz Latviju, konstatēts, ka viens no tā intensīva importa laika posmiem ir aptuveni pirms 90 gadiem – 20.gadsimta 30-ie gadi, otrs – jau 21.gadsimts.
Itālijas travertīns, kuru bieži dēvēja par Romāņu travertīnu (jeb Classico Light), pagājušajā gadsimtā tika izraudzīts pēc tēlnieka Kārļa Zāles ierosinājuma un atvests uz Rīgu jau lielos bluķos 1932. gadā. Precīzi zināms, ka tas bija nepieciešams Brīvības pieminekļa (atklāts 1935. gadā), Brāļu kapu skulptūras Divi brāļi (Kritušie brāļi) veidošanai (1937. gadā), kā arī izmantots Smārdes Brāļu kapos (1936), piemineklī Latvijas neatkarības cīņās kritušajiem Cenas pagastā (1937), kapa piemineklim Kr. Skaldera ģimenei (1930-ie gadi) Bauskas Plosta kapos (Sidraba, 2006).
Jau 21.gs sākumā, atjaunojot, sakopjot Brāļu kapu ansambli (Rīgas Brāļu kapu ansambļa atklāšana notika 1936.gada 11.novembrī) un Brīvības pieminekli speciālisti bija vienisprātis, ka nepieciešama detalizēta tos veidojošo akmens materiālu izpēte. Tādējādi arī travertīns nokļuva ne tikai zem zinātnieku lupas, bet arī mikroskopijas un elektronmikroskopijas metodes tika pielietotas pētniecībā. Arī citu laboratorijas analīžu rezultāti apliecināja, ka laika gaitā, agresīvajā pilsētvidē dabīgais akmens sācis pārveidoties, plaisāt, sadrupt, īpaši sala ietekmē, tā virsma pārklāties ar piesārņojuma garoziņu. Šajā gaišā ieža melnajā pārklājumā konstatēja dažādu jaunveidojušos minerālu daļiņas. Iezis objektos nebija pasargāts arī no sūnām, aļģēm, mikroskopiskajām sēnēm un baktērijām. Lai detalizēti izpētītu iezi, ģeologi arī šodien pēta tā plānslīpējumos mikroskopā. Ikviens interesents var iepazīties ar šo metodi un saprast, ko var ieraudzīt lielā palielinājumā, apmeklējot LU Muzeja Ģeoloģijas kolekcijas.

Travertīna pētījumi Latvijā tika veikti, lai varētu uzsākt Brīvības pieminekļa un citu kultūrvēsturisku pieminekļu atjaunošanas darbus. Pirms restaurācijas pētījumi bija kompleksi un ģeologiem šajā projektā bija jādod akmens materiālu mineraloģiski petrogrāfiskais (jeb sastāva un uzbūves) raksturojums.
Travertīna no Brīvības pieminekļa atjaunojamo detaļu atlūzām izpētē sākās jau no 2000. gada, kurā piedalījās arī raksta autore. Tad arī konstatēja, ka piemineklī izmantotais Itālijas travertīns ir daudzveidīgs, īpaši mikrotekstūru ziņā. Tas savukārt nozīmēja, ka arī ieža tipu veidošanās apstākļi bijuši nedaudz atšķirīgi.
Itālijas travertīna plānslīpējumos konstatēja trīs akmens materiāla paveidus: ar radiāliem dendrītkristāliem (1.att.); ar onkolīkolītiem (parasti nelieliem koncentriskiem ieapaļiem veidojumiem; 2.att.); pelitomorfais jeb mikrītiskais ar ļoti smalkiem, tikai mikroskopā saskatāmiem kristāliņiem (3 , 4.att.).
Arī pētnieki citur pasaulē uzskatīja, ka radiālie kalcīta dendrītkristāli veidojas avotu baseiniņos karstajos ūdeņos (līdz 100⁰C). (Rainey, Jones, 2005). Tālākā sedimentoģenēze jau notiek tekošā ūdenī ķīmisko un biogēno procesu mijiedarbībā, kad dendrītkristālus pārklāj koncentriskas karbonāta garoziņas, kuras ir baktēriju darbības rezultāts. Kad koncentriskās kārtiņas ataino vides apstākļu periodiskas izmaiņas tad arī veidojas onkolīti (Capezzuoli, Gandin, 2005). Interesanti, ka mikroskopā ieraugāmi procesu rezultāti, par kuriem varētu teikt ka baktērijas ‘’saēd’’ kristālisko kalcītu. Šādi ieža pētījumi rāda, ka aktīvā ūdens vidē it kā sacenšas divi travertīnu veidojošie procesi - hemogēnais (vielas izgulsnēšanās notiek ķīmisku procesu rezultātā) un biogēnais (neorganiska viela izgulsnējas dzīvības procesu rezultātā).
Iepriekšējie pētījumi deva ne tikai ieža veidošanās, bet arī tā dēdēšanas un pārvērtību īpatnības pilsētvidē. Iegūtā informācija tika izmantota pamatojot akmens attīrīšanas un restaurācijas darbu programmu kultūrvēsturiskajās būvēs. Akmenī no vēsturiskajiem pieminekļiem detalizēti analizējot šo iežu fizikālās un mehāniskās īpašības, konstatēts, ka laika gaitā mainās travertīna porainība – primāro poru atveres kļūst lielākas, palielinās un iztaisnojas poru kanāliņi, kas, savukārt paātrina pieminekļu virsmas drupšanu, koroziju, piesārņošanos (Hodireva, 2001).
Latvijā ievestais travertīns tika testēts ne tikai fizikāli mehāniskām pārbaužu metodēm, bet arī mikroskopijas metodēm izmantojot gan binokulāro lupu, gan polarizētas gaismas mikroskopu, retāk elektronmikroskopijas metodes lai precizētu gan ieža izcelsmi, gan tā struktūru un tekstūru prognozējot tā iespējamo ilgmūžību arhitektūras objektos āra apstākļos.
Pētījumos mikroskopā, kuru rezultāti atspoguļoti S. Kondratjevas pārskatā (1998) un publikācijā (1999), travertīnam no Langenzalcas, tika konstatētas interesantas vēdekļveidīgas tekstūras. Un secinājumi pēc Latvijas šūnakmens no Allažiem salīdzinošās analīzes ar Vācijas Langenzalcas travertīnu bija ka abi ieža tipi ir radniecīgi gan petrogrāfiskā un ķīmiskā sastāva, gan veidošanās apstākļu ziņā. Tos abus veido smalkkristālisks vai sīkkristālisks minerāls kalcīts, kura ļoti mazos kristāliņus var ieraudzīt tikai zem lupas vai mikroskopā. Toties vizuāli Brāļu kapu memoriālā ansambļa būvēs abi izmantotie karbonātiežu paveidi izskatās līdzīgi. Turpretī fizikālās un mehāniskās īpašības norāda uz travertīna prognozējamo ilgmūžību līdz 500 - 600 gadu (kad var sākt parādīties cietā ieža sairšanas un dēdēšanas pazīmes), bet šūnakmenim – maksimāli ap 200 gadiem. Par minētā travertīna paveida pielietošanu Latvijā akmens restauratoriem ir gūta pieredze jau no 1996. gada, kad akmeņkaļi izkala un atjaunoja Brāļu kapu (ansamblis veidots no 1924. līdz 1936. gadam) ieejas vārtu Latvijas valsts lielo ģerboni. Vēlāk, 1997. - 1998. gadā ar travertīnu tika nomainīti bojātie Allažu šūnakmens bloki sienā pie Altāra un ieejas vārtiem. Arī nesenajos kultūrvēsturiskā ansambļa restaurācijas un atjaunošanas darbos izmanto travertīnu no Vācijas atradnēm pie Bad Langenzalcas pilsētiņas.
Tā kā Latvijā dabā travertīns neveidojas un nav sastopams, tad pētnieku atbildība, bet reāli – tikai vēlme (labas gribas žests un izpratne par materiālu unikalitāti) bija saglabāt turpmākiem pētījumiem primāri analizēto materiālu no kultūrvēsturiskajiem objektiem. Šīs, Latvijai neraksturīgā karbonātieža kolekcijas ikviens var izmantot pētniecībai, kā arī apskatīt LU Muzeja ekspozīcijās, izstādēs, kā arī Muzejā notiekošos publisko pasākumu laikā (Muzeju nakts, Ģimeņu dienas u.c.).

Travertīna fotoattēli, kas uzņemti izmantojot binokulāro lupu (nelielā palielinājumā) un ieža plānslīpējumu mikrogrāfijas, kas fotografētas mikroskopā vai elektronu mikroskopā ļoti lielā palielinājumā, vairākkārt publicētas prezentējot zinātnisko pētījumu rezultātus.

Atsevišķus unikālos paraugus no pētniecības materiālu kolekcijām ir iespējams aplūkot apmeklējuma laikā LU Muzeja Ģeoloģijas kolekcijās, Kronvalda bulvārī 4, Rīgā iepriekš piesakoties apmeklējumam šeit.

Papildus:

LU Dabas mājā no 2025.gada apskatāma izstāde “Travertīns un granīts Brīvības pieminekļa atjaunotnei”

V.Hodireva. 2026. Vēsturiskie akmeņi Rīgas kultūras pieminekļos un analogi LU Muzeja kolekcijās

Apsītis V. Rīgas brāļu kapi. https://www.rigasbralukapi.lv

Bergs E. 1936. Rīgas Brāļu kapu iesvētīšana. Jaunatnes ceļš, Nr. 11, 326. – 327. lpp.

Briekmane A. 2015. Brāļu kapu ansamblis (Brāļu kapu 100 gadu stāsts - drošsirdīgie strēlnieki, padomju necieņa un lāpas svētku vakarā). https://www.delfi.lv/51042699/latvija/46701249/bralu-kapu-100-gadu-stasts-drossirdigie-strelnieki-padomju-neciena-un-lapas-svetku-vakara 

Capezzuoli E., Gandin A. 2005. Facies distribution and microfacies of thermal-spring travertine from Tuscany. In: Proceedings of 1st international Symposium on travertine. Denizli, Turkey. Pp. 43-49.

Hodireva V. 2001. Brīvības piemineklim izmantoto akmens materiālu dēdēšana agresīvajā pilsētvidē. LU 59.zinātniskā konference. Referātu tēzes. Rīga, 66.- 67. lpp. file:///C:/Users/username/Desktop/LU_59_zinatniska_konference_geografija_sn32585ocr.pdf

Hodireva V. 2006. Travertīna petrogrāfiskie pētījumi Latvijā. LU 64. zinātniskā konference. Ģeogrāfija. Ģeoloģija. Vides zinātne: Referātu tēzes. Rīga. 167. – 169. lpp.

Hodireva V. 2011. Mineraloģiskās un petrogrāfiskās sistemātikas izmantošana kultūrvēsturisku objektu akmens materiālu kolekciju veidošanā. LU 69. zinātniskā konference, referāts (nepublicēts). Rīga, 2011.

Hodireva V. 2018. Brīvības piemineklī izmantotais travertīns, tā dēdēšana un restaurācijas iespējas. LU 76. zinātniskā konference. Ģeogrāfija. Ģeoloģija. Vides zinātne. Referātu tēzes. Rīga, Latvijas Universitāte .p. 257-258. lpp. file:///C:/Users/username/Desktop/LU_76_konference_Geografija_geologija_vides_zinatne_2018.pdf

Hodireva V., Kondratjeva S., Sidraba I. 2005. Petrographical investigation of lithological types of travertines in Latvian Cultural Heritage. In: Proceedings of 1st International Symposium on travertine. Denizli, Turkey. Pp. 350-354.

Kondratjeva S. 1998. Akmens materiālu izvēle un novērtējums Rīgas Brāļu kapu restaurācijai. Rīga, Valsts ģeoloģijas dienests. Valsts ģeoloģijas fonds, nr. 11730. 73 lpp.

Kondratjeva S. 1999. Akmens materiālu izvēle un novērtējums Rīgas Brāļu kapu restaurācijai. Latvijas ģeoloģijas vēstis, nr.6., 47. - 49. lpp.

Pentecost A. Travertine. 2005. eBook, English, Publication:Springer Link. Publisher: Springer, Verlag Berlin, Heidelberg, p. 469. Pieejams: https://archive.org/details/travertine0000pent/page/n3/mode/1up

Rainey D.K., Jones B. 2005. Radiating calcite dendrites – precursors for coated grain formation in the Fairmont Hot Sprins Travertine, Canada. In: Proceedings of 1st International Symposium on travertine. Denizli, Turkey. pp. 25-35.

Sidraba I. 2006. Romāņu travertīna korozijizturība. Promocijas darba kopsavilkums. Rīga, RTU, 28 lpp.

Sidraba I., Normandin K. C., Cultrone G., Schefler M. E. 2004. Climatological and regional weathering of Roman travertine. In: Architecturaland sculpturalstone in man-cultivated landscape. The Carolinum press. Prague. Pp. 165-182.

Vītiņa I., Grosvalds I. Vai akmens dzīvo saules mūžu? Zinātne un tehnika, 1989, Nr. 7, 18. - 21. lpp.

Vija Hodireva, eksperte

Viena no rektora amata zīmēm ir rektora mantija. Rektora amata tērpa izcelsme meklējama viduslaiku Eiropas universitāšu tradīcijās, kas veidojās 12. un 13. gadsimtā. Viduslaiku universitāšu saikne ar Baznīcu un garīdzniecības tērpu tradīcijas būtiski ietekmēja akadēmiskā tērpa veidošanos. Līdz ar Latvijas Universitātes (turpmāk – LU)  dibināšanu 1919. gadā radās nepieciešamība veidot arī tās akadēmisko simboliku.[1]

Filoloģijas un filozofijas fakultāte bija pirmā fakultāte, kas sakarā ar LU 10 gadu pastāvēšanas svētkiem 1929. gadā aicināja rektoru ieviest mācībspēku talārus.[2] Piedāvātais amata talārs sastāvēja no melna zīda, bet apkakle un aproce – no krāsaina samta. Dekāna tērpam: talārs un ķēde ar medaljonu. Rektora amata tērpam tika paredzēts talārs ar baltu apkakli no balta samta. Galvas tērps tādās pašās krāsās kā attiecīgas fakultātes krāsa. (Arhitektūras fakultātei – gaiši dzeltena krāsa; Inženierijas fakultātei – tumši dzeltens; Mehānikas fakultātei – pelēks; Ķīmijas fakultātei – brūns; Lauksaimniecības fakultātei – gaiši zaļš; Medicīnas fakultātei – gaiši sarkans; Veterinārmedicīnas fakultātei – tumši sarkans; Matemātikas un dabas zinātņu fakultātei – tumši zaļš; Filoloģijas un filozofijas fakultātei – violets; Teoloģijas fakultātei – melns; Tautsaimniecības fakultātei – zils).[3]

Neskatoties uz to, ka vairākas fakultātes pozitīvi vērtēja Filoloģijas un filozofijas fakultātes aicinājumu veidot šos amata tērpus, tomēr lielākā daļa fakultāšu noraidīja šādu iespēju, pamatojot to ar “Latvijas Universitāte, salīdzinot ļoti jauna šādā jautājumā, un tā nevar balstīties uz vēsturiskām tradīcijām un īpatnībām, pa daļai viduslaiku laikmeta paražām, kādi pieskaņoti universitātēm ar lielu pagātni, augstskolām, kuras atskatās uz vairākiem gadu simteņiem.”[4] Mehānikas fakultāte aicināja amata tērpus ieviest tikai universitātes amatpersonām, un talāriem visām fakultātēm būtu jābūt vienā krāsā.[5]

Neraugoties uz fakultāšu iepriekš pausto pretestību, 1937. gada novembrī Latvijas Universitātes Dekānu padome lēma par talāra ieviešanu akadēmiskajam personālam.[6] Tika uzsākta amata tērpu prototipu apzināšana. LU vērsās pie vairākām Eiropas universitātēm ar lūgumu nosūtīt akadēmisko amata tērpu paraugus. LU Muzeja krājumā joprojām saglabājušies, piemēram, Berlīnes Universitātes nosūtītie tērpu paraugi. Līdzīgi LU vērsās arī pie Heidelbergas Universitātes, lūdzot nosūtīt dažādu akadēmisko amatu tērpu paraugus.[7] 1938. gadā Heidelbergas Universitāte nosūtīja vairākus rektora amata tērpu paraugus, norādot, ka rektora amata tērps bija izgatavots no melna auduma, savukārt tā atloki no zīda, kura krāsa katrai fakultātei bija atšķirīga.[8] LU atkārtoti nosūtīja vēstuli, aicinot Heidelbergas Universitāti precizēt amata tērpu krāsas. Uz ko Heidelbergas Universitāte atbildēja “Halāts ir no melna materiāla, aproces izgatavoti no zīda dažādās krāsās atkarībā no fakultātes. Teoloģijas fakultātei ir violeta krāsa, Medicīnas – zaļš, Filozofijas – zils, dabaszinātņu – dzeltens. Rektoram ir īpašs halāts no sarkana auduma.”[9]

Jau 1938. gada 20. janvārī LU Izdaiļošanas komisija, apspriežot jautājumu par LU amata tērpa izveides noteikumiem, secināja, ka LU amata tērpam visās fakultātēs būtu jābūt vienādam – zilas krāsas talāram. Tērpa lietošana būtu obligāta visām amatpersonām (rektoram, prorektoram un dekānam), kas ietilpst Dekānu padomē, bet vēlama arī visiem LU profesoriem, kuri Dekānu padomē neietilpst. Tika izgatavoti divi kostīmi jeb talāra paraugi, kuru kopējās izmaksas bija 200 latu.[10]

Lai noskaidrotu rektora amata tērpa valkāšanas kārtību, LU rektors Mārtiņš Prīmanis vērsās Ārlietu ministrijā ar lūgumu sniegt informāciju par šo jautājumu. Latvijas sūtniecība Prāgā bija pirmā, kas uz šo lūgumu atbildēja, norādot, ka Kārļa Universitātē nav rakstītu noteikumu, kas reglamentētu šo kārtību. Tāpat tika norādīts, ka talāru, cepuri un ķēdi lieto tikai akadēmiskā senāta locekļi, kuri amata tērpus valkā, piedaloties svinīgos pasākumos, piemēram, imatrikulācijā.[11] Latvijas sūtniecība Briselē savukārt norādīja, ka lielākajai daļai vietējo universitāšu akadēmisko tērpu apkakle, odere un piedurknes bija izgatavotas no samta.[12]

Rektora amata tērpa izgatavošanai paredzētie audumi tika iegādāti Prāgā, savukārt 1938. gada 19. aprīlī Dr. Ērika P. A. Igenberga vadībā talāra un cepures paraugi tika nosūtīti Armijas ekonomiskajam veikalam. Talārs tika pasūtīts no viegla tūka: velta, uzkārsta, blīva vilnas vai pusvilnas auduma ar mīkstu virsmu labajā pusē. Talārs tika šūts 182 cm gara cilvēka augumam, un tā garums nepārsniedza ceļgalus, lai profesori, kāpjot pa kāpnēm, nevarētu aiz tā aizķerties un paklupt. Ēriks P. A. Igenbergs, vērtējot izgatavoto tērpu, norādīja, ka viena no talāra krokām ir pārāk uzkrītoša, tomēr drēbnieks to bija veidojis atbilstoši vēsturiskajam paraugam.[13] 1938. gadā LU iesniedza Armijas Ekonomiskajam veikalam pasūtījumu 36 amata tērpu ar galvassegām izgatavošanai. Tērpu krāsai un biezumam bija jāatbilst no Prāgas nosūtītajam paraugam, savukārt pasūtījuma izpildi no LU puses organizēja J. Borkovskis.[14]

1938. gada 23. maijā Dekānu padomes sēdē tika pieņemts, ka talārs ar galvassegu jāuzskata par daļu no amata tērpa. Talāra nēsāšana ir obligāta rektoram, prorektoram, dekāniem, un universitātes padomes locekļiem - profesoriem. Tomēr saglabājot tiesības nevalkāt visiem profesoriem. 1. Noteikumi par amata tērpa valkāšanu: talārs un galvassega darināti no zilas krāsas visām LU fakultātēm. 2. Tērpus nēsā LU, citu universitāšu un zinātņu akadēmiju, kā arī citu līdzīgu zinātnes iestāžu svinīgajos aktos un svinīgās sēdēs. 3. LU padomei no speciāliem līdzekļiem būtu jānovirza nauda auduma iegūšanai LU rektora tērpiem, prorektoriem, dekāniem un LU padomes locekļiem.[15]

1938. gada 15. augustā LU nosūtīja Izglītības ministrijai sagatavotos metus un paraugus apstiprināšanai. Ministrijas piekrišana bija nepieciešama vairākos jautājumus gan LU karoga, gan LU zīmoga apstiprināšanai. Izglītības ministrija šos LU simbolu paraugus bija nodevusi apstiprināšanai Valsts prezidentam Kārlim Ulmanim. Jāsaka, ka prezidentam bija vairāki ieteikumi sakarā ar LU simboliem. Valsts prezidenta ieskatā mācību spēku amata talāriem būtu jābūt “garākām talāru piedurknēm un piedurkņu roku gali platāki”. [16]

Jau pēc neilga laika Armijas Ekonomiskais veikals paziņoja, ka pēc galīgā pasūtījuma ir izgatavoti talāri un galvassegas mācībspēkiem: Vec. doc. L. Āboliņš; Prof. L. Adamovičs; Vec. doc. J. Asars; Prof. J. Auškāps; Prof. E. Balodis; Prof. H. Buduls; Prof. J. Cizarevičs; Prof. P. Dāle; Prof. K. Dišlers; Prof. R. Grapmanis; Vec. doc. Fr. Gulbis; Prof. A. Ķešāns; Prof. J. Kārkliņš; Vec. doc. P. Kreišmais; Prof. P. Kundziņš; Prof. E. Laube; Prof. P. Lejiņš; Prof. N. Malta; Prof. J. Prīmais; Prof. M. Prīmanis; Prof. J. Rancāns; Prof. K. Rezevskis; Vec. doc. M. Rolle; Vec. doc. V. Skārds; Prof. K. Straubergs; Prof. P. Strods; Vec. doc. A. Teikmanis; Prof. A. Tentelis; Prof. J. Vārsbergs; Prof. A. Vītols; Prof. E. Zariņš; Prof. E. Ziemelis; Vec. doc. P. Zīlītis. Šie tērpi kopumā izmaksāja septiņus tūkstošus septiņus simtus latu.[17]

Noslēgumā talārs ieguva savu galīgo veidolu – tumši zila vilnas audums ar gludu plecu daļu līdz padusēm, bez krokām, savukārt zemāk veidotas krokas - sākumā sīkākas, bet tālāk tās pāriet platākā kroku plūdumā. Piedurkņu krokas veidotas līdzīgā kārtā. Talāra šalles veidīgā apkakle zila samta un turpinās gar visu talāra priekšējo malu līdz pašai apakšai, samts sedzot arī talāra iekšpusi, 20 cm platumā. Tāpat plato piedurkņu roku gali apšūti ar samta apmali 10 cm platumā. Galvassega – zila samta, bez naga, līdzīgi viduslaiku profesoru galvas segām. [18]

Visi LU simboli – ķēde, rektora amata mantija, LU karogs, LU himna – tika svinīgi iesvētīti 1938. gada 16. novembrī, kad pirmo reizi tika arī publiski prezentēti LU amata tērpi. Šajā simboliskajā pasākumā piedalījās arī arhibīskaps Teodors Grīnbergs, kurš iesvētīja šo simboliku.[19] Rektora amata tērps tika izmantots līdz 1940. gadam, jo padomju periodā tas universitātes aktos netika lietots. Lēmumu par tā un citu universitātes aksesuāru atjaunošanu Latvijas Valsts universitātes padome pieņēma 1988. gada 28. novembra sēdē. Atjaunotajā Latvijas valstī pirmo atjaunoto amata zīmi 1991. gada 30. septembrī svinīgi saņēma rektors Juris Zaķis. [20]

1. Rūdolfs Rubenis, Latvijas Universitātes karogs, no: Nacionālā enciklopēdija Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/237514-Latvijas-Universit%C4%81tes-karogs
2. LNA-LVVA, 7427-6- 215, 123.
3. LNA-LVVA, 7427-6- 215, 126.
4. LNA-LVVA, 7427-6- 215, 129.
5. LNA-LVVA, 7427-6- 215, 132.
6. LNA-LVVA, 7427-6-215, 144.
7. LNA-LVVA, 7427-6-215, 149.
8. LNA-LVVA, 7427- 6- 215, 163.
9. LNA-LVVA, 7427- 6- 215, 164.
10. LNA-LVVA, 7427- 6- 215, 148.
11. LNA-LVVA, 7427- 6- 215, 196.
12. LNA-LVVA, 7427- 6- 215, 200.
13. LNA-LVVA, 7427- 6- 215, 168.
14. LNA-LVVA, 7427- 6- 215, 144.
15. LNA-LVVA, 7427- 6- 215, 177.
16. LNA-LVVA, 7427- 6- 215, 201.
17. LNA-LVVA, 7427- 6- 215, 226.
18. LNA-LVVA, 7427- 6- 215, 420.
19. LNA-LVVA, 7427- 6- 215, 234.; Rūdolfs Rubenis, Latvijas Universitātes karogs, no: Nacionālā enciklopēdija Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/237514-Latvijas-Universit%C4%81tes-karogs
20. Ardava, Laura, Vita Zelče, Jānis Baltiņš, un Skaidrīte Lasmane. Latvijas Universitāte 90 gados : dzīve / [Latvijas Universitāte. Sociālo zinātņu fakultāte. Komunikācijas studiju nodaļa ; Laura Ardava [u.c.] ;. Rīga: Latvijas Universitāte, 2009. 

Aleksis Beltiņš, Bc. hist., LU fonda stipendiāts

Viens no rektora amata simboliem ir rektora ķēde, ko veido 13 ķēdes posmi. No tiem 11 simbolizē sākotnējās fakultātes, bet pārējie divi apzīmē Latvijas Universitāti (LU) un rektora amatu ar burtiem “LU” un “RM” (Rector Magnificus). Fakultāšu posmu aversā attēlots attiecīgās fakultātes simbols, bet reversā - tās nosaukums. Rektora amata ķēde ir viena no tām amata zīmēm, kas heraldiskā izteiksmes veidā mēģina raksturot LU uzbūvi. LU bija pirmā Latvijas augstskola, kura izveidoja rektora amata ķēdi.[1]

Rektora amata ķēdes projekta izstrādes komisija sanāca vairākas reizes, un tās pirmā sēde notika 1932. gada 18. oktobrī. Viens no galvenajiem ķēdes idejas autoriem bija tieši rektors Mārtiņš Bīmanis. Komisijas sastāvā bija rektors prof. M. Bīmanis (priekšsēdētājs), prof. F. Balodis, doc. P. Zīlītis, prof. E. Laube, J. Ruberts un prof. A. Tentelis, kuri LU Padomei izvirzīja vairākus priekšlikumus, tostarp medaljonu veidot apaļu un tā iemalu rotāt ar lauru vainagu.[2] LU Padomes 1933. gada 8. februāra sēdē rektora amata ķēdes izgatavošanai tika piešķirti 1000 lati. Komisija nolēma, ka ķēdei vajadzētu izskatīties šādi: medaljona aversā jābūt 11 ozola zariem un trīs zvaigznēm (Latvijas simboli). Ķēdi veidotu no ozola lapām izrotātu daļu savienotām 33 ripiņām, no kurām 11 izrotātas ar lauru lapām gar iemalu un fakultātes nosaukumu reversā, bet 22 veidotas ažūrā un izrotātas ar ozollapu iemalu.[3] Padome interesējās par rektora amata ķēdes izgatavošanas iespējām. Tika apsvērta iespēja ķēdes posmus pasūtīt pie “Ordeņu un nozīmju rūpniecība. V. F. Müller”. Par 12 ķēdes posmiem tika norādīta cena 250 latu par katru, bet viena posma svars bija 600 grami.[4]

Viens no būtiskākajiem uzdevumiem bija fakultāšu reprezentējošās simbolikas izstrāde. Lielākā daļa fakultāšu izteica iebildumus pret padomes piedāvātajiem emblēmu prototipiem. Tādēļ fakultātes būtiski ietekmēja galīgo emblēmu izskatu, piedāvājot savus risinājumus.

Arhitektūras fakultāte: fakultātei kā simbols tika piedāvāts joniešu kapitelis vai arī mūra siena, tomēr fakultāte [5] veica savus uzlabojumus - “joniešu kapitelis, kuram akanta zieda vietā ievietojama uzlecoša saule”; [6]

Filoloģijas un filozofijas fakultāte: Sākotnēji fakultātes simbolikā bija paredzēts izmantot celmu ar atvasi, līdzīgi kā Tērbatas Universitātes Filozofijas fakultātes 1690. un 1699. gada zīmogā. Tomēr fakultāte pieprasīja kā simbolu izmantot Atēnas galvu ar Fīdija veidoto bruņu cepuri.[7] Fakultāte sākotnēji vēlējās izveidot emblēmu, kas raksturotu latviešu nacionālo kultūru, piemēram, kokli, villaini un rotaslietas. Tomēr pēc diskusijām par fakultātes simboliku par galveno simbolu tika izvēlēta Atēnas galva ar Fīdija veidotu bruņucepuri.[8]

Inženierzinātņu fakultāte: Šī fakultāte kavējās ar priekšlikumu iesniegšanu par fakultātes simbolu.[9] Padome piedāvāja kā simbolu izmantot mašīnu tiltu ar lokomotīvi vai kādu mašīnas detaļu, tomēr beigās par galveno simbolu tika izvēlēts pats tilts bez lokomotīves.[10]

Ķīmijas fakultāte: Padome piedāvāja kolbu, retorti, piestiņu ar piestalu un degošu Bunsena degli, kas ietverti benzola simbolā – sešstūrī ar trim divkārši izvilktām malām, un šis priekšlikums tika apstiprināts. [11]

Lauksaimniecības fakultāte: Sākotnēji Lauksaimniecības fakultāte noraidīja tai piedāvāto emblēmu.[12] Fakultātei tika piedāvāts rudzu kūlis vai lauks ar arklu, tomēr virsroku guva ideja par “spīļu arklu kā latviešu lauksaimniecības seno darba rīku un zemkopības simbolu” un trim vai četrām eglēm kā Latvijas mežu simbolu.[13]

Matemātikas un dabas zinātņu fakultāte: Tika piedāvāts globuss un pergamenta rullis vai arī astronomijas instrumenti.[14] Šī bija viena no retajām fakultātēm, kas pilnībā piekrita padomes ieteikumam.[15]

Mehānikas fakultāte: Fakultātei tika piedāvāts zobratiņš vai arī mašīna, galīgajā veidolā iegūstot tikai zobratiņu.[16]

Medicīnas fakultāte: Medicīnas fakultātei piedāvātais kauss un čūska tika kategoriski noraidīti, tā vietā akceptējot zizli, ap kuru apvijusies čūska.[17]

Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultāte: Padomes ieskatā šīs fakultātes emblēmā būtu jāietver Tiesību un taisnības stabs ar valsts ģerboni, kam fakultāte nepiekrita. Tā vietā fakultāte lūdza piešķirt divas emblēmas: taisnības dievieti Temīdu Juridiskajai nodaļai, bet Merkūriju - Ekonomiskajai nodaļai. [18]

Teoloģijas fakultāte: Fakultātei tika piedāvāts eņģelis ar grāmatu (Svētajiem Rakstiem) un Palestīnas skats, kā Tērbatas Universitātes 1632. gada zīmogā, vai arī grāmata un krusts, taču šie priekšlikumi tika noraidīti.[19] Galīgajā emblēmas versijā tika veikti uzlabojumi: no tās tika izņemts biķera attēls grāmatas labajā pusē, bet tā vietā šajā pusē tika ievietota burts Ω (grieķu omega).[20]

Veterinārmedicīnas fakultāte: Sākotnējais rektora ķēdes izstrādes komisijas priekšlikums par fakultātes simbolu izvēlēties zirga galvu tika noraidīts, jo fakultātes administrācija uzskatīja, ka zirga galva vairāk reprezentē kavalēristus un ar zirgu sportu saistītās kopienas. Fakultāte uzstāja uz “Kentauru Cheironu” kā fakultātes simbolu.[21]

Īpaša nozīme rektora ķēdes kompozīcijā bija centrālajam medaljonam, kurā attēlots ozols un iegravēts uzraksts „Latvijas Universitāte dibināta 1919. gada 28. septembrī”.[22] Līdztekus ķēdes vizuālajam noformējumam tika noteikta arī tās lietošanas kārtība un gadījumi, kuros rektoram bija paredzēts ķēdi nēsāt. Šim nolūkam tika izstrādāti īpaši noteikumi, kas 1933. gada 20. martā tika iesniegti Universitātes padomei apstiprināšanai. Viens no svinīgajiem aktiem, kuros rektoram bija atļauts lietot ķēdi, bija LU padomes sēdes.[23]

1. “Rektora amata ķēde nēsājama pie dienas un vakara svētku tērpa “cut-away”, melniem gariem svārkiem un frakas”;
2. “Ķēde nēsājama LU gada svētkos, imatrikulācijas aktā, zinātnieku un zinātnisku iestāžu jubilejā un atceres svinīgās sēdēs. Vispārīgi Latvijas valsts, LU un latviešu zinātnes un kultūras iestāžu svētku gadījumos”;
3. “Ķēde nēsājama, ierodoties svinīgā audiencē pie Latvijas valsts prezidenta”;
4. “Ķēdi iekšzemē var uzlikt visos tajos gadījumos, kad paredzēti ordeņi”;
5. “Ārzemēs ķēde uzliekama vienmēr, kad rektors reprezentē svinīgos gadījumos Latvijas Universitāti, un tāpat, kad paredzēti ordeņi”;
6. “Ķēdi rektors uzliek pēdējā LU Padomes sēdē, kuru tas vada, un attiecīgajā sēdē ķēdi nodod savam pēcnācējam; pēdējais ķēdi uzliek pirmo reizi pirmajā LU Padomes sēdē, kuru pēdējais vada. Ķēdi nododot un saņemot, sakāmas uzrunas.”[24]

Pirms vairāk nekā 90 gadiem LU rektoram Mārtiņam Bīmanim bija iespēja uzlikt rektora ķēdi, kas kļuva par rektora amata simbolu un reizē arī par LU simbolu. LU Padomes sēdē rektors deva svinīgo solījumu to godam valkāt. Jāsaka, ka rektora amata ķēde tika izgatavota Stefana Berca metālmākslas izstrādājumu darbnīcā Rīgā. Šajā darbnīcā tika izstrādāti Latvijas Republikas augstākie apbalvojumi. Rektora amata ķēde tika izgatavota no 90,48 % apsudrabota sudraba.[25] Kopējās rektora ķēdes izmaksas bija 1000 latu.[26] Latvijas Universitāte bija pirmā no universitātēm starpkaru periodā Latvijas teritorijā, kurai bija rektora ķēde. LU nodeva ķēdes projektu Izglītības ministrijai apstiprināšanai. Ministrija norādīja, ka jābūt pienācīgi atrisinātam universitātes un fakultāšu emblēmu jautājumam, ņemot vērā pašreizējo un nākotnē paredzamo fakultāšu skaitu.[27]

Rektora amata ķēde tika izmantota līdz 1940. gadam, jo padomju periodā tā netika lietota universitātes aktos. Par pirmās rektora amata ķēdes likteni padomju okupācijas laikā saglabājušās tikai fragmentāras ziņas. 1988. gada 28. novembrī Latvijas Valsts universitātes padome pieņēma lēmumu atjaunot rektora amata ķēdi un citus ar universitāti saistītos aksesuārus. Pēc saglabātajām ķēdes fotogrāfijām 1991. gadā tās jauno eksemplāru izgatavoja metālmākslas vecmeistars Ēvalds Veidemanis. Atjaunotās Latvijas laikā pirmo reizi amata zīme tika svinīgi pasniegta rektoram Jurim Zaķim 1991. gada 30. septembrī. [28]

1. Ardava, Laura, Vita Zelče, Jānis Baltiņš, un Skaidrīte Lasmane. Latvijas Universitāte 90 gados : dzīve / [Latvijas Universitāte. Sociālo zinātņu fakultāte. Komunikācijas studiju nodaļa ; Laura Ardava [u.c.] ;. Rīga: Latvijas Universitāte, 2009. 73. (turpmāk: Ardava, Latvijas Universitāte 90 gados)
2. LNA-LVVA, 7427- 6- 215, 4.
3. LNA-LVVA, 7427- 6- 215, 92.
4. LNA-LVVA, 7427- 6- 215, 31.
5. LNA-LVVA, 7427- 6- 215, 30.
6. LNA-LVVA, 7427- 6- 215, 92; Ardava, Latvijas Universitāte 90 gados, 73-74.
7. LNA-LVVA, 7427- 6- 215, 37.
8. LNA-LVVA, 7427- 6- 215, 27.
9. LNA-LVVA, 7427- 6- 215, 28.
10. LNA-LVVA, 7427- 6- 215, 43.
11. LNA-LVVA, 7427- 6- 215, 21.
12. LNA-LVVA, 7427- 6- 215, 22.
13. LNA-LVVA, 7427- 6- 215, 40-41.
14. LNA-LVVA, 7427- 6- 215, 11.
15. LNA-LVVA, 7427- 6- 215, 20.
16. LNA-LVVA, 7427- 6- 215, 12; 26.
17. LNA-LVVA, 7427- 6- 215, 25.
18. LNA-LVVA, 7427- 6- 215, 23.
19. Ardava, Latvijas Universitāte 90 gados, 73-74.
20. LNA-LVVA, 7427- 6- 215, 19;92.
21. LNA-LVVA, 7427- 6- 215, 35.
22. LNA-LVVA, 7427- 6- 215, 92.
23. LNA-LVVA, 7427- 6- 215, 93-94.
24. LNA-LVVA, 7427- 6- 215, 94.
25. Sprūde, Viesturs; Limane, Lilija. “10. maijs. Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem.” Latvijas Avīze, 10. maijs. Pēdējo reizi skatīts 2026. gada 30. septembrī. https://lasi.lv/latvija-pasaule/vesture/10-maijs-ko-avizes-rakstija-pirms-100-gadiem.1278(turpmāk:Sprūde, “10. maijs. Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem.”)
26. LNA-LVV, 7427- 6- 215, 108.
27. LNA-LVVA, 7427- 6- 215, 201.
28. Sprūde, “10. maijs. Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem.”

Aleksis Beltiņš, Bc. hist., LU fonda stipendiāts

Par rubrikā „Zem lupas’’ pētāmo priekšmetu Latvijas Universitātes Muzeja Ģeoloģijas kolekcijās izvēlēts „Latvijas pelēkā dārgakmens’’ (pēc Jāņa Grestes) – dolomīta paraugs, kas ievākts Rīgas Doma baznīcas izpētes un restaurācijas darbu laikā senākajā baznīcas pamatnes daļā 2006. gadā.

Atbilde uz jautājumu, kas ir dolomīts, vēl arvien nav viennozīmīga. Ne tikai tāpēc, ka gan minerālu (kas nosaukts par godu franču mineralogam Deoda de Dolomjē, kurš pētīja un aprakstīja dolomītu senās Romas namos un vēlāk Dolomītu Alpos), gan iezi, ko tas veido, mēs saucam par dolomītu, bet arī tādēļ, ka vēl arvien pastāv vairāki skaidrojumi, kā radies minētais nogulumiezis un kāpēc tam konstatē tik daudz paveidu jeb tipu [11]. 

Daļa no Latvijas Universitātes (LU) Muzeja Ģeoloģijas kolekciju krājuma pārstāv visai sabiedrībai svarīgus, zinātniski un izglītojoši nozīmīgus dabīgo akmens materiālu vākumus, kuri tiek saglabāti ļoti atbildīgi un saudzīgi. Atsevišķa tematiskā kolekcija, kura veidojusies no vizuāli ne tik iespaidīgiem un skaistiem vai pat ļoti nelieliem akmens paraugu gabaliņiem, ietver sevī informāciju par daudzām izcilām Latvijas kultūrvēsturiskām celtnēm (to būvniecībā vai atjaunotnē izmantotajiem materiāliem). Apsūbējis, piesārņots, dažreiz jau sairt sācis iezis no pieminekļa, sienas apdares vai būvbloka “stāsta” par savu dzīvi un pārvērtībām, īpaši pilsētvidē.

Plašāki ģeoloģiskās izpētes darbi Rīgas Domā veikti 2006. gadā, kad tika turpināta pamatu un ēkas pamatnes izpēte, veicot divus skatrakumus (būves aprakto daļu atsegumus) un apmēram 28 urbumus mūru konstrukcijās, lai novērtētu baznīcas pamatu saglabātības stāvokli. Vairākposmu izpētes un restaurācijas darbi kultūrvēsturiskajā ansamblī turpinājās arī pēc tam (2008., 2011. – 2012., 2014. – 2015. gadā un vēlāk). Vissenākajā baznīcas daļā - pamatnē tika atsegti būvbloki no dolomīta – nogulumieža, kas plaši sastopams Latvijā.

Dolomītu litoloģisko tipu vizuāls novērtējums, makroskopisko pazīmju apraksts, iedalījums litoloģiski morfoloģiskajos tipos un tipu savstarpējs salīdzinājums veikts, pētot ieža plānslīpējumus ne tikai zem lupas, bet galvenokārt lielākā palielinājumā polarizētas gaismas mikroskopā. Pētniecībai ievāktie dolomīta paraugi, kas tagad glabājas LU Muzejā, tika ņemti no četriem objektiem, kas datējami ap 13. gadsimtu: Ziemeļu jeb Paradīzes portāla; Dienvidu portāla (ieeja baznīcā no Krustejas puses); pilastra P6, kā arī pilastra S4 (1. un 2. att.) pamatnes [6] blokiem. 

Vēsturisks atskats

Ir zināms, ka Rīgas Doma pamatakmens likts ceremonijā bīskapa Alberta vadībā 1211. gada 25. jūlijā. Līdz mūsdienām nav saglabājušās precīzas ziņas par Doma būvniecības iesākumu. Uzskata, ka patreizējā Doma celtniecībā jauns posms sākās 1215. gada pavasarī, kad pilsētā nodega pirmais Doms. Šo gadu saista ar celtniecības materiālu maiņu, pāreju no dabīgā akmens uz ķieģeli un akmens blokiem. 1226. gadā Modenas bīskaps Vilhelms noturēja koncilu jaunajā ēkā. Tiek uzskatīts, ka šajā laikā ir pabeigta kora daļa un šķērsjoms, kuru no nepabeigtās draudzes telpas atdala siena. 

Kopš 2005. gada Rīgas Doma atjaunošanas nodaļa, sadarbojoties ar Latvijas augstākajām mācību iestādēm, kā arī vadošajiem projektētajiem, strādā pie Rīgas Doma saglabātības stāvokļa izpētes un konservācijas darbu veikšanas. Rīgas Doma atjaunošanas vadītājs ir Ronalds Lūsis.

LU Muzejā saglabātais priekšmets ir viens no unikālās dolomītu kolekcijas. Paraugs (3. un 4. att.) ir ievākts pirmsrestaurācijas izpētes laikā 2006.gadā skatrakumos atsegtajā baznīcas senākajā daļā. Visdrīzāk tas ir no 13.gadsimta. Par minētajiem darbiem ir saglabājusies un zināma daudzveidīga informācija, arī vizuālā, kuru veido fotovizualizācija, laboratorijas analīžu dati, bet pats būtiskākais - reālais akmens materiāls. 

Rīgas Doma būvniecībā izmantoto dolomītu pētniecība notikusi ilgākā laika posmā, ko var izsekot arī pētot iežu paraugus un citus analīzēm gatavotos preparātus, kas saglabāti muzeja krājumā. To starpā, visdrīzāk, ir 13.gs. jeb pirms 800 gadiem iegūtie būvmateriāli.

Tādi, piemēram, ir dažus milimetrus biezas zāģētas akmens plāksnītes (5. att.) un to plānslīpējumi, kas ir tik plāna (0,03 mm) akmens kārtiņa, ka tā ir caurspīdīga un, uzlīmēta uz neliela priekšmetstikliņa, sagatavota izpētei mikroskopā. Iepriekšējo pētījumu materiāli, kas saglabāti kolekcijā, var dot papildus informāciju arī šodienas pētījumiem. Muzeja paraugs, kas izvēlēts kā īpašs priekšmets, un tā neaizvietojamajā dokumentācijā rakstītais liecina, ka tas atskaldīts no akmens bluķa baznīcas senākajā (13.gs.), izrakumos atsegtajā, pētītajā un dokumentētajā daļā jau vairākus metrus zem pilastra ar apzīmējumu S4 (pilastrs atrodas tuvu tagadējā altāra daļai). 

Akmens paraugā var redzēt gan dabīga dolomīta, atšķelta no lielāka bloka aprises un noteikt gan tekstūru, gan struktūru un dolomīta tipu. Tas ir zinātniskajos pētījumos aprakstītais marmorveida dolomīts - smalkkristālisks, sīkkavernozs ar īpatnējām garām kavernām jeb porām. Īpaši mazie, smalkie kristāliņi, kas parasti ir pat mazāki par 0,1 mm, veido ieža struktūru, kuru ieraudzīt var tikai mikroskopā. Atšķirības no citiem izmantotiem dolomīta paveidiem, kuri parasti ir sīkkristāliski, nedaudz slāņaini, maz poraini, dzeltenīgi pelēcīgi vai pelēki, bieži ar violetiem vai brūniem plankumiem konstatējamas tikai detalizētos novērojumos. Akcentētais dolomīta paraugs sastāv no vairākām daļām. Tam ir atzāģēta mala ar nodeldētu virsmu, kas var liecināt par pakļautību cilvēku iedarbībai. Atzāģētas arī citas plāksnītes, kas gatavotas analīzēm (6. att.). 

Ģeoloģijas krājumā lielākai daļai kolekciju precīzi zināmas paraugu ievākšanas vietas, un minētā informācija tiek rūpīgi saglabāta ilglaicīgi.

Kopumā LU Muzeja kolekcijā ir 9 paraugi no minētā pilastra un pamatnes zem mūsdienu grīdas līmeņa. Tāpat tajā ir arī paraugi no blakus esoša detāli aprakstītā, speciālistu restauratoru pētītā pilastra, kurš sākotnēji piesaistīja uzmanību ar to veidojošo akmens bluķu pārvērtībām - sairšanu, dēdēšanu, šķīstošo sāļu piesārņojuma (jaunu garoziņu) veidojumiem. 

Lai gan pētījumam sistemātiski ievākto paraugu ir vairāk, to izmēri ir nelieli, tā kā tie pārstāvēja pilastra ārējo, redzamo virsmu un laboratorijas analīžu veikšanai varēja izmantot mazāku vielas daudzumu (6. att.).

Daudzajiem pilastrā atpazītajiem un dokumentētajiem dolomīta paveidiem (tipiem) jau iepriekšējos izpētes darbos bija atrasti iespējamie analogi, cita starpā arī LU Muzeja krājumā esošajā Latvijas vietējo devona vecuma dolomītu etalonkolekcijā. 

Interesanti, ka arī vēlākos Doma baznīcas būvju detaļu pētījumos citos pilastros, būves vissenākās sienas blokos, kā arī Ziemeļu (Paradīzes) portāla veidojošo iežu kartēšanā un dokumentāšanā [2, 3, 11], arī senākā Dienvidu portāla izpētē speciālisti ar iepriekšējos gados gūto pieredzi lielākajā daļā dabīgā akmens būvdetaļu varēja atpazīt klasificētos Latvijā iegūtā un šajā ansamblī izmantotā devona vecuma dolomīta tipus.

Pētniecības rezultāti

Ģeologu secinājumi pēc detalizētas mineraloģiskās un petrogrāfiskās akmeņu izpētes (7. att.) bija, ka ne tikai pilastru būvniecībā izmantots vietējais, un atšķirīgu paveidu dolomīts [4, 5]. 

Izmantojot arī citas salīdzinošās un paraugu materiālu nesagraujošās (nedestruktīvās) izpētes metodes, tika noskaidrots ka konstatētie dolomītu paveidi ir praktiski analoģiski Latvijā, īpaši Rīgas apkārtnē izplatītajiem, devona vecuma Pļaviņu un Salaspils svītu nogulumiežiem.

2010. gadā jau tika publicēti secinājumi par Rīgas Doma seno būvniecību, derīgo būvmateriālu ieguvi Rīgas apkārtnē jau izsenis un to kalpošanu celtnē gadsimtiem [11]. 

Dolomītus vistuvāk Rīgai senatnē varēja iegūt Pļaviņu svītas atsegumos Daugavas krastā, iespējams pie Katlakalna (vēlāk Ģipšustūra lauztuvēs). Pļaviņu svītas dolomīti iegūti arī Lielās Juglas malā pie Zaķumuižas. Rīgas apkārtnē Daugavas svītas dolomītus varēja iegūt Salaspils - Saulkalnes apkārtnē (Doles salas, Salaspils, Nāvessalas lauztuves) un gar Daugavu līdz Ogres apkārtnei (Ikšķiles, Ogresgala lauztuves) vai arī vēl tālāk. Devona dolomīts visdrīzāk izmantots būvēs arī Rīgā un Rīgas apkārtnē, tādās kā 12. gadsimtā celtajās Ikšķiles un Salaspils pilīs, 13. gadsimtā celtajā Vecdoles pilī un Rīgas Domā, 14. gadsimtā - Rīgas pilī. Dolomīts kalpoja kā būvmateriāls, izejviela javas saistvielu iegūšanai, kā arī pielietots dekoratīvajā apdarē ietērpplāksnēm, arhitektoniskajām detaļām un plastiskiem akmens kalumiem. Daļa vēsturisko celtņu līdz mūsdienām saglabājusies oriģinālā izskatā, no daudzām palikušas tikai drupas vai pat tās pilnībā izzudušas [6, 8, 9]. 

Lielu uzmanību parasti pievērš dabīgā akmens materiāla izmaiņām būvē [11]. Sāļu (viegli šķīstošo, kā arī karbonātu un sulfātu) uzsūbējumu garoziņas būvblokos norāda, ka akmens dēdēšanas un korozijas pakāpe ir augsta, kas tika dokumentēta un saskatīta Doma ansambļa arhitektonisko detaļu nelīdzenajās, šķīdušajās virsmās [10].

Plaši pētījumi tika veikti ar Latvijas Universitātes un Rīgas Tehniskās universitātes sadarbības projekta „Nano-, mikro- un makrostrukturēti materiāli uz minerālo izejvielu bāzes’’ ietvaros, ar SIA „Rīgas Doma pārvaldes” Rīgas Doma Atjaunošanas nodaļas un Latvijas Kultūrkapitāla fonda atbalstu. Bija iegūts nozīmīgs Rīgas Doma restaurācijas un atjaunošanas darbu rezultāts [13].

Lai gan viens no zinātnieku secinājumiem bija, ka objekta restaurācijai nepieciešamo iežu paveidus iespējams atrast un iegūt arī mūsdienās, tomēr pilnīgai situācijas noskaidrošanai, aizvien nepieciešama aktuāla papildus informācija [7]. 

Vēlreiz pārskatot LUM krājumā saglabātos dabīgā akmens paraugus un cita veida materiālus (publikācijas, rokrakstus, shēmas, kartes) par Latvijā nozīmīgiem kultūrvēsturiskiem objektiem – gan Doma ansambļa, Rīgas un Cēsu pils, gan citiem iespējams uzzināt daudz interesantu vēsturisku faktu, kā arī gūt noderīgu informāciju praktiskiem mērķiem.

Var konstatēt, ka tāpat kā Brīvības pieminekļa travertīns, arī Rīgas Doma ansambļa dolomīta akmens materiāla paraugi, kas nodoti LU Muzejā un saglabāti, kalpos turpmākai izpētei.

LU Muzeja Ģeoloģijas kolekcijās ikvienam, kurš apmeklē LU Muzeju iepriekš piesakoties, tos iespējams ne tikai aplūkot, bet arī pētīt.

1. Akmens saglabāšanas problēmas Rīgas Doma ansambļa Krustejā. Buklets. 1990. Sastādītājs Galviņš J. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. 14 lpp.
2. Bergholde A. 2008. Rīgas Doma Ziemeļu portāls. Mākslas vēsture un teorija. Nr.11. 5.-13.lpp.
3. Grosmane E. 2000. Rīgas Doma arhitektūra un būvplastika 13.gadsimtā. Latvijas māksla starptautisko sakaru kontekstā. Sast. Silvija Grosa. – Rīga: Neputns,. 7.–22. lpp.
4. Hodireva V. 2001. Latvijas dolomītu izmantošanas iespējas būvniecībā. Rīgas Tehniskās universitātes zinātniskie raksti. Sērija 1: ‘’Materiālzinātne un lietišķā ķīmija’’, 3. sējums. Rīga. 66. – 75. lpp.
5. Hodireva V. 2003. Latvijas kultūrvēsturisko objektu akmens materiālu mineraloģiskie un petrogrāfiskie pētījumi. Ģeogrāfija Ģeoloģija Vides zinātne. LU 61. zinātniskā konference. Referātu tēzes. Rīga. 148. – 149. lpp.
6. Hodireva V., Sidraba I., Purviņš E. 2010. Augšdevona dolomīta litoloģiski morfoloģiskie tipi Rīgas Kultūrvēsturiskajos pieminekļos.: Rīgas Tehniskās universitātes zinātniskie raksti. Sērija 1: ‘’Materiālzinātne un lietišķā ķīmija’’, Rīga.
7. Hodireva V. 2018. Rīgas pils pamatu, Doma un Pētera baznīcu būvniecībā pielietoto dabīgo akmens materiālu izpēte un iespējamā aizvietošana ar augšējā devona dolomītiem. LU 76 Starptautiskā zinātniskā konference. 259 - 260. lpp. file:///C:/Users/username/Desktop/LU_76_konference_Geografija_geologija_vides_zinatne_2018.pdf
8. Kondratjeva S. 1997. Apdares dolomīti un to ieguves iespējas, Latvijas Ģeoloģijas Vēstis 2/97, 3.-1.2 lpp.
9. Kondratjeva S., Hodireva V. 2000. Latvijas dolomīti. Rīga, Valsts ģeoloģijas dienests. 79 lpp.
10. Lūsis R., Sidraba I. 2003. Mitruma un sāļu problēmas Rīgas Doma sienās. Rīgas Tehniskās universitātes zinātniskie raksti. Sērija 1: ‘’Materiālzinātne un lietišķā ķīmija’’, sējums 6. Rīga, 45 – 55. lpp.
11. Sidraba I. 2008. Rīgas Doma Ziemeļu ieejas portāla un sienas gleznojuma konservācija un restaurācija. Izpētes sējums. 1. sējums. Portāla un sienas gleznojuma vēsturiskā izpēte, SIA Slēgakmens, Valmiera, 34 lpp.; Izpētes sējums I. Sidraba. 2008. Rīgas Doma Ziemeļu ieejas portāla un sienas gleznojuma konservācija un restaurācija. 1. sējums. Portāla un sienas gleznojuma vēsturiskā izpēte, SIA Slēgakmens, Valmiera, 34 lpp.
12. Stinkule A., Stinkulis Ģ. 2015. Latvijas devona dolomīti. Daugavpils, 80 lpp.
13. Vītiņa I., Krāģe L., Igaune I., Lūsis R. 2004. Latvijas kultūrvēsturisko pieminekļu akmensmateriālu restaurācija 20 gados. Akmens materiālu konservācijas un restaurācijas centrs.

        Internetresursi: http://www.doms.lv  

Vija Hodireva, eksperte