Sākoties jaunajam mācību gadam, studentu prātus nodarbina jautājums par studiju izmaksām un finansiālo drošību. Vēlme studēt un nepieciešamība meklēt materiālu atbalstu nav mūsdienu fenomens, bet gan pieredze, ko ik pa laikam piedzīvojuši studenti visos laikos.
Latvijas Universitātes Muzeja krājumā glabājas latviešu matemātiķim, izcilam pedagodam, Latvijas Universitātes (LU) Centrālās bibliotēkas pārzinim un LU Matemātikas un dabaszinātņu fakultātes pirmajam dekānam Edgara Lejniekam izsniegtais vekselis. LU Muzeja krājumā eošais vekselis norāda, ka visos laikos vēlme studēt un finasiālais stāvoklis ir bijuši savstarpēji saistīti.
Edgars Lejnieks dzimis 1889. gada 19. maijā (pēc vecā stila 7. maijā) kā vecākis bērns četru bērnu ģimenē. 1898. gadā uzsāka mācības Iļģuciema zēnu elementārskolā, pēc tam - Pētera I reālskolā. Mācoties reālskolā, E. Lejnieks piedzīvoja smagu zaudējumu - pēc slimošanas nomira tēvs. Lai materiāli palīdzētu ģimenei E. Lejnieks sāka pasniegt privātstundas matemātikā. [1].
1907. gadā pēc Pētera I reālskolas pabeigšanas E. Lejnieks vēlējās iestāties Maskavas Universitātes (Импера́торскiй Московскiй университеть) Matemātikas fakultātē. Diemžēl latīņu valodas trūkuma dēļ E. Lejnieks saņēma atteikumu, bet ar Pētera I reālskolas skolotāja ieteikuma vēstules palīdzību viņš universitātē tika uzņemts kā brīvklausītājs. Maskavas Universitāti E. Lejnieks pabeidza pēc 4 gadiem - 1911. gadā, 22 gadu vecumā [1].
E. Lejnieks studējot Maskavā, lai sevi materiāli nodrošinātu, paralēli mācībām, strādāja par mājskolotāju turīgā krievu ģimenē [1]. Studējot Maskavas universitātē 2. kursā E. Lejnieks saņēma aizņēmumu no Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas (1.att.).
E. Lejnieka aizpildītais vekselis apliecina, ka viņš ir aizņēmies 10 rubļus no Rīgas Latviešu Izglītības Zinību Komisijas, kurus apņēmies atmaksāt pēc 7 gadiem, maksājot 4% gadā par pēdējiem 4 gadiem. Tas norāda, ka pirmie 3 gadi bijuši bez procentiem vai arī pastāvējusi cita vienošanos. Vekselī norādīta arī E. Lejnieka atrašanās vieta un datums -
“Es, apakšā parakstījies Maskavas Universitātes matemātikas fakultātes trešā semestra students, ar šo apliecinu, ka esmu aizņēmies no Rīgas Latviešu Izglītības Zinību Komisijas skaidrā naudā desmit rubļus. Šo summu apņemos atdot pēc septiņiem gadiem, skaitot no apakšā parakstītās dienas, līdz ar 4% par pēdējiem četriem gadiem. Strīda gadījumā pakļaujos Rīgas pilsētas tiesai pēc prasītāja izvēles. Edgars Lejneeks. Maskava, 21. novembris, 1908. g.”.
Studijas Maskavas Universitātē, kā arī citās universitātēs, nebija bez maksas. Maskavas Universitātes 1863. gada statūtu 105. paragrāfs norāda, ka standarta maksa par lekciju klausīšanos gadā bija 50 rubļi [2].
Viens no lielākajiem studentu atbalstītājiem bija 1869. gadā nodibinātā Rīgas Latviešu biedrības (RLB) Zinību komisija. Jau pirmajā darbības gadā komisija sniedza finansiālu palīdzību, piešķirot 110 rubļus (abiem kopā) 2 trūcīgiem Tērbatā studējošiem studentiem. 1872. gadā komisija izveidoja “īpašu studentu stipendiju kapitālu”[3].
1876. gadā RLB Zinību komisijas pieņemtie statūti norādīja, ka “mazturīgi studenti vai arī kursu beigušie pirmā gadā var no minētās biedrības dabūt pabalstu, vienreizīgu, vai patstāvīgu. Naudu aizdod. Pēc 6 gadiem tā jāatdod. Bet termiņu var pagarināt, zem apstākļiem atpakaļ maksāšanu var arī pavisam atlaist” [4].
RLB Zinību komisijai savu finansiālo līdzekļu nebija, tāpēc naudu studentu atbalstam ieguva no ziedojumiem. Viens no ienesīgākajiem veidiem, kā ātri piesaistīt līdzekļus studentu stipendijām, bija tā sauktā ziedotāju "izpirkšana" no obligātajām Jaungada pieklājības vizītēm - tradīcija, kas tika aizgūta no citām valstīm [5].
Grūts posms RLB Zinību komisijai bija saistīts ar 1905. gada revolūciju, kad ziedojumu kopsumma strauji saruka “Agrākos gados no jaungada vizītēm arvien ienāca 2000 - 2500 pat līdz 3000 rubl. gadā. Bet sākot ar 1905. g. ienākumu suma stipri krīt. Tā 1905. g. ienākuši tikai 1417 rbļ. 10 kap.” [4].
Par spīti visām ekonomiskajām grūtībām, 1908. gadā RLB Zinību komisija sniedza finansiālu atbalstu vairākiem esošajiem un jaunajiem studentiem, arī Edgaram Lejniekam [4].
Finansiālais atbalsts studentiem ir bijis aktuāls vienmēr. Mūsdienās šo funkciju labi pilda dažāda veida stipendijas, kā arī valsts nodrošinātie studiju un studējošā kredīti.
1. Edgara Lejnieka māsas Lidas atmiņu vēstule “Pēdējais sveiciens brālim”, Latvijas Universitātes Muzeja LU kolekcijas, LU Personību apakškolekcija, inv. Nr. LUV127
2. Отделение IV. О плате за слушание лекций, Университетский Устав (18 июня 1863)
3. Rīgas Latviešu Biedrības Zinību Komisijas 18. krājums, (1926.g., 8. - 9.lpp.)
4. Studentu stipendijas Rīgas Latviešu biedrība sešos gadu desmitos (1868–1928. Rīga, 1928, 287. lpp.), (199.- 208.lpp.)
5. Zigmunde, A., Pozemkovska, M. The role of the Riga Latvian Society in the life of students and graduates of the Riga Polytechnicum / Riga Polytechnic Institute (1862–1919), Riga Latvian Society Student Scholarship (2018, 25. - 31.lpp.)
2026. gadā, pārņemot stafeti no 2025. gada putna - mājas strazda (Sturnus vulgaris), par gada putnu tika izvirzīts apodziņš (Glaucidium passerinum). Apodziņu izvēlējās Latvijas Ornitoloģijas biedrība (LOB), kas ar šīs nominācijas palīdzību, vērš sabiedrības uzmanību uz problēmām, ar ko dabā saskaras Latvijas putni.
Kā vēsta ornitoloģijas biedrība, apodziņu populācija Latvijā ir apdraudēta, kaut arī pasaulē tas ir izplatīts putns. Tapēc arī Latvijas Universitātes Muzeja Zooloģijas kolekcijas vēlas pievērst uzmanību apodziņam.
Apodziņš pieder pūču dzimtai (Strigidae) un ir mazākā pūce Eiropā. Savu zinātnisko nosaukumu, Glaucidium passerinum, tas ieguva 1758. gadā, kad to savā grāmatā Systema Naturae aprakstīja Kārlis Linnejs (Carl von Linné, 1707-1778 ). Apodziņa zinātnisko nosaukumu varētu iztulkot apmēram šādi: Glaucidium - “mazā pūce” vai “pūcīte” (no grieķu glaux — pūce) un passerinum → “zvirbulim līdzīgs” (no latīņu passer — zvirbulis).
Apodziņš ir neliels, plēsīgs putns, kura ķermeņa garums sasniedz apmēram 15–19 cm, bet svars parasti ir tikai 50–80 grami. Apodziņam ir apaļa galva, dzeltenas acis un pelēkbrūns apspalvojums ar gaišiem plankumiem. Atšķirībā no daudzām citām pūcēm tam nav izteiktu “ausu” pušķu. Interesanta pazīme ir gaišie plankumi pakausī, kas atgādina acis. Apodziņa apspalvojums ir tik mīksts, ka lidojot šis plēsējs nerada nekādu skaņu. Tas palīdz apodziņam labāk medīt.
Interesanti ir tas, ka, līdzīgi kā daudzām citam pūcēm, apodziņu tēviņi ir mazāki nekā mātītes. Tas parasti ir saistīts ar optimizāciju. Mazāki tēviņi ir labāki mednieki, un lielākas mātītes labāk aizsargā ligzdu. Šādi lielākas mātītes un mazāki tēviņi ir sastopami dažiem citiem plēsīgiem putniem, piemēram, zvirbuļu vanagiem un baltgalvas ērgļiem. Kaut arī apodziņš ir nakts putns un tumsā redz pietiekoši labi, tas tomēr medī dienas laikā, vakara pusē.
Minot medības, svarīgi atzīmēt, ka apodziņa diēta ir visnotaļ daudzveidīga. Starp apodziņa medījumiem ir dažādi zīdītāji kā strupastes un ūdensžurkas, mazi putni kā žubītes un mežastrazdi, kā arī kukaiņi un ķirzakas. Apodziņš ir starp nedaudzajām pūcēm, kas veido uzkrājumus. Retos gadījumos, kad ar barību ir pavisam trūcīgi, var uzbrukt dzīvniekiem gandrīz savā izmērā.
Apodziņš sastopams Eiropas un Āzijas ziemeļu daļā. Tas dzīvo galvenokārt vecos skujkoku un jauktos mežos, kur ligzdo dzeņu izkaltos dobumos. Latvijā apodziņš bieži veido ligzdas tieši apšu dobumos [1]. Atšķirībā no daudzām citām pūcēm apodziņš bieži ir aktīvs arī dienā, īpaši no rītiem un vakaros.
Latvijā apodziņš ir samērā reta un aizsargājama putnu suga. Kā apdraudēta suga tas ir iekļauts Latvijas sarkanajā grāmatā. Visbiežāk tas sastopams lielākos mežu masīvos, īpaši valsts austrumu un ziemeļu daļā. Apodziņu populāciju apdraud veco mežu izciršana un dobumainu koku samazināšanās. Šī suga tiek uzskatīta par nozīmīgu dabiska mežu indikatoru.
Latvijas Universitātes Muzeja Zooloģijas kolekcijās glabājas apodziņa izbāzenis, kas nācis no Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza. Apodziņš tika ievākts 1997. gada rudenī. Visticamāk putns gājis bojā vai nomiris dabiskā nāvē. Kā vēsta muzeja dokumenti, putnu ievāca ilggadēja zooloģiskā dārza darbiniece, ornitoloģe Līga Matsone (???). Vēlāk putna ādiņu nodeva taksidermistam un ornitologam Valdim Rozem (1956). Šis eksponāts tādēļ pieder Valda Rozes kolekcijai. LUM Zooloģijas kolekcijās glabājas ap 250 izbāzeņi, kurus veidoja minētais ornitologs.
LUM Zooloģijas kolekcijās glabājas arī vairākas apodziņu ādiņas. Tās ir sterilas putnu ādiņas, no kurām vēlāk veido izbāzeņus vai arī izmanto pētījumos. Ādiņas ir piemērotas, piemēram, lai saprastu dzīvnieka izmēru vai arī izmantotu spalvas putnu migrācijas ceļu noteikšanai.
Apodziņu ādiņas Zooloģijas kolekcijās ir saistītas ar ornitologu Georgu Lejiņu (1914 - 1994). Tās tika ievāktas Latvijā periodā no 1931. gada līdz 1954. gadam. Georgs Lejiņš bija aizrautīgs putnu pētnieks, kas jau agrā bērnībā nodarbojās ar putnu vērošanu un to gredzenošanu. Savu kolekciju ar putnu ādiņām 1960. gados viņš nodeva LUM Zooloģijas kolekcijām, kas tajā laikā saucās Latvijas Universitātes Zooloģijas muzejs [2]. No viņa kolekcijas LUM Zooloģijas kolekcijās glabājas vairāk nekā 100 ādiņu.
Latvijas Universitātes Muzeja Zooloģijas kolekcijās esošie apodziņu eksemplāri ir nozīmīgas sava laika liecības. Tie palīdz saglabāt informāciju ne tikai par pašu sugu, bet arī par Latvijas ornitoloģijas vēsturi, preparēšanas tradīcijām un cilvēkiem, kuri nodarbojās ar putnu pētniecību un kolekciju veidošanu. Šādi muzeja priekšmeti ļauj mūsdienās pētīt dzīvnieku ārējo izskatu, salīdzināt dažādu laiku eksemplārus un labāk izprast dabas pārmaiņas.
Jāsecina, ka apodziņš ir viens no interesantākajiem Latvijas mežu putniem – neliels, grūti pamanāms, bet ļoti nozīmīgs meža ekosistēmā. Tā klātbūtne liecina par veciem un bioloģiski vērtīgiem mežiem, kuros saglabājušies dobumaini koki un dabiskai videi raksturīgi apstākļi. Tieši tāpēc apodziņa aizsardzība ir cieši saistīta arī ar veco mežu saglabāšanu Latvijā.
Mūsdienās, kad daudzviet pasaulē samazinās dabisko mežu platības, šādi muzeju eksemplāri kļūst arvien nozīmīgāki. Tie atgādina gan par Latvijas dabas daudzveidību, gan par nepieciešamību aizsargāt sugas un to dzīves vidi nākotnē.
Papildus informācija:
Apskati jauno LU Muzeja izstādi Dabas mājā!
1. Latvijas Ornitoloģijas biedrība par 2026. gada putnu izziņo apodziņu
2. Matrozis R. Dabas pētniekam Georgam Lejiņam – 100
3. Latvijas Sarkanā grāmata. Apodziņš
4. Latvijas Valsts meži. Apodziņš – gada putns
Anna Gajevska, krājuma glabātāja
Latvijas Universitātes (LU) veidojusies vienlaikus ar Latvijas Republiku, ko raksturo tās nosaukums valsts, nevis pilsētas vārdā. Klasiski Eiropas universitātes savus nosaukumus izvēlās pēc pilsētu, nevis valstu nosaukumiem. LU un Latvijas valsts ciešo saikni raksturo latīniskā devīzei Scientiae et Patriae, kas latviski tulkojās "Zinātnei un Tēvzemei". Devīzē ir izteikta LU misijā: Latvijas Universitāte dod savu ieguldījumu pasaules zinātnes, augstākās izglītības, zināšanu, tehnoloģiju pārneses un inovācijas procesos, nodrošina Latvijas demokrātijas un kultūras izaugsmi, latviešu valodas attīstību un tautsaimniecības uzplaukumu. Lasītājam ir iespēja iepazīties ar LU devīzes izcelsmi un tās pielietojumu 20. gs. pirmajā pusē un mūsdienās.
Devīzes sarežģītā izcelsme
Hipotētiski par LU devīzes Scientiae et Patriae rašanās pirmsākumu jāuzskata 1928. gada 28. jūnijs, kad LU Saimniecības padomes 11. sēdē LU rektors, profesors Mārtiņš Zīle (Medicīnas fakultāte) ar LU saimniecības prorektoru, docentu Pērsiju Zīlīti (Mehānikas fakultāte) un pārējiem padomes locekļiem - docentiem Jāni Kārkliņu (Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultāte), Augustu Raisteru (Lauksaimniecības fakultāte), Gustavu Klaustiņu (Inženierzinātņu fakultāte) un Paulu Lejiņu (Lauksaimniecības fakultāte), profesoriem Nikolaju Maltu (Matemātikas un dabaszinātņu fakultāte) un Eiženu Laubi (Arhitektūras fakultāte), kā arī saimniecisko lietu vadītāju Paulu Lazdiņu (Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultāte) - lēma par remontdarbu uzsākšanu LU Mazajā aulā, gatavojoties Latvijas valsts 10 gadu jubilejai 1928. gada 18. novembrī (LNA LVVA, 7427-6-14, 30-31). Sekoja LU Saimniecības padomes 12. sēde tā paša gada 13. jūlijā, kurā E. Laube iepazīstināja padomes locekļus ar savu priekšlikumu uzsākt remontdarbus LU Mazajā aulā, kuru izpausme bija koka tribīnes izgatavošana, uz kuras ir iegrebta devīzes Scientiae et Patriae. Tomēr šis lēmums par LU latīniskās devīzes rašanos profesora E. Laubes un docenta A. Raistera vadībā ir nepilnīgs, jo lēmumā nav nekas rakstīts par devīzi Scientiae et Patriae un neviena no amatpersonām nav šo pat pieminējusi (LNA LVVA, 7427-6-14, 33). Pati koka katedras izgatavošana, jauna koka parketa ielikšana 159,82 m2 platībā un jaunu logu iestiklošana neogotikas loka arku formā (VKPA, 6526-394-22-KM-C-w, 16) tika uzsākta 1928. gada 3. augustā, kad LU Saimniecības padome 14. sēdē atļāva sākt remontdarbus LU Mazajā aulā (LNA LVVA, 7427-6-14, 37). Devīze ir cieši saistīta ar LU nosaukumu, taču LU dibināšanas priekšvakarā 1919. gada 12. un 26. septembra Latvijas Augstskolas Organizācijas padomes (LU Padomes priekšteces) sēdēs, diskutējot par nosaukumu Latvijas valsts nacionālajai Alma mater, arī netika diskutēts par devīzes Scientiae et Patriae nosaukumu (LNA LVVA, 7427-6-1, 34, 36). LU pirmajā desmitgadē (1919-1929) devīze Scientiae et Patriae u.c. simboli nebija aktuāli, jo tad prioritāte bija izveidot LU struktūru un panākt integrēšanos starptautiskajā universitāšu vidē (Zanders & Rubenis. 2024, 16). Dokumentāli LU latīniskās devīzes sākums ir saistīts ar LU karoga izstrādes procesu 1938. gada 25. maijā, jo, pirmoreiz, LU Padomes sēdes dokumentos tiek fiksēta devīze Scientiae et Patriae. Šo devīzi ierosināja LU studentu korporāciju Filistru biedrību savienība kā LU karoga sponsors, sadarbojoties ar LU Izdaiļošanas komisijas grafiķi, LU Arhitektūras fakultātes tēlotājmākslas darbnīcas vadītāju, latviešu mākslinieka Vilhlema Purvīša asistentu Jāni Borkovski saskaņā ar 1937. gada 20. oktobra LU Padomes lēmumu. J. Burkovskis, saskaņojot ar Filistru biedrību savienību karoga skici, latīnisko devīzi iekļāva savā uzzīmētajā LU karoga skicē (LNA LVVA, 7427-6-215, 187-188). Devīze Scientiae et Patriae atrodas karoga (oriģināla un kopijas) kreisajā pusē zem zelta krāsas audumā iešūtā Ozola, ko ieskauj pirmo 11 LU fakultāšu emblēmas. Pati latīniskā devīze mūsdienās rota arī LU emblēmu un LU heraldisko ģerboni. Ja 1938. gada 22. jūlijā Latvijas izglītības ministrs, bijušais LU rektors, vēstures profesors Augusts Tentelis apstiprināja LU karoga projektu pēc LU rektora Mārtiņa Prīmaņa lūguma, tad arī devīze Scientiae et Patriae tika apstiprināta kā viens no LU simboliem (LNA LVVA, 7427-6-215, 209).
Devīzes nozīme kontinuitātes veidošanā
1930. gados LU rektors, ķīmijas profesors Jūlijs Auškāps publiski lietoja devīzi Scientiae et Patriae, ko aprakstījis savā rakstu krājumā Zinātnei un tēvzemei (Auškāps 1969, 5). Viņš uzsvēra, ka "LU latīniskā devīze dod eksistences jēgu LU kā Latvijas valsts nacionālajai Alma mater." Tātad LU nodrošina Latvijas tautai iegūt augstāko izglītību un kalpot Latvijas valstij, strādājot zinātnē. LU studenti ir Latvijas valsts nākotne, bet LU ir nākotnes ceļa virzītāja (Auškāps 1969, 207). Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas no PSRS 1990. gados LU rektors, fizikas profesors Juris Zaķis, kura pienākumos bija vadīt demokrātiskās pārmaiņas, uzsvēra Scientiae et Patriae kā "mudinājumu, apņemšanos un solījumu katram LU saimes loceklim" (Strods 1999, 9). Viņš uzskatīja par svarīgu LU saimei veidot vēsturisko kontinuitāti starp 1918. gada 18. novembrī proklamēto Latvijas Republiku un 1991. gada 21. augustā atjaunoto Latvijas Republiku, lai stiprinātu LU nesaraujamo saiti ar neatkarīgo Latvijas valsti (Kūle 2022, 29).
Devīzes juridiskā aizsardzība
Lai gan Scientiae et Patriae devīze radusies 1930. gadu otrajā pusē, to neaizsargāja 1923. gada 28. martā Latvijas Saeimā apstiprinātā LU Satversme; Satversmē nav nekas ierakstīts par devīzi un citiem LU simboliem. Pirmoreiz devīze ieguva juridisku aizsardzību PSRS sabrukšanas laikā, kad 1991. gada 15. maijā LU Satversmes sapulce pieņēma un tā paša gada 18. septembrī Latvijas Augstākā padome (pēc 1993. gada 6. jūlija Latvijas Saeima) apstiprināja jauno LU Satversmi (Zaķis 1999, 27). Lai gan LU rektora amata ķēdē un LU akadēmiskā nozīmītē ir Scientiae et Patriae devīzes, abi LU simboli nav ierakstīti LU Satversmē. Toties LU karogs, LU emblēma un LU heraldiskais ģerbonis, kuriem arī ir latīniskā devīze, ir ierakstīti LU Satversmē. Tas rosina vielu pārdomām - LU rektora amata ķēdi un LU akadēmisko nozīmīti arī vajadzētu ierakstīt LU Satversmē, ja uz abiem simboliem ir LU Satversmes aizsargāta latīniskā devīze (Rubenis 2024, 1). Lai gan LU Satversmē latīniskā devīze u.c. simboli ir aizsargāti, nav aprakstīta to pareizā lietošana atbilstoši LU tradīcijām un ētiskajiem principiem. Ievērojot autortiesības, komerciāliem vai drukas mērķiem LU simbolus ar vai bez latīniskās devīzes drīkst izmantot, ja to saskaņo ar LU vadību. Pašsaprotami, LU saimes cilvēki (absolventi, zinātnieki, mācībspēki un studenti) sasaista šo devīzi ar savu profesionālo vai akadēmisko darbu, ja tas sniedz ieguldījumu Latvijas Republikas labā.
Ar latīnisko devīzi var iepazīties, piesakot ekskursiju pa LU galveno ēku, kuras maršrutā ietilpst LU Mazā aula ar koka katedru. Arī var pieteikt apmeklējumu LU vēstures kolekciju krājumā, kur iespēja apskatīt LU karoga kopiju. Tel. 67034031, 67034032 vai 25733456
Papildus informācija
Latvijas Universitātes ģerbonis
Arhīva lietas (nepublicētie avoti)
LNA–LVVA. 7427. f. (Latvijas Universitāte), 6. apr., 1. l (Latvijas Augstskolas Organizācijas padomes protokoli (1919. gada 8. augusts-1921. gada 21. decembris), akts nr. 105, I sējums));
LNA–LVVA. 7427. f. (Latvijas Universitāte), 6. apr., 14. l (Latvijas Universitātes Saimniecības Padomes sēžu protokolu noraksti (sākta: 1928. gada 21. februārī, nobeigta 1935. gada 31.decembrī);
LNA - LVVA. 7427. f. (Latvijas Universitāte), 6. apr., 215. l (Sarakste ar Izglītības ministru, fakultātēm par rektora amata ķēdi un par tērpu ieviešanu Universitātes amata personām un mācībspēkiem, tērpu, galvassegu un rektora ķēdes attēli, paraugi, iesniegumi un lēmumi Universitātes karoga jautājumā, karoga paraugi, zīmoga nospiedumi u.c.);
VKPAI, 6526-394-22-KM-C-w (Latvijas Valsts universitāte Raiņa bulvārī 19, 1971).
Memuāri un pārskati (Publicētie avoti)
Auškāps, J. 1965. Zinātnei un Tēvijai. Vasters: Ziemeļblāzma;
Latvijas Universitāte. 1939. Latvijas Universitāte (1919-1939): I daļa (Vēsturiskās un statistiskās ziņas par universitāti un tās fakultātēm. Rīga: Latvijas Universitāte.
Zinātniskā literatūra
Kūle, M. 2022. Universitāšu filosofija un Juris Zaķis kā rektors-filozofs. Profesors Dr. habil. phys. Juris Zaķis: Dzīve un darbs;
Rubenis, R. 2024. Latvijas Universitātes Akadēmiskā nozīmīte. Rīga: LU Muzejs;
Strods, H. 1999. Latvijas Valsts Universitātes vēsture (1940-1990). Rīga: Latvijas Universitāte;
Zaķis, J. 1999. Latvijas Universitātei - 80. Rīga: Latvijas Universitāte;
Zanders, M. & Rubenis, R. 2024. Alma mater (2024-2). Rīga: LU Akadēmiskais apgāds.
Rūdolfs Rubenis, krājuma glabātājs
Atzīmējot vispasaules fizikas dienu, kurai atšķirībā no citām starptautiski svinamām dienām nav vienota datuma. 14. aprīlis ir viena no dienām, kad pasaulē tiek godināti sasniegumi fizikā.
Latvijas Universitātes Muzeja krājumā glabājas Latvijas fizikas zinātnes pamatlicēja, Latvijas Universitātes (LU) fizikas docenta, Matemātikas un dabaszinātņu fakultātes dekāna Friča Gulbja logaritmiskais lineāls jeb kalkulatora “vectētiņš”. LU Muzeja krājumā esošais "kalkulatora vectētiņš" atgādina, ka neatkarīgi no tehnoloģiju attīstības, fizikas pamatā vienmēr būs cilvēka vēlme izzināt pasaules kārtību un zinātnes progress balstīsies uz pārbaudītām vērtībām vai tā būtu speciāli izstrādāta datorprogramma vai logaritmiskais lineāls.
Fricis Gulbis dzimis 1891. gada 19. janvārī Lejaskurzemē, Nodegu pagasta “Ezergaļos”. Skolas gaitas Fricis Gulbis uzsāka Nodegu pagastskolā, un tās turpināja Aizputes pamatskolā. 1906. gadā iestājās Liepājas reālskolā, kuru pabeidza 1911. gadā un izglītību turpināja iegūt Pēterpils universitātē Fizikas un matemātikas fakultātē. Fricis Gulbis 1916. gadā absolvēja Pēterpils universitāti un kā viens no izcilākajiem studentiem turpināja darbu fizikas katedrā, divus gadus gatavojoties akadēmiskajā darbībai. Līdz 1919. gadam Fricis Gulbis savu profesionālo darbību īstenoja Krievijā, strādājot Pēterburgas Meža institūtā, Permas universitātē un Pēterburgas Universitātē. 1919. gadā Fricis Gulbis saņēma uzaicinājumu atgriezties Latvijā un pasniegt fizikas lekcijas latviešu valodā Latvijas Augstskolā (LU nosaukums 1919 - 1922).[1]
1919. gadā Fricis Gulbis kļuva par Latvijas Augstskolas mācību spēku Matemātikas un dabas zinātņu fakultātē, 1920. gada 28. janvārī par docentu, bet 1921. gadā ievēlēts par vecāko docentu. Strādājot LU Fricis Gulbis bieži devās komandējumos uz ārzemēm - Franciju, Zviedriju, Lielbritāniju, Vāciju, Poliju, kur piedalījās konferencēs, fizikas kongresā (Cīrihe, Šveice), kā arī, lai turpinātu zinātniskās studijas. Fricis Gulbis kopā ar LU kolēģiem lika pamatus fizikas zinātnei Latvijā, un par šo ieguldījumu saņēma Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiru (1932.gads, Ordeņa virsnieks) un Triju Zvaigžņu ordeņa III šķiru (1934. gads, Ordeņa komandieris).[2]
Viens no piederumiem, lai apgūtu matemātiku un fiziku bija logaritmiskais lineāls. Fricis Gulbis savā profesionālajā darbībā izmantoja logaritmisko lineālu "No. 18, Albert Nestler A. G., D. R. Paient", kas ievietots melnā ādas futrālī un ar zilu pildspalvu lineāla aizmugurē uzrakstīts "Fr. Gulbis". Lineāla garums ir 50 cm, bet to ir iespējams pagarināt līdz 100 cm (1., 2.att.).
Fricim Gulbim piederošais lineāls bija ražots Vācijā, uzņēmumā "Maaßstabfabrik Beck und Nestler", kas bija viens no vadošajiem lineālu ražotājiem Eiropā. Uzņēmumu 1878. gadā Lahrā (Vācijā) dibināja vācu uzņēmējs Alberts Nestlers (1851–1901). [3], [4]
Atšķirībā no lineāla, kuru izmantojam ikdienā, uz logaritmiskā lineāla atrodas ne tikai centimetru iedaļas, bet arī collu atzīmes, kā arī tādi matemātiski lielumi, kā, piemēram, “pī”. Uz paša lineāla atrodas bīdāms punktu fiksētājs, bet lineāla aizmugurē - fizikas un matemātikas terminu vārdnīca (3., 4., 5.att.).
Neskatoties uz to, ka augšpusē lineālam ir centimetru skala, tas netiek izmantots, kā parastais lineāls, mērīšanai, bet matemātisku aprēķinu veikšanai. Ar logaritmisko lineālu var veikt:
- Reizināšanu un dalīšanu (izmantojot C un D skalas);
- Kāpināšanu kvadrātā un kvadrātsaknes vilkšanu (skalas A un B);
- Logaritmu aprēķināšanu (skala L);
- Trigonometriskās funkcijas (sinuss, tangents - uz skalas S un T mēlītes otrā pusē). [5]
Logaritmiskajā lineālā tiek izmantots princips - divu skaitļu reizinājums ir vienāds ar to logaritmu summu. Lai saprastu, kā tiek veikti aprēķini, ir jāsāk ar pašu pamatu - reizināšanu. Šāda aprēķina veikšanai, tiek izmantotas “C” skala (uz bīdāmās mēlītes) un “D” skala (uz nekustīgā korpusa), piemēram, 2 × 3 = 6. Šāda uzdevuma atrisināšanai ir jāveic sekojošas darbības:
- Lineāla iestatīšana: Pārbīdiet mēlīte jāpabīda tā, lai “C” skalas sākums (cipars 1) atrodas tieši pretī ciparam 2 uz “D” skalas.
- Reizinātāja meklēšana: Atrodiet ciparu 3 uz “C” skalas.
- Rezultāta nolasīšana: Skatieties tieši zem tā uz “D” skalas, kur redzams rezultāts 6.[5]
Šāda tipa lineālus izmantoja 20. gadsimta 70. gadu vidum, pirms parādījās elektroniskie kalkulatori. Alberta Nestlera uzņēmumā ražotais lineāls nav tikai vēsturisks priekšmets, bet arī apliecinājums Latvijas fizikas zinātnes pirmsākumiem un kalpo kā atgādinājums par laiku, kad precīzi zinātniskie aprēķini prasīja nevis digitālu vidi, bet gan pētnieka intelektuālo asumu un prasmi pārvaldīt logaritmu principus, pārvēršot abstraktas formulas taustāmā rezultātā.
LU Muzeja LU vēstures kolekcijās ir iespēja iepazīties ar LU fizikas docenta Friča Gulbja logaritmisko lineālu un citām LU vēstures liecībām. Kontakti: Ieva Hadkevica, LU Muzeja vēstures kolekciju krājuma glabātāja, e-pasts ieva.hadkevica@lu.lv, tālruņa numurs 67034032 vai 25733456.
1. Jansons. J. (2008) Latvijas Universitātes Fizikas institūts (1919 - 1944) un tā sagatavotie fiziķi. LU Akadēmiskais apgāds: Rīga (16. - 17. lpp.)
2. LV_LNA_LVVA_F7427_13_602
3. Nestler - logaritmisko lineālu ražotājs
Ienākot LU Muzeja Botānikas un Mikoloģijas kolekcijā, ir iespējams aplūkot visdažādākos priekšmetus, no latvijas lielākās sēnes, līdz iespaidīgai čiekuru apakškolekcijai. Taču vieni no vissvarīgākajiem priekšmetiem mūsu krājumā nenoliedzami ir bijušie Botānikas katedras mācību preparāti, jo tieši ar tiem aizsākās šī muzeja kolekcija. Šajā rakstā tuvāk aplūkots viens no tiem, proti, Adustoporia sinuosa (Fr.) sēnes mācību preparāts.
Botānikas katedras mācību materiālu apakškolekcijai, kurā atrodas 36 dažādi mikroskopisko sēņu paraugi. Diemžēl par šo paraugu ievākšanu un sākotnējiem ievācējiem informācija nav saglabājusies, taču savu dzīvi liela daļa paraugu uzsāka jau Rīgas Politehniskajā institūtā, kur tie tika izmantoti kā mācību materiāli, jauno biologu izglītošanai. Pēc tam tie nonāca arī Latvijas Universitātes (sākotnēji Latvijas Augstskolas) īpašumā un nokļuva dažādo fakultāšu, kurās bija iespējams apgūt botāniku, īpašumā. Sākot ar Matemātikas un dabaszināņu fakultātes dabaszinātņu nodaļu un beidzot ar Bioloģijas fakultāti. Tikai 1990.gadā šie preparāti nonāca muzeja kolekcijā, kur tie glabājas arī šodien.
Aplūkojot mācību materiālus kolekcijā Adustoporia sinuosa (Fr.) preparātu būtu grūti pamanīt gandrīz jebkuram, tas tādēļ, ka šīs sēnes nosaukums laika gaitā ir mainījies. Uz trauka etiķetes rakstīts ir nosaukums Polyporus vaporarius. Sēne ir parazītiska un koksni noārdoša. Parasti tā aug uz atmirušu skujkoku (īpaši egļu un priežu) koksnes un izraisa brūno trupi. Tā augot veido gaiši pelēkus vai baltus koksnei pieguļošus augļķermeņus, proti, sēnes redzamo daļu, taču koka iekšienē tā izplata savu micēliju visā kokā. Kā jau brūnās trupes izraisītājam, šai sēnei ir ļoti augsta ekoloģiskā nozīme kā vienam no dabas “apkopējiem”. Tā pārņem kritalas un mirušos kokus un pamazām tos sadala. Šādi gan barojas pati sēne, gan tiek nodrošināta barība un patvērums citiem organismiem, kā dažādiem kukaiņiem un arī lielākiem dzīvniekiem.
Pilno Botānikas katedras mācību materiālu apakškolekciju, kā arī Adustoporia sinuosa (Fr.) paraugu ir iespējams aplūkot apmeklējuma laikā Latvijas Universitātes Muzeja, Botānikas un Mikoloģijas kolekcijās, Kronvalda bulvārī 4, Rīgā iepriekš piesakoties apmeklējumam šeit.
Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultāte, Bioloģijas fakultātes vēsture http://priede.bf.lu.lv/parbf/vesture/veesture.shtml
Zane Rozīte 2024. Rīgas Politehniskais Institūts; Nacionālā Enciklopēdija https://enciklopedija.lv/skirklis/112962-R%C4%ABgas-Politehniskais-instit%C5%ABts
Mycobank sēņu datubāze https://www.mycobank.org/details/708/563256
Čehijas Mikoloģijas Biedrība https://www.myko.cz/myko-atlas/Antrodia-sinuosa/
INaturalist, Adustoporia sinusoa https://www.inaturalist.org/taxa/1131195-Adustoporia-sinuosa
Kristaps Rutkovskis, krājuma glabātājs
Dziesma latviešu vēsturē vienmēr bijusi vairāk nekā kultūras tradīcija - tā ir bijusi tautas balss. Gan trimdā, gan okupētajā Baltijā tā palīdzēja saglabāt cerību, piederību un ticību brīvībai. Šis stāsts atklāj, kā caur dziesmu tika sargāta latviskā identitāte abpus okeānam.
1953. gada pavasarī Čikāgā aizsākās Vispārējo latviešu dziesmu svētku tradīcija ASV, savukārt šovasar Rīgā izskanēs XX Baltijas valstu studentu dziesmu un deju svētki “Gaudeamus”, kuru pirmsākumi meklējami 1956. gadā Tartu, Igaunijā. Lai gan abus šos vēsturiskos notikumus šķir gadu desmiti un tūkstošiem kilometru, to idejiskais manifests ir vienots. Čikāgā latvieši dziedāja, lai paustu brīvajai pasaulei savas ilgas pēc neatkarības un uzturētu cerību par Latvijas valsts atdzimšanu. Savukārt “Gaudeamus”, kas vēsturiski dzima kā mazo Baltijas tautu tēvzemes apziņas simbols, šīs pašas brīvības alkas un nacionālo garīgumu spēja iznest cauri visam padomju okupācijas periodam. Abas šīs tradīcijas (viena trimdā, otra okupētajā Baltijā) patiesībā bija divas puses vienai medaļai, cīņai par brīvību un nacionālās identitātes saglabāšanu.
Latviešu dvēseles alkas trimdā
Otrais pasaules karš sašķēla latviešu tautu un ievērojama Latvijas iedzīvotāju daļa (aptuveni 180 000) meklēja patvērumu Rietumvalstīs, lai glābtos no kara postošajām sekām un otrreizējas padomju okupācijas. Bēgļu vidū bija daudzi Latvijas intelektuālo un radošo profesiju pārstāvji.
Kara noslēgumā trimdā bija nonākusi aptuveni trešdaļa latviešu mūziķu, tostarp neatkarīgās Latvijas Vispārējo dziesmu svētku diriģenti, komponisti Ādolfs Ābele, Jānis Cīrulis, Volfgans Dārziņš, Jānis Kalniņš, Jānis Mediņš, Jānis Norvilis, Valdemārs Ozoliņš, Jēkabs Poruks un Jēkabs Vītols, kā arī diriģenti Roberts Zuika, Roberts Balodis, Arnolds Kalnājs un Teodors Reiters. Likumsakarīgi ka 1945. gadā daudzās latviešu bēgļu (pārvietoto personu jeb DP) nometnēs tika dibināti vai atjaunoti kori un mazākas kora vienības, kā arī dzima iecere par latviešu Dziesmu svētku tradīcijas atjaunošanu. [1]
Amerikas Latviešu Apvienības dibinātās un valdes priekšsēdētājs profesors Pēteris Lejiņš tolaik rakstīja: “Tagad trimdā latvieši atkal griežas pie savām dziesmām, lai tanīs smeltos spēku, izturību un ticību latviskumam. Pirmās grūtības, uzsākot dzīvi jaunā kontinentā, nu ir kaut cik pārvarētas: materiālās problēmas, darba apstākļi un attālumi. Un latvietis atkal rīko dziesmu svētkus, tanīs dzied un uz tiem brauc.” [2]
I Vispārējo latviešu dziesmu svētku Amerikā Rīcības komitejas un Čikāgas Latviešu Organizāciju Apvienības priekšsēdis Kārlis Dzirkalis skaļi pauda trimdas latviešu noskaņojumu un uzsvēra: “Ja mūsu galvenā ideja un dzīves jēga ir cīņa par Latvijas atbrīvošanu, tad tikai šīs domas apgarotiem mums trimdā jāmeklē ceļi, lai paturētu savu tautas kopību, latvisko dvēseli un kultūras vērtības. Pašlaik tie ir mūsu vienīgie ieroči. Viens no šādiem augšup un uz priekšu ejošiem ceļiem tika iecerēts Čikāgas tautiešos, un mēs varam priecāties, ka šī sirdī izauklētā doma pieņēma dziļas un skaistas idejas veidu, proti - pacelt mūsu balsi par mūsu taisnību dziesmas skaņās. Mēs uzminējām emigrācijas vēlēšanos, jo laiks bija pienācis – Dziesmu svētku vajadzība bija nobriedusi.” [3]
Dziesmu svētku idejas atdzimšana
Pirmajos Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos Rīgā, 1873. gadā, pulcējās 53 kori ar 1003 dziedātājiem, kurus vadīja virsdiriģenti Jānis Bētiņš un Indriķis Zīle. Šie svētki kļuva vēsturiski arī ar to, ka Baltijas skolotāju semināra kora izpildījumā, tautas gaviļu pavadīta, pirmo reizi publiski izskanēja Baumaņu Kārļa lūgšana „Dievs, svētī Latviju”, kas vēlāk oficiālo valsts himnas statusu ieguva 1920. gadā. [4]
Kopš šī pacilājošā sākuma 1873. gadā līdz pat pēdējiem pirmskara Latvijas Latgales Dziesmu svētkiem 1940. gadā Daugavpilī, koru dziedāšanas tradīcija bija kļuvusi par pilnībā neatņemamu un būtisku latviešu tautas identitātes un Latvijas kultūras sastāvdaļu. [1]
1953. gadā Čikāgā atskanēja Pirmie Vispārējie latviešu Dziesmu svētki ASV. Simbolisku un aizkustinošu saikni ar 1873. gada svētkiem Rīgā iezīmēja vēsturiskais diriģenta Indriķa Zīles zizlis, kuru diriģenta meita Herta Grīnupe bija nosargājusi cauri visām bēgļu gaitām un nodevusi svētku organizatoriem ar profesora Luda (Ludviga) Bērziņa starpniecību.[6]
Sākotnēji ideja par svētkiem piederēja Čikāgas Latviešu Organizāciju Apvienībai, kas 1952. gada rudenī plānoja rīkot novada sarīkojumu ASV Vidējo Rietumu štatiem. Tomēr, veicot aptaujas, izrādījās, ka tautiešu atsaucība ir tik liela un jūsmīga, ka tika pieņemts lēmums svētkus rīkot visas valsts mērogā 1953. gada pavasarī. Tas simboliski sakrita ar Pirmo Vispārējo latviešu Dziesmu svētku un Latvijas himnas “Dievs, svētī Latviju” 80 gadu atceri. [3]
Gatavošanās posmā, 1952. gada 23. jūnijā, Svētku rīcības komiteja Čikāgā izdotajā “Apkārtrakstā Nr. 1” uzsvēra: “Dziesma ir latvju tautas neiztrūkstoša pavadone. Vienalga, vai tie būtu senie klaušu laiki, atmodas laikmets, atbrīvošanas kara cīņas vai trimda – dziesmas skanēja mūsu vienības un spēka apliecināšanai, tautas ilgu piepildīšanai un kalpošanai augstākām mākslas vērtībām. Kamēr latvju tauta pastāvēs – tā skandinās dziesmas un tāpēc sevišķi tagad, kad esam izklīduši visā pasaulē, lai dziesma neapsīkst un apvieno mūsu visus lielam un svētam mērķim – atjaunotai un brīvai Latvijai. Minēto ievērojot, Čikāgas Latviešu Organizāciju Apvienība nolēmusi sarīkot Čikāgā, 1953. gadā Dziesmu svētkus, lai pateiktos Dievam par izglābšanos un paustu brīvajai pasaulei mūsu ilgas pēc brīvības. Arī Amerikas Latviešu Apvienība silti apsveic šos I dziesmu svētkus Amerikā un aicina tiem posties. Sevišķi zīmīgi, ka 1953. gadā paiet 80 gadu no Rīgā rīkotiem I. Vispārīgiem Latviešu Dziesmu svētkiem, kas mums uzliek senu, dārgu un atbildīgu tradīciju sargāšanu. Tāpēc ikviens aicināts talkā ar padomu, darbu un līdzdalību, lai svētki izdotos koši un vareni.” [5]
Sagatavošanās darbi
Līdz 1953. gadam ASV un Kanādā kopā darbojās jau aptuveni 40 latviešu kori un ansambļi, kas apvienoja vismaz 1100 dziedātājus. Čikāgas Dziesmu svētku organizēšanu 1952. gada aprīlī īpašā vietējo organizāciju apvienības sapulcē uzticēja jaunizveidotai Rīcības komitejai. Tā sastāvēja no 36 personām, kas pārstāvēja Čikāgas Latviešu Organizāciju apvienību, Čikāgas latviešu draudzes u.c. organizācijas, bet par tās priekšsēdētāju kļuva Kārlis Dzirkalis.[6]
Par svētku virsdiriģentiem rīcības komiteja ievēlēja Arnoldu Kalnāju, Valdemāru Ozoliņu, Eduardu Ramatu un Bruno Skulti, savukārt par goda virsdiriģentu tika aicināts profesors Ādolfs Ābele. [7] Viņu pārziņā bija kopkoncerta programmas izveide, ko diriģenti sastādīja 1952. gada jūlija sākumā. Pēc programmas apstiprināšanas dziesmas tika iespiestas speciālā kora dziesmu krājumā un izsūtītas koriem iestudēšanai. [6]
Līdztekus 1952. gada vasarā rīkotāji izsludināja jauno kora dziesmu sacensības konkursu a cappella (bez pavadījuma) kora dziesmām, paredzot trīs godalgas kopumā 375 dolāru vērtībā. Konkursam tika pieteikti 36 kordarbi, kurus žūrijas komisija (Ā. Ābele, J. Poruks un Ed. Ramats) izvērtēja 1953. gada janvārī. Žūrija par labākajām atzina un godalgoja trīs kompozīcijas: Helmera Pavasara “Rīts”, Eduarda Šēnfelda “Svešumā” un Alberta Jēruma “Ar laiviņu ielaidos”. [6]
Tāpat tika izsludināts konkurss svētku plakāta un krūšu nozīmes (žetona) metiem. Šajā žūrijā darbojās mākslinieki Alberts Prande, Pēteris Rožlapa un Arnols Šīmanis. Rezultātā svētku plakātu izgatavoja pēc Roberta Bērziņa zīmējuma, savukārt krūšu nozīmi pēc Viļa Krūmiņa meta, kuru izgatavoja Augusta Tellles un Romāna Pētersona juvelieru darbnīcā “Ambers Jewelery”, Čikāgā. [3]. Tika izgatavoti arī plecu lakati trīs krāsās, ko izgatavoja Čikāgas firma “Rosel”. [8]
Ziņas par svētku dalībnieku skaitu avotos ir atšķirīgas. Sākotnēji svētku vadonī Čikāgā bija pieteikušies 17 jauktie kori, 4 vīru kori, 2 vīru dubultkvarteti un Sirakūzu dziedātāju grupa, kopumā 808 dalībnieki, no kuriem svētkos piedalījās aptuveni 650 cilvēku [6]. Vēl citā vietā, ka Dziesmu svētki Čikāgā pulcēja 22 korus un 650 dziedātājus. [1]. Citviet fiksēts, ka I Vispārējos latviešu dziesmu svētkos Amerikā kopumā piedalījās 26 kori (tostarp 2 kori no Kanādas), apvienojot ap 850 dziedātāju [3]. Cienot arī citas Baltijas tautas, Rīcības komiteja uzaicināja koru koncertā piedalīties arī igauņu un lietuviešu korus, uzticot katram izpildīt pa vienai savas tautas dziesmai. [3]
Dziesmu svētku norise
Sākotnējo finansējumu Dziesmu svētku rīkošanai nodrošināja Čikāgas Latviešu Organizāciju Apvienība, taču vēlāk visi izdevumi tika sekmīgi segti no iepriekšpārdošanā gūtajiem ieņēmumiem par ieejas biļetēm. Svētkus krāšņākus kuplināja: mākslas izstāde, kultūras pēcpusdiena, Ādolfa Alunāna teātra izrāde “Kas tie tādi, kas dziedāja?”, tautastērpu skate un godalgošana, kā arī tautas deju lieluzvedums un ekskursijas. [3]
Dziesmu svētku sarīkojumi sākās sestdien, 30. maijā, Ziemeļrietumu universitātes (Northwestern University) telpās (Abbott Hall), kur tika atklāta mākslas izstāde. Tajā varēja skatīt aptuveni 120 latviešu mākslinieku darbu, tostarp izcilāko meistaru, Jāņa Rozentāla, Vilhelma Purvīša un Konrāda Ubāna, gleznas.
Tajā pašā dienā Torna zālē (Thorne Hall) norisinājās kultūras pēcpusdiena, ko vadīja Amerikas Latviešu Apvienības (ALA) Kultūras biroja priekšsēdētājs Ēvalds Freivalds. Pēcpusdienu ar ērģeļmūzikas ievadu atklāja profesors Ādolfs Ābele, savukārt referātus par dažādām nacionālām un filozofiskām tēmām sniedza profesors Ludis Bērziņš, profesors Teodors Celms, dzejniece Zinaīda Lazda un rakstnieks Jānis Veselis, pulcējot ap 900 klausītāju. [6]
Svētdien, 31. maijā, svētkus ievadīja svinīgi dievkalpojumi visās Čikāgas latviešu baznīcās. Plkst. 13.00 Mičiganas avēnijā sākās svētku dalībnieku gājiens, kas ilga stundu un noslēdzās pilsētas ziemeļaustrumu daļā, netālu no centra esošajā Čikāgas arēnā (Chicago Arena). Šī plašā zāle bija iekārtota ar 6000 sēdvietām, un tajā bija uzbūvēta īpaša dziedātāju estrāde ar mākslinieka Pētera Rožlapas veidotu dekoratīvo ietērpu. Koru lielkoncerts pulcēja turpat 6500 klausītāju. Čikāgas Dziesmu svētku programmā skanēja 21 latviešu kora dziesma, ieskaitot Latvijas valsts himnu. Pirmatskaņojumu piedzīvoja Jāņa Norviļa oriģināldarbs “Pie sētiņas” un Bruno Skultes dramatiski spilgtā “Raganu kalna balāde”. Kā viesi ar pāris dziesmām koncertu kuplināja igauņu soliste Marita Banka un Stepas Sodeikas vadītais Čikāgas lietuviešu koris “Dainava”. [6]
Goda viesu vidū bija arī ASV Kongresa loceklis O. Armstrongs. Koncerta laikā tika paziņoti un godalgoti arī gājienā izraudzītie krāšņāko tautastērpu valkātāji. [6] Kā arī goda virsdiriģents profesors Ādolfs Ābele saņēma diriģenta zizli. [9]
Pirmos Amerikas latviešu Dziesmu svētkus noslēdza vērienīgi tautas svētki ar tautas deju uzvedumu, ko bija sagatavojis baletsolists Rūdolfs Saule kopā ar Čikāgas tautas deju kopas vadītāju Voldemaru Dzelmi, pulcējot 1500 skatītāju. Kopējais Čikāgas svētku apmeklētāju skaits sasniedza gandrīz 12 500 cilvēku. Pateicoties negaidīti lielajai atsaucībai un vērienam, šie Dziesmu svētki kļuva par pašu izcilāko sabiedrisko un kultūras notikumu Amerikas latviešu dzīvē 20. gadsimta 50. gados. [6]
Dziesmu svētku rīcības komitejas pārstāvis Arnolds Bruģis vēlāk rakstīja: “Tik ilgi, kamēr latviešu tautā mājo dziesmu gars, tik ilgi mums nerimsies doma atgūt mūsu izpostīto un latviešu asinīm slacīto zemi, lai atkal to celtu stipru un saules apspīdētu. Latviešu dziesmu svētki Čikāgā mums to vēlreiz atgādina, un tu, tautieti, atgriezdamies no šiem svētkiem savā dzīves vietā, paņem sirdī līdzi lielu tautas vienotāju un stiprinātāju – latviešu dziesmu garu. Liec to sev pagalvī un, ja pienāk dažkārt vājuma brīdis, stiprinies ticībā tām dienām, kad tava dzimtene tevi aicinās mājās.” [10]
LU Muzeja LU vēstures kolekcijās Raiņa bulvārī 19 ir iespēja iepazīties ar profesora un LU jauktā kora “Dziesmuvaras” diriģenta Ādolfa Ābeles piemiņas lietām no I Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem Čikāgā, ASV 1953. gada 30.–31. maijā.
Kontakti: Liene Filipa, LU Muzeja vēstures kolekciju krājuma glabātāja, e-pasts liene.filipa@lu.lv, tālruņa numurs 67034032 vai 25733456.
1. Hinkle, Maija. Dziesmu svētki ārpus Latvijas 1946 – 2014: Vēsturisks pārskats.196. – 210.lpp. “Dziesma. Svētki. Dzīve : stāsti par latviešu dziesmu svētkiem ārzemēs”. Rīga:“Latvieši pasaulē” muzejs un pētniecības centrs, 2015. gads.
2. Lejiņš, P. Pirmiem latviešu dziesmu svētkiem Amerikā. 1.lpp. “Dziesmu svētku Vēstnesis.”Izdevējs: Čikāgas Latviešu Organizāciju Apvienība. 30.un 31.maijs,1953.gads. Pieejams: https://dom.lndb.lv/data/obj/857340.html
3.Dzirkalis, Kārlis. Kā tapa svētki Čikāgā.2.lpp.
“Dziesmu svētku Vēstnesis”. Izdevējs: Čikāgas Latviešu Organizāciju Apvienība. 30.un 31.maijs,1953.gads. Pieejams: https://dom.lndb.lv/data/obj/857340.html
4. Bērzkalns, Valentīns. Vispārējo Dziesmu svētku 80 gadi. 7. – 15. lpp.
“1. Latviešu dziesmu svētki Amerikā: Svētku vadonis, Čikāgā, 1953. g. 30. un 31. maijā I Vispārīgo latviešu Dziesmu svētku 80.g.atcerei”. Izdevējs: Čikāgas Latviešu organizāciju apvienība
Pieejams: https://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#issue:1277203
5. 1. Latviešu dziesmu svētku rīcības komitejas apkārtraksts par svētku rīkošanu 1953. gadā Čikāgā. “Pirmie Latviešu dziesmu svētki Amerikā I Vispārīgo latviešu dziesmu svētku 80 gadu atcerei”.LVVA_F293_US1_GV1622_4lp
6. Bērzkalns, Valentīns. “Latviešu dziesmu svētki trimdā :1946-1965”.Rīga: Grāmatu draugs, 1968. 142. – 152.lpp.
7. Latviešu Koru apvienība ASV. Latviešu Dziesmu svētku Amerikā Rīcības komitejas sēžu protokoli un žūrijas komisiju atzinumi u.c. dokumenti. 1952. – 1953. gads. LNA_LVA_F2296_US1-v_GV21_1-2lp (1952. gada 22. aprīļa protokols)
8. Latviešu Koru apvienība ASV. Latviešu Dziesmu svētku Amerikā Rīcības komitejas sēžu protokoli un žūrijas komisiju atzinumi u.c. dokumenti. 1952. – 1953. gads. LNA_LVA_F2296_US1-v_GV21_12-16lp (1953. gada 22. janvāra protokols)
9. Latviešu Koru apvienība ASV. Latviešu Dziesmu svētku Amerikā Rīcības komitejas sēžu protokoli un žūrijas komisiju atzinumi u.c. dokumenti. 1952. – 1953. gads. LNA_LVA_F2296_US1-v_GV21_17-21lp (1953. gada 11. maija protokols).
10. Bruģis, Arnolds. Latviešu tautas dziesmu gars. 3. – 5.lpp. “Dziesmu svētku Vēstnesis”. Izdevējs: Čikāgas Latviešu Organizāciju Apvienība. 30.un31.maijs,1953.gads. Pieejams: https://dom.lndb.lv/data/obj/857340.html
Liene Filipa, krājuma glabātāja
Travertīns ir īpašs un savdabīgs karbonātiezis, kas veidojas no karstā, hidrotermālā ūdens nogulām tuvu Zemes garozas virskārtai, galvenokārt vietās, kas saistītas ar vulkānu darbība. Mūsu reģionā tas neveidojas. Speciālisti apgalvo, ka šādu iezi Latvijas dabā atrast nav iespējams.
Tomēr ikviens Latvijas Universitātes (LU) Muzeja Ģeoloģijas kolekciju apmeklētājs var iepazīties, paturēt rokā un papētīt zem lupas travertīna gabalus ievestus Latvijā, piemēram, no Itālijas vai Vācijas.
Ja pētām šo iezi detalizēti ar pietiekamām priekšzināšanām dabas ģeoloģiskajos procesos, tad pat ieža paraugi, kuri atrodas muzejā uz galda, varēs vēstīt par to, kur un kā veidojušies.
Ģeologi zina noteikti, ka gan travertīns, gan tam nedaudz līdzīgais Latvijas šūnakmens jeb saldūdens kaļķiezis ir vieni no jaunākajiem cietajiem, kristāliskajiem iežiem. Abi veidojušies Zemes garozas jaunākajā ģeoloģiskās attīstības periodā – kvartārā. Ja šūnakmens absolūtais vecums ir ap 10 000-7000 gadu līdz mūsdienām, tad turpretī travertīna – ap 50 000 gadu līdz mūsdienām, kas noteikts precīzām ķīmisko elementu izotopu metodēm.
Travertīna veidošanās galvenais process ir kalcija karbonāta minerālu (parasti kalcīta, retāk aragonīta, kas veidojas augstākā temperatūrā) ķīmiska izgulsnēšanās no ūdens šķīduma.
Iezim vajadzētu būt pilnīgi baltam, bet parasti tas iegūst dzeltenīgas vai pat brūnganas nokrāsas, kuras rada citu minerālu piemaisījumi, galvenokārt dzelzs savienojumi, kuri Zemes garozas virsējā slāni vai pazemes ūdeņos plaši izplatīti.
Šis varētu būt arī atskats uz to kā skaistā, dekoratīvā, gaišā iedzeltenā ieža bluķi atvesti uz Latviju no tālām tā izcelsmes jeb dabīgās veidošanās, kā arī vēsturiskās ilglaicīgās ieguves vietām Tivoli Romas apkārtnē Itālijā vai netālu no Bad Langenzalcas pilsētiņas Tīringas apgabalā Vācijā.
Travertīni plaši izmantoti jau no seniem laikiem vēsturiskajā arhitektūrā, kad meistari saprata, ka akmens īpašības ir piemērotas veidojot ēkas, bet galvenokārt apdarinot tās. Tā apstrāde ir piemērota relatīvi vieglajam un ne tik blīvajam un labi apstrādājamajam akmenim.
Iegūts Tivoli, Itālijā tas iebūvēts Kolizejā, Svētā Pētera laukuma kolonāde un katedrālē Romā u.c. Savukārt no Langenzalcas, Vācijā izmantots celtnēs viduslaikos, arī Brandenburgas vārtos Berlīnē, Hannoverē, Vīsbādenē u.c., kā arī lielos arhitektūras objektos ASV Čikāgā, Kalifornijā un daudz kur citur.
Pasaulē arī šodien modernajā arhitektūrā travertīns ir iecienīts, bieži izmantots dabīgā akmens materiāls.
Travertīns tika pētīts visā pasaulē diezgan intensīvi īpaši pēc 2000.gada, par ko liecina liela pētnieku aktivitāte un pētījumu rezultātu prezentācija 1. starptautiskajā, tikai vienam iezim – travertīnam veltītajā simpozijā jau 2005. gadā, kuru organizēja Pamukales universitāte Denizli Turcijā.
Senatnē, būvējot mūra celtnes Latvijā, tika izmantoti vietējie akmens materiāli – dolomīts, laukakmeņi, vietām arī kaļķakmens, šūnakmens jeb saldūdens kaļķiezis. Vēlāk, jau 19.gadsimtā Latvijā sāka ievest dabīgos akmens materiālus, īpaši ēku apdarināšanai. Tradicionāli imports bija no tādām valstīm kā Zviedrijas, Igaunijas, Vācijas.
Pētot nogulumieža travertīna ceļu uz Latviju, konstatēts, ka viens no tā intensīva importa laika posmiem ir aptuveni pirms 90 gadiem – 20.gadsimta 30-ie gadi, otrs – jau 21.gadsimts.
Itālijas travertīns, kuru bieži dēvēja par Romāņu travertīnu (jeb Classico Light), pagājušajā gadsimtā tika izraudzīts pēc tēlnieka Kārļa Zāles ierosinājuma un atvests uz Rīgu jau lielos bluķos 1932. gadā. Precīzi zināms, ka tas bija nepieciešams Brīvības pieminekļa (atklāts 1935. gadā), Brāļu kapu skulptūras Divi brāļi (Kritušie brāļi) veidošanai (1937. gadā), kā arī izmantots Smārdes Brāļu kapos (1936), piemineklī Latvijas neatkarības cīņās kritušajiem Cenas pagastā (1937), kapa piemineklim Kr. Skaldera ģimenei (1930-ie gadi) Bauskas Plosta kapos (Sidraba, 2006).
Jau 21.gs sākumā, atjaunojot, sakopjot Brāļu kapu ansambli (Rīgas Brāļu kapu ansambļa atklāšana notika 1936.gada 11.novembrī) un Brīvības pieminekli speciālisti bija vienisprātis, ka nepieciešama detalizēta tos veidojošo akmens materiālu izpēte. Tādējādi arī travertīns nokļuva ne tikai zem zinātnieku lupas, bet arī mikroskopijas un elektronmikroskopijas metodes tika pielietotas pētniecībā. Arī citu laboratorijas analīžu rezultāti apliecināja, ka laika gaitā, agresīvajā pilsētvidē dabīgais akmens sācis pārveidoties, plaisāt, sadrupt, īpaši sala ietekmē, tā virsma pārklāties ar piesārņojuma garoziņu. Šajā gaišā ieža melnajā pārklājumā konstatēja dažādu jaunveidojušos minerālu daļiņas. Iezis objektos nebija pasargāts arī no sūnām, aļģēm, mikroskopiskajām sēnēm un baktērijām. Lai detalizēti izpētītu iezi, ģeologi arī šodien pēta tā plānslīpējumos mikroskopā. Ikviens interesents var iepazīties ar šo metodi un saprast, ko var ieraudzīt lielā palielinājumā, apmeklējot LU Muzeja Ģeoloģijas kolekcijas.
Travertīna pētījumi Latvijā tika veikti, lai varētu uzsākt Brīvības pieminekļa un citu kultūrvēsturisku pieminekļu atjaunošanas darbus. Pirms restaurācijas pētījumi bija kompleksi un ģeologiem šajā projektā bija jādod akmens materiālu mineraloģiski petrogrāfiskais (jeb sastāva un uzbūves) raksturojums.
Travertīna no Brīvības pieminekļa atjaunojamo detaļu atlūzām izpētē sākās jau no 2000. gada, kurā piedalījās arī raksta autore. Tad arī konstatēja, ka piemineklī izmantotais Itālijas travertīns ir daudzveidīgs, īpaši mikrotekstūru ziņā. Tas savukārt nozīmēja, ka arī ieža tipu veidošanās apstākļi bijuši nedaudz atšķirīgi.
Itālijas travertīna plānslīpējumos konstatēja trīs akmens materiāla paveidus: ar radiāliem dendrītkristāliem (1.att.); ar onkolīkolītiem (parasti nelieliem koncentriskiem ieapaļiem veidojumiem; 2.att.); pelitomorfais jeb mikrītiskais ar ļoti smalkiem, tikai mikroskopā saskatāmiem kristāliņiem (3 , 4.att.).
Arī pētnieki citur pasaulē uzskatīja, ka radiālie kalcīta dendrītkristāli veidojas avotu baseiniņos karstajos ūdeņos (līdz 1000C). (Rainey, Jones, 2005). Tālākā sedimentoģenēze jau notiek tekošā ūdenī ķīmisko un biogēno procesu mijiedarbībā, kad dendrītkristālus pārklāj koncentriskas karbonāta garoziņas, kuras ir baktēriju darbības rezultāts. Kad koncentriskās kārtiņas ataino vides apstākļu periodiskas izmaiņas tad arī veidojas onkolīti (Capezzuoli, Gandin, 2005). Interesanti, ka mikroskopā ieraugāmi procesu rezultāti, par kuriem varētu teikt ka baktērijas ‘’saēd’’ kristālisko kalcītu. Šādi ieža pētījumi rāda, ka aktīvā ūdens vidē it kā sacenšas divi travertīnu veidojošie procesi - hemogēnais (vielas izgulsnēšanās notiek ķīmisku procesu rezultātā) un biogēnais (neorganiska viela izgulsnējas dzīvības procesu rezultātā).
Iepriekšējie pētījumi deva ne tikai ieža veidošanās, bet arī tā dēdēšanas un pārvērtību īpatnības pilsētvidē. Iegūtā informācija tika izmantota pamatojot akmens attīrīšanas un restaurācijas darbu programmu kultūrvēsturiskajās būvēs. Akmenī no vēsturiskajiem pieminekļiem detalizēti analizējot šo iežu fizikālās un mehāniskās īpašības, konstatēts, ka laika gaitā mainās travertīna porainība – primāro poru atveres kļūst lielākas, palielinās un iztaisnojas poru kanāliņi, kas, savukārt paātrina pieminekļu virsmas drupšanu, koroziju, piesārņošanos (Hodireva, 2001).
Latvijā ievestais travertīns tika testēts ne tikai fizikāli mehāniskām pārbaužu metodēm, bet arī mikroskopijas metodēm izmantojot gan binokulāro lupu, gan polarizētas gaismas mikroskopu, retāk elektronmikroskopijas metodes lai precizētu gan ieža izcelsmi, gan tā struktūru un tekstūru prognozējot tā iespējamo ilgmūžību arhitektūras objektos āra apstākļos.
Pētījumos mikroskopā, kuru rezultāti atspoguļoti S. Kondratjevas pārskatā (1998) un publikācijā (1999), travertīnam no Langenzalcas, tika konstatētas interesantas vēdekļveidīgas tekstūras. Un secinājumi pēc Latvijas šūnakmens no Allažiem salīdzinošās analīzes ar Vācijas Langenzalcas travertīnu bija ka abi ieža tipi ir radniecīgi gan petrogrāfiskā un ķīmiskā sastāva, gan veidošanās apstākļu ziņā. Tos abus veido smalkkristālisks vai sīkkristālisks minerāls kalcīts, kura ļoti mazos kristāliņus var ieraudzīt tikai zem lupas vai mikroskopā. Toties vizuāli Brāļu kapu memoriālā ansambļa būvēs abi izmantotie karbonātiežu paveidi izskatās līdzīgi. Turpretī fizikālās un mehāniskās īpašības norāda uz travertīna prognozējamo ilgmūžību līdz 500 - 600 gadu (kad var sākt parādīties cietā ieža sairšanas un dēdēšanas pazīmes), bet šūnakmenim – maksimāli ap 200 gadiem. Par minētā travertīna paveida pielietošanu Latvijā akmens restauratoriem ir gūta pieredze jau no 1996. gada, kad akmeņkaļi izkala un atjaunoja Brāļu kapu (ansamblis veidots no 1924. līdz 1936. gadam) ieejas vārtu Latvijas valsts lielo ģerboni. Vēlāk, 1997. - 1998. gadā ar travertīnu tika nomainīti bojātie Allažu šūnakmens bloki sienā pie Altāra un ieejas vārtiem. Arī nesenajos kultūrvēsturiskā ansambļa restaurācijas un atjaunošanas darbos izmanto travertīnu no Vācijas atradnēm pie Bad Langenzalcas pilsētiņas.
Tā kā Latvijā dabā travertīns neveidojas un nav sastopams, tad pētnieku atbildība, bet reāli – tikai vēlme (labas gribas žests un izpratne par materiālu unikalitāti) bija saglabāt turpmākiem pētījumiem primāri analizēto materiālu no kultūrvēsturiskajiem objektiem. Šīs, Latvijai neraksturīgā karbonātieža kolekcijas ikviens var izmantot pētniecībai, kā arī apskatīt LU Muzeja ekspozīcijās, izstādēs, kā arī Muzejā notiekošos publisko pasākumu laikā (Muzeju nakts, Ģimeņu dienas u.c.).
Travertīna fotoattēli, kas uzņemti izmantojot binokulāro lupu (nelielā palielinājumā) un ieža plānslīpējumu mikrogrāfijas, kas fotografētas mikroskopā vai elektronu mikroskopā ļoti lielā palielinājumā, vairākkārt publicētas prezentējot zinātnisko pētījumu rezultātus.
Atsevišķus unikālos paraugus no pētniecības materiālu kolekcijām ir iespējams aplūkot apmeklējuma laikā LU Muzeja Ģeoloģijas kolekcijās, Kronvalda bulvārī 4, Rīgā iepriekš piesakoties apmeklējumam šeit.
Papildus:
LU Dabas mājā no 2025.gada apskatāma izstāde “Travertīns un granīts Brīvības pieminekļa atjaunotnei”
V.Hodireva. 2026. Vēsturiskie akmeņi Rīgas kultūras pieminekļos un analogi LU Muzeja kolekcijās
Apsītis V. Rīgas brāļu kapi. https://www.rigasbralukapi.lv
Bergs E. 1936. Rīgas Brāļu kapu iesvētīšana. Jaunatnes ceļš, Nr. 11, 326. – 327. lpp.
Briekmane A. 2015. Brāļu kapu ansamblis (Brāļu kapu 100 gadu stāsts - drošsirdīgie strēlnieki, padomju necieņa un lāpas svētku vakarā). https://www.delfi.lv/51042699/latvija/46701249/bralu-kapu-100-gadu-stasts-drossirdigie-strelnieki-padomju-neciena-un-lapas-svetku-vakara
Capezzuoli E., Gandin A. 2005. Facies distribution and microfacies of thermal-spring travertine from Tuscany. In: Proceedings of 1st international Symposium on travertine. Denizli, Turkey. Pp. 43-49.
Hodireva V. 2001. Brīvības piemineklim izmantoto akmens materiālu dēdēšana agresīvajā pilsētvidē. LU 59.zinātniskā konference. Referātu tēzes. Rīga, 66.- 67. lpp. file:///C:/Users/username/Desktop/LU_59_zinatniska_konference_geografija_sn32585ocr.pdf
Hodireva V. 2006. Travertīna petrogrāfiskie pētījumi Latvijā. LU 64. zinātniskā konference. Ģeogrāfija. Ģeoloģija. Vides zinātne: Referātu tēzes. Rīga. 167. – 169. lpp.
Hodireva V. 2011. Mineraloģiskās un petrogrāfiskās sistemātikas izmantošana kultūrvēsturisku objektu akmens materiālu kolekciju veidošanā. LU 69. zinātniskā konference, referāts (nepublicēts). Rīga, 2011.
Hodireva V. 2018. Brīvības piemineklī izmantotais travertīns, tā dēdēšana un restaurācijas iespējas. LU 76. zinātniskā konference. Ģeogrāfija. Ģeoloģija. Vides zinātne. Referātu tēzes. Rīga, Latvijas Universitāte .p. 257-258. lpp. file:///C:/Users/username/Desktop/LU_76_konference_Geografija_geologija_vides_zinatne_2018.pdf
Hodireva V., Kondratjeva S., Sidraba I. 2005. Petrographical investigation of lithological types of travertines in Latvian Cultural Heritage. In: Proceedings of 1st International Symposium on travertine. Denizli, Turkey. Pp. 350-354.
Kondratjeva S. 1998. Akmens materiālu izvēle un novērtējums Rīgas Brāļu kapu restaurācijai. Rīga, Valsts ģeoloģijas dienests. Valsts ģeoloģijas fonds, nr. 11730. 73 lpp.
Kondratjeva S. 1999. Akmens materiālu izvēle un novērtējums Rīgas Brāļu kapu restaurācijai. Latvijas ģeoloģijas vēstis, nr.6., 47. - 49. lpp.
Pentecost A. Travertine. 2005. eBook, English, Publication:Springer Link. Publisher: Springer, Verlag Berlin, Heidelberg, p. 469. Pieejams: https://archive.org/details/travertine0000pent/page/n3/mode/1up
Rainey D.K., Jones B. 2005. Radiating calcite dendrites – precursors for coated grain formation in the Fairmont Hot Sprins Travertine, Canada. In: Proceedings of 1st International Symposium on travertine. Denizli, Turkey. pp. 25-35.
Sidraba I. 2006. Romāņu travertīna korozijizturība. Promocijas darba kopsavilkums. Rīga, RTU, 28 lpp.
Sidraba I., Normandin K. C., Cultrone G., Schefler M. E. 2004. Climatological and regional weathering of Roman travertine. In: Architecturaland sculpturalstone in man-cultivated landscape. The Carolinum press. Prague. Pp. 165-182.
Vītiņa I., Grosvalds I. Vai akmens dzīvo saules mūžu? Zinātne un tehnika, 1989, Nr. 7, 18. - 21. lpp.
Vija Hodireva, eksperte