1883. gada 20. oktobrī Jaungulbenes pagastā dzimis Zelmārs Lancmanis (1883-1935) - pedagogs, novadpētnieks, dedzīgs dabaszinātņu popularizētājs un ģeoloģijas entuziasts.
Ieguvis mājskolotāja tiesības un divarpus gadus mācījies Pēterburgas Dokučajeva Augsnes komitejas Augstākajos ģeogrāfijas kursos. Pēc 1926. gadā toreizējam Latvijas Universitātes rektoram rakstiski izteikta lūguma uzņemt viņu izņēmuma veidā par pilntiesīgu studentu bez noslēgtas vidusskolas izglītības Z. Lancmanis uzsācis studijas Latvijas Universitātē, taču slimības dēļ tās nav pabeidzis.
1911. gadā Lejasciemā atvēris savu proreālskolu, kurai lielu daļu mācību līdzekļu gatavojis pats, un tā darbojusies līdz Pirmajam pasaules karam. No 1919. gada līdz mūža beigām bijis Rīgas Strazdumuižas pamatskolas pārzinis un reizē vadījis ģeogrāfijas un dabaszinību kursus kolēģiem.
Z. Lancmanis sarakstījis mācību grāmatu “Apkārtnes mācība”, kura izdota vairākkārt, vairākus tūrisma ceļvežus, bijis autors vairākiem desmitiem rakstu periodikā. Tā laika presē parakstījies arī kā Līdumnieks un izmantojis vēl citus pseidonīmus. Bieži organizējis pētnieciskas un izglītojošas ekskursijas, dažādus pasākumus skolās un dabā, un ir uzskatāms par vienu no pirmajiem Latvijas novadpētniekiem un tūrisma veicinātājiem (20. gs. 20. gados tūristi dažkārt dēvēti par lancmaniešiem). Rūpējies par organizētu dabas un kultūras pieminekļu apzināšanu un saglabāšanu, virzījis sabiedrības, jo īpaši, skolēnu, interesi uz dabas vērtību saskatīšanu, uz etnogrāfisko materiālu, atmiņu, folkloras vākšanu. Uzskatījis, ka skolēniem zināšanas jāiegūst pašu aktīvas darbošanās, domāšanas un spriešanas rezultātā, jo skolotājs tikai virza un sekmē skolēnu apzinīgo mācību procesu. 1919. gadā dibinājis Latvijas zemes un tautu pētīšanas biedrību, kas uzskatāma par Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības priekšteci. Daudzas dabas un kultūras vērtības iemūžinātas Z. Lancmaņa uzņemtajās fotogrāfijās.
Īpaši Z. Lancmani interesējusi ģeoloģija – viņš bijis ilggadīgs Eižena Rozenšteina līdzstrādnieks, un pildījis Latvijas Minerālvielu pētīšanas biedrības sekretāra pienākumus. No 1923. līdz 1927. gadam E. Rozenšteins un Z. Lancmanis ar Kultūras fonda atbalstu apzinājuši saldūdens kaļķiežu krājumus un to tehnoloģisko noderību, un 1924. gadā publicētais viņu kopīgais zinātniskais darbs “Latvijas avotkaļķi” godalgots ar Krišjāņa Barona prēmiju. E. Rozenšteina un Z. Lancmaņa pētījumu rezultātā zināmo saldūdens kaļķiežu atradņu skaits pieaudzis no 13 līdz 165. 1932. gadā izdots viņu kopīgs darbs “Latvijas derīgo izrakteņu pētīšana un izmantošana”, kurā sniegts pirmais plašākais Latvijas derīgo izrakteņu izvērtējums, minēti izcilākie Latvijas zemes dzīļu pētnieki un viņu devums, kā arī ietvertas citur neiespiestas ziņas par E. Rozenšteina, Z. Lancmaņa un Jūlija Eiduka, kurš arī tobrīd bija E. Rozenšteina līdzstrādnieks, pētījumiem. Savukārt ar Finanšu ministrijas līdzekļiem E. Rozenšteins kopā ar Z. Lancmani un J. Eiduku izpētījuši potenciālās Latvijas kvartāra un devona mālu atradnes, un Z. Lancmanis un J. Eiduks, turpinot šo veikto pētījumu apkopošanu, 1933. gadā publicējuši kopīgu darbu “Devona mālu krājumu apmēru novērtēšanas darbi Dundagas, Tūjas, Siguldas un Cēsu apkārtnē”.
1928. gadā Z. Lancmanis par nopelniem tēvzemes labā apbalvots ar 5. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.
LU Muzeja Ģeoloģijas kolekciju krājumā glabājas Z. Lancmaņa ievāktie iežu paraugi un fosilijas, viņa manuskripti, fotogrāfijas u.c. materiāli.
Greste, J. 1935. Z. Lancmanis 20.10.1883.-12.10.1935. Ekskursants. Nr. 14. Rīga. 303.-305. lpp.
Grosvalds I., Alksnis U. Eižens Rozenšteins – izcilais Latvijas derīgo izrakteņu pētnieks. Rīgas Tehniskā universitāte. Vēstures lappuses. Rīga: RTU Izdevniecība. 2001. 108.-131. lpp.
Malta, N. 1935. Z. Lancmanis. Daba un Zinātne. Nr. 6. Rīga. 184.-185. lpp.
Lancmanis Zelmars (1883-1935), skolotājs, novadpētnieks
Zvirgzdiņš, I. 2004. No zinību avota – visu mūžu. Latvijas Vēstnesis. Nr. 6. Rīga. B8. lpp.