Latvijas Universitātes (LU) veidojusies vienlaikus ar Latvijas Republiku, ko raksturo tās nosaukums valsts, nevis pilsētas vārdā. Klasiski Eiropas universitātes savus nosaukumus izvēlās pēc pilsētu, nevis valstu nosaukumiem. LU un Latvijas valsts ciešo saikni raksturo latīniskā devīzei Scientiae et Patriae, kas latviski tulkojās "Zinātnei un Tēvzemei". Devīzē ir izteikta LU misijā: Latvijas Universitāte dod savu ieguldījumu pasaules zinātnes, augstākās izglītības, zināšanu, tehnoloģiju pārneses un inovācijas procesos, nodrošina Latvijas demokrātijas un kultūras izaugsmi, latviešu valodas attīstību un tautsaimniecības uzplaukumu. Lasītājam ir iespēja iepazīties ar LU devīzes izcelsmi un tās pielietojumu 20. gs. pirmajā pusē un mūsdienās.
Devīzes sarežģītā izcelsme
Hipotētiski par LU devīzes Scientiae et Patriae rašanās pirmsākumu jāuzskata 1928. gada 28. jūnijs, kad LU Saimniecības padomes 11. sēdē LU rektors, profesors Mārtiņš Zīle (Medicīnas fakultāte) ar LU saimniecības prorektoru, docentu Pērsiju Zīlīti (Mehānikas fakultāte) un pārējiem padomes locekļiem - docentiem Jāni Kārkliņu (Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultāte), Augustu Raisteru (Lauksaimniecības fakultāte), Gustavu Klaustiņu (Inženierzinātņu fakultāte) un Paulu Lejiņu (Lauksaimniecības fakultāte), profesoriem Nikolaju Maltu (Matemātikas un dabaszinātņu fakultāte) un Eiženu Laubi (Arhitektūras fakultāte), kā arī saimniecisko lietu vadītāju Paulu Lazdiņu (Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultāte) - lēma par remontdarbu uzsākšanu LU Mazajā aulā, gatavojoties Latvijas valsts 10 gadu jubilejai 1928. gada 18. novembrī (LNA LVVA, 7427-6-14, 30-31). Sekoja LU Saimniecības padomes 12. sēde tā paša gada 13. jūlijā, kurā E. Laube iepazīstināja padomes locekļus ar savu priekšlikumu uzsākt remontdarbus LU Mazajā aulā, kuru izpausme bija koka tribīnes izgatavošana, uz kuras ir iegrebta devīzes Scientiae et Patriae. Tomēr šis lēmums par LU latīniskās devīzes rašanos profesora E. Laubes un docenta A. Raistera vadībā ir nepilnīgs, jo lēmumā nav nekas rakstīts par devīzi Scientiae et Patriae un neviena no amatpersonām nav šo pat pieminējusi (LNA LVVA, 7427-6-14, 33). Pati koka katedras izgatavošana, jauna koka parketa ielikšana 159,82 m2 platībā un jaunu logu iestiklošana neogotikas loka arku formā (VKPA, 6526-394-22-KM-C-w, 16) tika uzsākta 1928. gada 3. augustā, kad LU Saimniecības padome 14. sēdē atļāva sākt remontdarbus LU Mazajā aulā (LNA LVVA, 7427-6-14, 37). Devīze ir cieši saistīta ar LU nosaukumu, taču LU dibināšanas priekšvakarā 1919. gada 12. un 26. septembra Latvijas Augstskolas Organizācijas padomes (LU Padomes priekšteces) sēdēs, diskutējot par nosaukumu Latvijas valsts nacionālajai Alma mater, arī netika diskutēts par devīzes Scientiae et Patriae nosaukumu (LNA LVVA, 7427-6-1, 34, 36). LU pirmajā desmitgadē (1919-1929) devīze Scientiae et Patriae u.c. simboli nebija aktuāli, jo tad prioritāte bija izveidot LU struktūru un panākt integrēšanos starptautiskajā universitāšu vidē (Zanders & Rubenis. 2024, 16). Dokumentāli LU latīniskās devīzes sākums ir saistīts ar LU karoga izstrādes procesu 1938. gada 25. maijā, jo, pirmoreiz, LU Padomes sēdes dokumentos tiek fiksēta devīze Scientiae et Patriae. Šo devīzi ierosināja LU studentu korporāciju Filistru biedrību savienība kā LU karoga sponsors, sadarbojoties ar LU Izdaiļošanas komisijas grafiķi, LU Arhitektūras fakultātes tēlotājmākslas darbnīcas vadītāju, latviešu mākslinieka Vilhlema Purvīša asistentu Jāni Borkovski saskaņā ar 1937. gada 20. oktobra LU Padomes lēmumu. J. Burkovskis, saskaņojot ar Filistru biedrību savienību karoga skici, latīnisko devīzi iekļāva savā uzzīmētajā LU karoga skicē (LNA LVVA, 7427-6-215, 187-188). Devīze Scientiae et Patriae atrodas karoga (oriģināla un kopijas) kreisajā pusē zem zelta krāsas audumā iešūtā Ozola, ko ieskauj pirmo 11 LU fakultāšu emblēmas. Pati latīniskā devīze mūsdienās rota arī LU emblēmu un LU heraldisko ģerboni. Ja 1938. gada 22. jūlijā Latvijas izglītības ministrs, bijušais LU rektors, vēstures profesors Augusts Tentelis apstiprināja LU karoga projektu pēc LU rektora Mārtiņa Prīmaņa lūguma, tad arī devīze Scientiae et Patriae tika apstiprināta kā viens no LU simboliem (LNA LVVA, 7427-6-215, 209).
Devīzes nozīme kontinuitātes veidošanā
1930. gados LU rektors, ķīmijas profesors Jūlijs Auškāps publiski lietoja devīzi Scientiae et Patriae, ko aprakstījis savā rakstu krājumā Zinātnei un tēvzemei (Auškāps 1969, 5). Viņš uzsvēra, ka "LU latīniskā devīze dod eksistences jēgu LU kā Latvijas valsts nacionālajai Alma mater." Tātad LU nodrošina Latvijas tautai iegūt augstāko izglītību un kalpot Latvijas valstij, strādājot zinātnē. LU studenti ir Latvijas valsts nākotne, bet LU ir nākotnes ceļa virzītāja (Auškāps 1969, 207). Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas no PSRS 1990. gados LU rektors, fizikas profesors Juris Zaķis, kura pienākumos bija vadīt demokrātiskās pārmaiņas, uzsvēra Scientiae et Patriae kā "mudinājumu, apņemšanos un solījumu katram LU saimes loceklim" (Strods 1999, 9). Viņš uzskatīja par svarīgu LU saimei veidot vēsturisko kontinuitāti starp 1918. gada 18. novembrī proklamēto Latvijas Republiku un 1991. gada 21. augustā atjaunoto Latvijas Republiku, lai stiprinātu LU nesaraujamo saiti ar neatkarīgo Latvijas valsti (Kūle 2022, 29).
Devīzes juridiskā aizsardzība
Lai gan Scientiae et Patriae devīze radusies 1930. gadu otrajā pusē, to neaizsargāja 1923. gada 28. martā Latvijas Saeimā apstiprinātā LU Satversme; Satversmē nav nekas ierakstīts par devīzi un citiem LU simboliem. Pirmoreiz devīze ieguva juridisku aizsardzību PSRS sabrukšanas laikā, kad 1991. gada 15. maijā LU Satversmes sapulce pieņēma un tā paša gada 18. septembrī Latvijas Augstākā padome (pēc 1993. gada 6. jūlija Latvijas Saeima) apstiprināja jauno LU Satversmi (Zaķis 1999, 27). Lai gan LU rektora amata ķēdē un LU akadēmiskā nozīmītē ir Scientiae et Patriae devīzes, abi LU simboli nav ierakstīti LU Satversmē. Toties LU karogs, LU emblēma un LU heraldiskais ģerbonis, kuriem arī ir latīniskā devīze, ir ierakstīti LU Satversmē. Tas rosina vielu pārdomām - LU rektora amata ķēdi un LU akadēmisko nozīmīti arī vajadzētu ierakstīt LU Satversmē, ja uz abiem simboliem ir LU Satversmes aizsargāta latīniskā devīze (Rubenis 2024, 1). Lai gan LU Satversmē latīniskā devīze u.c. simboli ir aizsargāti, nav aprakstīta to pareizā lietošana atbilstoši LU tradīcijām un ētiskajiem principiem. Ievērojot autortiesības, komerciāliem vai drukas mērķiem LU simbolus ar vai bez latīniskās devīzes drīkst izmantot, ja to saskaņo ar LU vadību. Pašsaprotami, LU saimes cilvēki (absolventi, zinātnieki, mācībspēki un studenti) sasaista šo devīzi ar savu profesionālo vai akadēmisko darbu, ja tas sniedz ieguldījumu Latvijas Republikas labā.
Ar latīnisko devīzi var iepazīties, piesakot ekskursiju pa LU galveno ēku, kuras maršrutā ietilpst LU Mazā aula ar koka katedru. Arī var pieteikt apmeklējumu LU vēstures kolekciju krājumā, kur iespēja apskatīt LU karoga kopiju. Tel. 67034031, 67034032 vai 25733456
Papildus informācija
Latvijas Universitātes ģerbonis
Arhīva lietas (nepublicētie avoti)
LNA–LVVA. 7427. f. (Latvijas Universitāte), 6. apr., 1. l (Latvijas Augstskolas Organizācijas padomes protokoli (1919. gada 8. augusts-1921. gada 21. decembris), akts nr. 105, I sējums));
LNA–LVVA. 7427. f. (Latvijas Universitāte), 6. apr., 14. l (Latvijas Universitātes Saimniecības Padomes sēžu protokolu noraksti (sākta: 1928. gada 21. februārī, nobeigta 1935. gada 31.decembrī);
LNA - LVVA. 7427. f. (Latvijas Universitāte), 6. apr., 215. l (Sarakste ar Izglītības ministru, fakultātēm par rektora amata ķēdi un par tērpu ieviešanu Universitātes amata personām un mācībspēkiem, tērpu, galvassegu un rektora ķēdes attēli, paraugi, iesniegumi un lēmumi Universitātes karoga jautājumā, karoga paraugi, zīmoga nospiedumi u.c.);
VKPAI, 6526-394-22-KM-C-w (Latvijas Valsts universitāte Raiņa bulvārī 19, 1971).
Memuāri un pārskati (Publicētie avoti)
Auškāps, J. 1965. Zinātnei un Tēvijai. Vasters: Ziemeļblāzma;
Latvijas Universitāte. 1939. Latvijas Universitāte (1919-1939): I daļa (Vēsturiskās un statistiskās ziņas par universitāti un tās fakultātēm. Rīga: Latvijas Universitāte.
Zinātniskā literatūra
Kūle, M. 2022. Universitāšu filosofija un Juris Zaķis kā rektors-filozofs. Profesors Dr. habil. phys. Juris Zaķis: Dzīve un darbs;
Rubenis, R. 2024. Latvijas Universitātes Akadēmiskā nozīmīte. Rīga: LU Muzejs;
Strods, H. 1999. Latvijas Valsts Universitātes vēsture (1940-1990). Rīga: Latvijas Universitāte;
Zaķis, J. 1999. Latvijas Universitātei - 80. Rīga: Latvijas Universitāte;
Zanders, M. & Rubenis, R. 2024. Alma mater (2024-2). Rīga: LU Akadēmiskais apgāds.
Rūdolfs Rubenis, krājuma glabātājs
Atzīmējot vispasaules fizikas dienu, kurai atšķirībā no citām starptautiski svinamām dienām nav vienota datuma. 14. aprīlis ir viena no dienām, kad pasaulē tiek godināti sasniegumi fizikā.
Latvijas Universitātes Muzeja krājumā glabājas Latvijas fizikas zinātnes pamatlicēja, Latvijas Universitātes (LU) fizikas docenta, Matemātikas un dabaszinātņu fakultātes dekāna Friča Gulbja logaritmiskais lineāls jeb kalkulatora “vectētiņš”. LU Muzeja krājumā esošais "kalkulatora vectētiņš" atgādina, ka neatkarīgi no tehnoloģiju attīstības, fizikas pamatā vienmēr būs cilvēka vēlme izzināt pasaules kārtību un zinātnes progress balstīsies uz pārbaudītām vērtībām vai tā būtu speciāli izstrādāta datorprogramma vai logaritmiskais lineāls.
Fricis Gulbis dzimis 1891. gada 19. janvārī Lejaskurzemē, Nodegu pagasta “Ezergaļos”. Skolas gaitas Fricis Gulbis uzsāka Nodegu pagastskolā, un tās turpināja Aizputes pamatskolā. 1906. gadā iestājās Liepājas reālskolā, kuru pabeidza 1911. gadā un izglītību turpināja iegūt Pēterpils universitātē Fizikas un matemātikas fakultātē. Fricis Gulbis 1916. gadā absolvēja Pēterpils universitāti un kā viens no izcilākajiem studentiem turpināja darbu fizikas katedrā, divus gadus gatavojoties akadēmiskajā darbībai. Līdz 1919. gadam Fricis Gulbis savu profesionālo darbību īstenoja Krievijā, strādājot Pēterburgas Meža institūtā, Permas universitātē un Pēterburgas Universitātē. 1919. gadā Fricis Gulbis saņēma uzaicinājumu atgriezties Latvijā un pasniegt fizikas lekcijas latviešu valodā Latvijas Augstskolā (LU nosaukums 1919 - 1922).[1]
1919. gadā Fricis Gulbis kļuva par Latvijas Augstskolas mācību spēku Matemātikas un dabas zinātņu fakultātē, 1920. gada 28. janvārī par docentu, bet 1921. gadā ievēlēts par vecāko docentu. Strādājot LU Fricis Gulbis bieži devās komandējumos uz ārzemēm - Franciju, Zviedriju, Lielbritāniju, Vāciju, Poliju, kur piedalījās konferencēs, fizikas kongresā (Cīrihe, Šveice), kā arī, lai turpinātu zinātniskās studijas. Fricis Gulbis kopā ar LU kolēģiem lika pamatus fizikas zinātnei Latvijā, un par šo ieguldījumu saņēma Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiru (1932.gads, Ordeņa virsnieks) un Triju Zvaigžņu ordeņa III šķiru (1934. gads, Ordeņa komandieris).[2]
Viens no piederumiem, lai apgūtu matemātiku un fiziku bija logaritmiskais lineāls. Fricis Gulbis savā profesionālajā darbībā izmantoja logaritmisko lineālu "No. 18, Albert Nestler A. G., D. R. Paient", kas ievietots melnā ādas futrālī un ar zilu pildspalvu lineāla aizmugurē uzrakstīts "Fr. Gulbis". Lineāla garums ir 50 cm, bet to ir iespējams pagarināt līdz 100 cm (1., 2.att.).
Fricim Gulbim piederošais lineāls bija ražots Vācijā, uzņēmumā "Maaßstabfabrik Beck und Nestler", kas bija viens no vadošajiem lineālu ražotājiem Eiropā. Uzņēmumu 1878. gadā Lahrā (Vācijā) dibināja vācu uzņēmējs Alberts Nestlers (1851–1901). [3], [4]
Atšķirībā no lineāla, kuru izmantojam ikdienā, uz logaritmiskā lineāla atrodas ne tikai centimetru iedaļas, bet arī collu atzīmes, kā arī tādi matemātiski lielumi, kā, piemēram, “pī”. Uz paša lineāla atrodas bīdāms punktu fiksētājs, bet lineāla aizmugurē - fizikas un matemātikas terminu vārdnīca (3., 4., 5.att.).
Neskatoties uz to, ka augšpusē lineālam ir centimetru skala, tas netiek izmantots, kā parastais lineāls, mērīšanai, bet matemātisku aprēķinu veikšanai. Ar logaritmisko lineālu var veikt:
- Reizināšanu un dalīšanu (izmantojot C un D skalas);
- Kāpināšanu kvadrātā un kvadrātsaknes vilkšanu (skalas A un B);
- Logaritmu aprēķināšanu (skala L);
- Trigonometriskās funkcijas (sinuss, tangents - uz skalas S un T mēlītes otrā pusē). [5]
Logaritmiskajā lineālā tiek izmantots princips - divu skaitļu reizinājums ir vienāds ar to logaritmu summu. Lai saprastu, kā tiek veikti aprēķini, ir jāsāk ar pašu pamatu - reizināšanu. Šāda aprēķina veikšanai, tiek izmantotas “C” skala (uz bīdāmās mēlītes) un “D” skala (uz nekustīgā korpusa), piemēram, 2 × 3 = 6. Šāda uzdevuma atrisināšanai ir jāveic sekojošas darbības:
- Lineāla iestatīšana: Pārbīdiet mēlīte jāpabīda tā, lai “C” skalas sākums (cipars 1) atrodas tieši pretī ciparam 2 uz “D” skalas.
- Reizinātāja meklēšana: Atrodiet ciparu 3 uz “C” skalas.
- Rezultāta nolasīšana: Skatieties tieši zem tā uz “D” skalas, kur redzams rezultāts 6.[5]
Šāda tipa lineālus izmantoja 20. gadsimta 70. gadu vidum, pirms parādījās elektroniskie kalkulatori. Alberta Nestlera uzņēmumā ražotais lineāls nav tikai vēsturisks priekšmets, bet arī apliecinājums Latvijas fizikas zinātnes pirmsākumiem un kalpo kā atgādinājums par laiku, kad precīzi zinātniskie aprēķini prasīja nevis digitālu vidi, bet gan pētnieka intelektuālo asumu un prasmi pārvaldīt logaritmu principus, pārvēršot abstraktas formulas taustāmā rezultātā.
LU Muzeja LU vēstures kolekcijās ir iespēja iepazīties ar LU fizikas docenta Friča Gulbja logaritmisko lineālu un citām LU vēstures liecībām. Kontakti: Ieva Hadkevica, LU Muzeja vēstures kolekciju krājuma glabātāja, e-pasts ieva.hadkevica@lu.lv, tālruņa numurs 67034032 vai 25733456.
1. Jansons. J. (2008) Latvijas Universitātes Fizikas institūts (1919 - 1944) un tā sagatavotie fiziķi. LU Akadēmiskais apgāds: Rīga (16. - 17. lpp.)
2. LV_LNA_LVVA_F7427_13_602
3. Nestler - logaritmisko lineālu ražotājs
Ienākot LU Muzeja Botānikas un Mikoloģijas kolekcijā, ir iespējams aplūkot visdažādākos priekšmetus, no latvijas lielākās sēnes, līdz iespaidīgai čiekuru apakškolekcijai. Taču vieni no vissvarīgākajiem priekšmetiem mūsu krājumā nenoliedzami ir bijušie Botānikas katedras mācību preparāti, jo tieši ar tiem aizsākās šī muzeja kolekcija. Šajā rakstā tuvāk aplūkots viens no tiem, proti, Adustoporia sinuosa (Fr.) sēnes mācību preparāts.
Botānikas katedras mācību materiālu apakškolekcijai, kurā atrodas 36 dažādi mikroskopisko sēņu paraugi. Diemžēl par šo paraugu ievākšanu un sākotnējiem ievācējiem informācija nav saglabājusies, taču savu dzīvi liela daļa paraugu uzsāka jau Rīgas Politehniskajā institūtā, kur tie tika izmantoti kā mācību materiāli, jauno biologu izglītošanai. Pēc tam tie nonāca arī Latvijas Universitātes (sākotnēji Latvijas Augstskolas) īpašumā un nokļuva dažādo fakultāšu, kurās bija iespējams apgūt botāniku, īpašumā. Sākot ar Matemātikas un dabaszināņu fakultātes dabaszinātņu nodaļu un beidzot ar Bioloģijas fakultāti. Tikai 1990.gadā šie preparāti nonāca muzeja kolekcijā, kur tie glabājas arī šodien.
Aplūkojot mācību materiālus kolekcijā Adustoporia sinuosa (Fr.) preparātu būtu grūti pamanīt gandrīz jebkuram, tas tādēļ, ka šīs sēnes nosaukums laika gaitā ir mainījies. Uz trauka etiķetes rakstīts ir nosaukums Polyporus vaporarius. Sēne ir parazītiska un koksni noārdoša. Parasti tā aug uz atmirušu skujkoku (īpaši egļu un priežu) koksnes un izraisa brūno trupi. Tā augot veido gaiši pelēkus vai baltus koksnei pieguļošus augļķermeņus, proti, sēnes redzamo daļu, taču koka iekšienē tā izplata savu micēliju visā kokā. Kā jau brūnās trupes izraisītājam, šai sēnei ir ļoti augsta ekoloģiskā nozīme kā vienam no dabas “apkopējiem”. Tā pārņem kritalas un mirušos kokus un pamazām tos sadala. Šādi gan barojas pati sēne, gan tiek nodrošināta barība un patvērums citiem organismiem, kā dažādiem kukaiņiem un arī lielākiem dzīvniekiem.
Pilno Botānikas katedras mācību materiālu apakškolekciju, kā arī Adustoporia sinuosa (Fr.) paraugu ir iespējams aplūkot apmeklējuma laikā Latvijas Universitātes Muzeja, Botānikas un Mikoloģijas kolekcijās, Kronvalda bulvārī 4, Rīgā iepriekš piesakoties apmeklējumam šeit.
Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultāte, Bioloģijas fakultātes vēsture http://priede.bf.lu.lv/parbf/vesture/veesture.shtml
Zane Rozīte 2024. Rīgas Politehniskais Institūts; Nacionālā Enciklopēdija https://enciklopedija.lv/skirklis/112962-R%C4%ABgas-Politehniskais-instit%C5%ABts
Mycobank sēņu datubāze https://www.mycobank.org/details/708/563256
Čehijas Mikoloģijas Biedrība https://www.myko.cz/myko-atlas/Antrodia-sinuosa/
INaturalist, Adustoporia sinusoa https://www.inaturalist.org/taxa/1131195-Adustoporia-sinuosa
Kristaps Rutkovskis, krājuma glabātājs
Dziesma latviešu vēsturē vienmēr bijusi vairāk nekā kultūras tradīcija - tā ir bijusi tautas balss. Gan trimdā, gan okupētajā Baltijā tā palīdzēja saglabāt cerību, piederību un ticību brīvībai. Šis stāsts atklāj, kā caur dziesmu tika sargāta latviskā identitāte abpus okeānam.
1953. gada pavasarī Čikāgā aizsākās Vispārējo latviešu dziesmu svētku tradīcija ASV, savukārt šovasar Rīgā izskanēs XX Baltijas valstu studentu dziesmu un deju svētki “Gaudeamus”, kuru pirmsākumi meklējami 1956. gadā Tartu, Igaunijā. Lai gan abus šos vēsturiskos notikumus šķir gadu desmiti un tūkstošiem kilometru, to idejiskais manifests ir vienots. Čikāgā latvieši dziedāja, lai paustu brīvajai pasaulei savas ilgas pēc neatkarības un uzturētu cerību par Latvijas valsts atdzimšanu. Savukārt “Gaudeamus”, kas vēsturiski dzima kā mazo Baltijas tautu tēvzemes apziņas simbols, šīs pašas brīvības alkas un nacionālo garīgumu spēja iznest cauri visam padomju okupācijas periodam. Abas šīs tradīcijas (viena trimdā, otra okupētajā Baltijā) patiesībā bija divas puses vienai medaļai, cīņai par brīvību un nacionālās identitātes saglabāšanu.
Latviešu dvēseles alkas trimdā
Otrais pasaules karš sašķēla latviešu tautu un ievērojama Latvijas iedzīvotāju daļa (aptuveni 180 000) meklēja patvērumu Rietumvalstīs, lai glābtos no kara postošajām sekām un otrreizējas padomju okupācijas. Bēgļu vidū bija daudzi Latvijas intelektuālo un radošo profesiju pārstāvji.
Kara noslēgumā trimdā bija nonākusi aptuveni trešdaļa latviešu mūziķu, tostarp neatkarīgās Latvijas Vispārējo dziesmu svētku diriģenti, komponisti Ādolfs Ābele, Jānis Cīrulis, Volfgans Dārziņš, Jānis Kalniņš, Jānis Mediņš, Jānis Norvilis, Valdemārs Ozoliņš, Jēkabs Poruks un Jēkabs Vītols, kā arī diriģenti Roberts Zuika, Roberts Balodis, Arnolds Kalnājs un Teodors Reiters. Likumsakarīgi ka 1945. gadā daudzās latviešu bēgļu (pārvietoto personu jeb DP) nometnēs tika dibināti vai atjaunoti kori un mazākas kora vienības, kā arī dzima iecere par latviešu Dziesmu svētku tradīcijas atjaunošanu. [1]
Amerikas Latviešu Apvienības dibinātās un valdes priekšsēdētājs profesors Pēteris Lejiņš tolaik rakstīja: “Tagad trimdā latvieši atkal griežas pie savām dziesmām, lai tanīs smeltos spēku, izturību un ticību latviskumam. Pirmās grūtības, uzsākot dzīvi jaunā kontinentā, nu ir kaut cik pārvarētas: materiālās problēmas, darba apstākļi un attālumi. Un latvietis atkal rīko dziesmu svētkus, tanīs dzied un uz tiem brauc.” [2]
I Vispārējo latviešu dziesmu svētku Amerikā Rīcības komitejas un Čikāgas Latviešu Organizāciju Apvienības priekšsēdis Kārlis Dzirkalis skaļi pauda trimdas latviešu noskaņojumu un uzsvēra: “Ja mūsu galvenā ideja un dzīves jēga ir cīņa par Latvijas atbrīvošanu, tad tikai šīs domas apgarotiem mums trimdā jāmeklē ceļi, lai paturētu savu tautas kopību, latvisko dvēseli un kultūras vērtības. Pašlaik tie ir mūsu vienīgie ieroči. Viens no šādiem augšup un uz priekšu ejošiem ceļiem tika iecerēts Čikāgas tautiešos, un mēs varam priecāties, ka šī sirdī izauklētā doma pieņēma dziļas un skaistas idejas veidu, proti - pacelt mūsu balsi par mūsu taisnību dziesmas skaņās. Mēs uzminējām emigrācijas vēlēšanos, jo laiks bija pienācis – Dziesmu svētku vajadzība bija nobriedusi.” [3]
Dziesmu svētku idejas atdzimšana
Pirmajos Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos Rīgā, 1873. gadā, pulcējās 53 kori ar 1003 dziedātājiem, kurus vadīja virsdiriģenti Jānis Bētiņš un Indriķis Zīle. Šie svētki kļuva vēsturiski arī ar to, ka Baltijas skolotāju semināra kora izpildījumā, tautas gaviļu pavadīta, pirmo reizi publiski izskanēja Baumaņu Kārļa lūgšana „Dievs, svētī Latviju”, kas vēlāk oficiālo valsts himnas statusu ieguva 1920. gadā. [4]
Kopš šī pacilājošā sākuma 1873. gadā līdz pat pēdējiem pirmskara Latvijas Latgales Dziesmu svētkiem 1940. gadā Daugavpilī, koru dziedāšanas tradīcija bija kļuvusi par pilnībā neatņemamu un būtisku latviešu tautas identitātes un Latvijas kultūras sastāvdaļu. [1]
1953. gadā Čikāgā atskanēja Pirmie Vispārējie latviešu Dziesmu svētki ASV. Simbolisku un aizkustinošu saikni ar 1873. gada svētkiem Rīgā iezīmēja vēsturiskais diriģenta Indriķa Zīles zizlis, kuru diriģenta meita Herta Grīnupe bija nosargājusi cauri visām bēgļu gaitām un nodevusi svētku organizatoriem ar profesora Luda (Ludviga) Bērziņa starpniecību.[6]
Sākotnēji ideja par svētkiem piederēja Čikāgas Latviešu Organizāciju Apvienībai, kas 1952. gada rudenī plānoja rīkot novada sarīkojumu ASV Vidējo Rietumu štatiem. Tomēr, veicot aptaujas, izrādījās, ka tautiešu atsaucība ir tik liela un jūsmīga, ka tika pieņemts lēmums svētkus rīkot visas valsts mērogā 1953. gada pavasarī. Tas simboliski sakrita ar Pirmo Vispārējo latviešu Dziesmu svētku un Latvijas himnas “Dievs, svētī Latviju” 80 gadu atceri. [3]
Gatavošanās posmā, 1952. gada 23. jūnijā, Svētku rīcības komiteja Čikāgā izdotajā “Apkārtrakstā Nr. 1” uzsvēra: “Dziesma ir latvju tautas neiztrūkstoša pavadone. Vienalga, vai tie būtu senie klaušu laiki, atmodas laikmets, atbrīvošanas kara cīņas vai trimda – dziesmas skanēja mūsu vienības un spēka apliecināšanai, tautas ilgu piepildīšanai un kalpošanai augstākām mākslas vērtībām. Kamēr latvju tauta pastāvēs – tā skandinās dziesmas un tāpēc sevišķi tagad, kad esam izklīduši visā pasaulē, lai dziesma neapsīkst un apvieno mūsu visus lielam un svētam mērķim – atjaunotai un brīvai Latvijai. Minēto ievērojot, Čikāgas Latviešu Organizāciju Apvienība nolēmusi sarīkot Čikāgā, 1953. gadā Dziesmu svētkus, lai pateiktos Dievam par izglābšanos un paustu brīvajai pasaulei mūsu ilgas pēc brīvības. Arī Amerikas Latviešu Apvienība silti apsveic šos I dziesmu svētkus Amerikā un aicina tiem posties. Sevišķi zīmīgi, ka 1953. gadā paiet 80 gadu no Rīgā rīkotiem I. Vispārīgiem Latviešu Dziesmu svētkiem, kas mums uzliek senu, dārgu un atbildīgu tradīciju sargāšanu. Tāpēc ikviens aicināts talkā ar padomu, darbu un līdzdalību, lai svētki izdotos koši un vareni.” [5]
Sagatavošanās darbi
Līdz 1953. gadam ASV un Kanādā kopā darbojās jau aptuveni 40 latviešu kori un ansambļi, kas apvienoja vismaz 1100 dziedātājus. Čikāgas Dziesmu svētku organizēšanu 1952. gada aprīlī īpašā vietējo organizāciju apvienības sapulcē uzticēja jaunizveidotai Rīcības komitejai. Tā sastāvēja no 36 personām, kas pārstāvēja Čikāgas Latviešu Organizāciju apvienību, Čikāgas latviešu draudzes u.c. organizācijas, bet par tās priekšsēdētāju kļuva Kārlis Dzirkalis.[6]
Par svētku virsdiriģentiem rīcības komiteja ievēlēja Arnoldu Kalnāju, Valdemāru Ozoliņu, Eduardu Ramatu un Bruno Skulti, savukārt par goda virsdiriģentu tika aicināts profesors Ādolfs Ābele. [7] Viņu pārziņā bija kopkoncerta programmas izveide, ko diriģenti sastādīja 1952. gada jūlija sākumā. Pēc programmas apstiprināšanas dziesmas tika iespiestas speciālā kora dziesmu krājumā un izsūtītas koriem iestudēšanai. [6]
Līdztekus 1952. gada vasarā rīkotāji izsludināja jauno kora dziesmu sacensības konkursu a cappella (bez pavadījuma) kora dziesmām, paredzot trīs godalgas kopumā 375 dolāru vērtībā. Konkursam tika pieteikti 36 kordarbi, kurus žūrijas komisija (Ā. Ābele, J. Poruks un Ed. Ramats) izvērtēja 1953. gada janvārī. Žūrija par labākajām atzina un godalgoja trīs kompozīcijas: Helmera Pavasara “Rīts”, Eduarda Šēnfelda “Svešumā” un Alberta Jēruma “Ar laiviņu ielaidos”. [6]
Tāpat tika izsludināts konkurss svētku plakāta un krūšu nozīmes (žetona) metiem. Šajā žūrijā darbojās mākslinieki Alberts Prande, Pēteris Rožlapa un Arnols Šīmanis. Rezultātā svētku plakātu izgatavoja pēc Roberta Bērziņa zīmējuma, savukārt krūšu nozīmi pēc Viļa Krūmiņa meta, kuru izgatavoja Augusta Tellles un Romāna Pētersona juvelieru darbnīcā “Ambers Jewelery”, Čikāgā. [3]. Tika izgatavoti arī plecu lakati trīs krāsās, ko izgatavoja Čikāgas firma “Rosel”. [8]
Ziņas par svētku dalībnieku skaitu avotos ir atšķirīgas. Sākotnēji svētku vadonī Čikāgā bija pieteikušies 17 jauktie kori, 4 vīru kori, 2 vīru dubultkvarteti un Sirakūzu dziedātāju grupa, kopumā 808 dalībnieki, no kuriem svētkos piedalījās aptuveni 650 cilvēku [6]. Vēl citā vietā, ka Dziesmu svētki Čikāgā pulcēja 22 korus un 650 dziedātājus. [1]. Citviet fiksēts, ka I Vispārējos latviešu dziesmu svētkos Amerikā kopumā piedalījās 26 kori (tostarp 2 kori no Kanādas), apvienojot ap 850 dziedātāju [3]. Cienot arī citas Baltijas tautas, Rīcības komiteja uzaicināja koru koncertā piedalīties arī igauņu un lietuviešu korus, uzticot katram izpildīt pa vienai savas tautas dziesmai. [3]
Dziesmu svētku norise
Sākotnējo finansējumu Dziesmu svētku rīkošanai nodrošināja Čikāgas Latviešu Organizāciju Apvienība, taču vēlāk visi izdevumi tika sekmīgi segti no iepriekšpārdošanā gūtajiem ieņēmumiem par ieejas biļetēm. Svētkus krāšņākus kuplināja: mākslas izstāde, kultūras pēcpusdiena, Ādolfa Alunāna teātra izrāde “Kas tie tādi, kas dziedāja?”, tautastērpu skate un godalgošana, kā arī tautas deju lieluzvedums un ekskursijas. [3]
Dziesmu svētku sarīkojumi sākās sestdien, 30. maijā, Ziemeļrietumu universitātes (Northwestern University) telpās (Abbott Hall), kur tika atklāta mākslas izstāde. Tajā varēja skatīt aptuveni 120 latviešu mākslinieku darbu, tostarp izcilāko meistaru, Jāņa Rozentāla, Vilhelma Purvīša un Konrāda Ubāna, gleznas.
Tajā pašā dienā Torna zālē (Thorne Hall) norisinājās kultūras pēcpusdiena, ko vadīja Amerikas Latviešu Apvienības (ALA) Kultūras biroja priekšsēdētājs Ēvalds Freivalds. Pēcpusdienu ar ērģeļmūzikas ievadu atklāja profesors Ādolfs Ābele, savukārt referātus par dažādām nacionālām un filozofiskām tēmām sniedza profesors Ludis Bērziņš, profesors Teodors Celms, dzejniece Zinaīda Lazda un rakstnieks Jānis Veselis, pulcējot ap 900 klausītāju. [6]
Svētdien, 31. maijā, svētkus ievadīja svinīgi dievkalpojumi visās Čikāgas latviešu baznīcās. Plkst. 13.00 Mičiganas avēnijā sākās svētku dalībnieku gājiens, kas ilga stundu un noslēdzās pilsētas ziemeļaustrumu daļā, netālu no centra esošajā Čikāgas arēnā (Chicago Arena). Šī plašā zāle bija iekārtota ar 6000 sēdvietām, un tajā bija uzbūvēta īpaša dziedātāju estrāde ar mākslinieka Pētera Rožlapas veidotu dekoratīvo ietērpu. Koru lielkoncerts pulcēja turpat 6500 klausītāju. Čikāgas Dziesmu svētku programmā skanēja 21 latviešu kora dziesma, ieskaitot Latvijas valsts himnu. Pirmatskaņojumu piedzīvoja Jāņa Norviļa oriģināldarbs “Pie sētiņas” un Bruno Skultes dramatiski spilgtā “Raganu kalna balāde”. Kā viesi ar pāris dziesmām koncertu kuplināja igauņu soliste Marita Banka un Stepas Sodeikas vadītais Čikāgas lietuviešu koris “Dainava”. [6]
Goda viesu vidū bija arī ASV Kongresa loceklis O. Armstrongs. Koncerta laikā tika paziņoti un godalgoti arī gājienā izraudzītie krāšņāko tautastērpu valkātāji. [6] Kā arī goda virsdiriģents profesors Ādolfs Ābele saņēma diriģenta zizli. [9]
Pirmos Amerikas latviešu Dziesmu svētkus noslēdza vērienīgi tautas svētki ar tautas deju uzvedumu, ko bija sagatavojis baletsolists Rūdolfs Saule kopā ar Čikāgas tautas deju kopas vadītāju Voldemaru Dzelmi, pulcējot 1500 skatītāju. Kopējais Čikāgas svētku apmeklētāju skaits sasniedza gandrīz 12 500 cilvēku. Pateicoties negaidīti lielajai atsaucībai un vērienam, šie Dziesmu svētki kļuva par pašu izcilāko sabiedrisko un kultūras notikumu Amerikas latviešu dzīvē 20. gadsimta 50. gados. [6]
Dziesmu svētku rīcības komitejas pārstāvis Arnolds Bruģis vēlāk rakstīja: “Tik ilgi, kamēr latviešu tautā mājo dziesmu gars, tik ilgi mums nerimsies doma atgūt mūsu izpostīto un latviešu asinīm slacīto zemi, lai atkal to celtu stipru un saules apspīdētu. Latviešu dziesmu svētki Čikāgā mums to vēlreiz atgādina, un tu, tautieti, atgriezdamies no šiem svētkiem savā dzīves vietā, paņem sirdī līdzi lielu tautas vienotāju un stiprinātāju – latviešu dziesmu garu. Liec to sev pagalvī un, ja pienāk dažkārt vājuma brīdis, stiprinies ticībā tām dienām, kad tava dzimtene tevi aicinās mājās.” [10]
LU Muzeja LU vēstures kolekcijās Raiņa bulvārī 19 ir iespēja iepazīties ar profesora un LU jauktā kora “Dziesmuvaras” diriģenta Ādolfa Ābeles piemiņas lietām no I Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem Čikāgā, ASV 1953. gada 30.–31. maijā.
Kontakti: Liene Filipa, LU Muzeja vēstures kolekciju krājuma glabātāja, e-pasts liene.filipa@lu.lv, tālruņa numurs 67034032 vai 25733456.
1. Hinkle, Maija. Dziesmu svētki ārpus Latvijas 1946 – 2014: Vēsturisks pārskats.196. – 210.lpp. “Dziesma. Svētki. Dzīve : stāsti par latviešu dziesmu svētkiem ārzemēs”. Rīga:“Latvieši pasaulē” muzejs un pētniecības centrs, 2015. gads.
2. Lejiņš, P. Pirmiem latviešu dziesmu svētkiem Amerikā. 1.lpp. “Dziesmu svētku Vēstnesis.”Izdevējs: Čikāgas Latviešu Organizāciju Apvienība. 30.un 31.maijs,1953.gads. Pieejams: https://dom.lndb.lv/data/obj/857340.html
3.Dzirkalis, Kārlis. Kā tapa svētki Čikāgā.2.lpp.
“Dziesmu svētku Vēstnesis”. Izdevējs: Čikāgas Latviešu Organizāciju Apvienība. 30.un 31.maijs,1953.gads. Pieejams: https://dom.lndb.lv/data/obj/857340.html
4. Bērzkalns, Valentīns. Vispārējo Dziesmu svētku 80 gadi. 7. – 15. lpp.
“1. Latviešu dziesmu svētki Amerikā: Svētku vadonis, Čikāgā, 1953. g. 30. un 31. maijā I Vispārīgo latviešu Dziesmu svētku 80.g.atcerei”. Izdevējs: Čikāgas Latviešu organizāciju apvienība
Pieejams: https://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#issue:1277203
5. 1. Latviešu dziesmu svētku rīcības komitejas apkārtraksts par svētku rīkošanu 1953. gadā Čikāgā. “Pirmie Latviešu dziesmu svētki Amerikā I Vispārīgo latviešu dziesmu svētku 80 gadu atcerei”.LVVA_F293_US1_GV1622_4lp
6. Bērzkalns, Valentīns. “Latviešu dziesmu svētki trimdā :1946-1965”.Rīga: Grāmatu draugs, 1968. 142. – 152.lpp.
7. Latviešu Koru apvienība ASV. Latviešu Dziesmu svētku Amerikā Rīcības komitejas sēžu protokoli un žūrijas komisiju atzinumi u.c. dokumenti. 1952. – 1953. gads. LNA_LVA_F2296_US1-v_GV21_1-2lp (1952. gada 22. aprīļa protokols)
8. Latviešu Koru apvienība ASV. Latviešu Dziesmu svētku Amerikā Rīcības komitejas sēžu protokoli un žūrijas komisiju atzinumi u.c. dokumenti. 1952. – 1953. gads. LNA_LVA_F2296_US1-v_GV21_12-16lp (1953. gada 22. janvāra protokols)
9. Latviešu Koru apvienība ASV. Latviešu Dziesmu svētku Amerikā Rīcības komitejas sēžu protokoli un žūrijas komisiju atzinumi u.c. dokumenti. 1952. – 1953. gads. LNA_LVA_F2296_US1-v_GV21_17-21lp (1953. gada 11. maija protokols).
10. Bruģis, Arnolds. Latviešu tautas dziesmu gars. 3. – 5.lpp. “Dziesmu svētku Vēstnesis”. Izdevējs: Čikāgas Latviešu Organizāciju Apvienība. 30.un31.maijs,1953.gads. Pieejams: https://dom.lndb.lv/data/obj/857340.html
Liene Filipa, krājuma glabātāja