Atzīmējot Starptautisko albīnisma apzināšanās dienu - 13. jūniju, Latvijas Universitātes Muzeja Zooloģijas kolekcijas pievērš uzmanību albīnismam dzīvnieku pasaulē. Starptautisko albīnisma apzināšanās dienu ANO (Apvienoto Nāciju Organizācija) pasludināja 2014. gadā, lai pievērstu pasaules uzmanību cilvēkiem ar albīnismu, jo daudzviet pasaulē tie saskaras ar cilvēktiesību pārkāpumiem, diskrimināciju un pat nāves briesmām savas ādas krāsas dēļ [1]. Tomēr arī dzīvnieki cieš no albīnisma, un tie ir vēl mazāk aizsargāti nekā cilvēki.
Albīnisms, leikisms un citas pigmentācijas svārstības dzīvniekiem ir ļoti reta parādība, retāka nekā cilvēkiem. Dzīvnieku pasaulē albīnisms sastopams aptuveni vienam indivīdam no 10 000 līdz 1 000 000, savukārt cilvēkiem tas sastopams aptuveni vienam no 17 000 līdz 20 000 [2]. Tas, iespējams, saistīts ar to, ka šādas pazīmes būtiski ietekmē dzīvnieku izdzīvošanu dabā.
Šī parādība ir saistīta ar ģenētiskām mutācijām, kas ietekmē pigmenta melanīna veidošanos vai pigmentšūnu attīstību organismā. Melanīns ir pigments, kas nosaka spalvu, kažoka, ādas un acu krāsu. Ja šī sistēma tiek traucēta, dzīvniekiem var rasties dažādas krāsojuma novirzes. Albīnisms rodas gadījumos, kad organisms nespēj ražot melanīnu vai ražo to ļoti maz. Šādi dzīvnieki parasti ir balti vai ļoti gaiši, un tiem bieži raksturīgas sarkanīgas vai rozā acis, jo acīs trūkst tumšā pigmenta. Albīnismu bieži pavada redzes problēmas un paaugstināta jutība pret saules gaismu.
Leikisms atšķiras no albīnisma ar to, ka pigments organismā var saglabāties, taču pigmentšūnas neattīstās vai neizvietojas pareizi. Tādēļ dzīvniekam var būt balts vai plankumains apspalvojums vai kažoks, bet acis parasti saglabā tipisku, tumšu krāsu. Leikisms var izpausties gan nelielos baltos plankumos, gan gandrīz pilnīgi baltā krāsojumā.
Savukārt hipomelanisms ir samazināts melanīna daudzums organismā. Šādi dzīvnieki nav pilnīgi balti, bet tiem raksturīgs bālāks, pelēcīgs vai “izbalējis” krāsojums.
Vairāki albīni dzīvnieki ir kļuvuši par vietējām slavenībām un dažreiz pat zināmi visā pasaulē: kuprvalis (Migaloo) no Austrālijas, gorilla (Snowflake) no Barselonas zoodārza, aligators (Claude) no Kalifornijas Zinātņu akadēmijas, pingvīns (Snowdrop) Lielbritānijā un citi. Svarīgi norādīt, ka albīni dabā ilgi nedzīvo, tāpēc lielākā daļa slavenu un cilvēkiem zināmu albīnu dzīvo tieši zoodārzos. Dabā albīni un citi dzīvnieki ar dažādām pigmentācijas novirzēm ir vairāk apdraudēti, jo tie ir vieglāk pamanāmi plēsējiem. Turklāt pielāgoties dzīvei traucē arī sliktāka redze, tāpat dažādas specifiskas slimības. Piemēram, ādas vēzis, kas ir ļoti bīstams. Gorilla Snowflake Barselonas zooloģiskajā dārzā arī nomira ar ādas vēzi.
Zooloģijas kolekcijās glabājas vairāki ar krāsu pigmentācijas trūkumu saistīti dzīvnieku eksponāti. Jāņem vērā, ka lielākā daļa no eksemplāriem ir ļoti seni, tāpēc ir zaudējuši savu sākotnējo pilnīgi balto izskatu.
Viens no interesantākajiem eksemplāriem ir albīna rubeņa (Lyrurus tetrix) tēviņa izbāzenis, kas nonāca LU Muzejā no Kurzemes provinces muzeja. Rubeņi dzīvo purvainos mežos, mežmalās un krūmājos. Parasti tā tumšais apspalvojums palīdz saplūst ar apkārtējo vidi un pasargā no plēsējiem. Tēviņu apspalvojums ir svarīgs arī pārošanās laikā, jo tas palīdz piesaistīt mātītes. Tomēr albīni vai ļoti gaiši rubeņi savvaļā ir viegli pamanāmi, tādēļ tiem ir mazākas izredzes izdzīvot. Kā vēsta etiķete uz izbāzeņa pamatnes, dzīvnieku 1879. gadā ievāca Ch. Merby. Interesanti ir arī tas, ka rubenis tika ievākts Latvijā. Rubeņi tolaik bija izplatīti, un šis albīnisma gadījums, visticamāk, ir novērots tieši Kurzemē. Izbāzenis, tāpat kā lielākā daļa Zooloģijas kolekcijās esošo izbāzeņu, veidots vairāk nekā pirms gadsimta un, kaut arī tas izgatavots ļoti kvalitatīvi, ar laiku kļuvis putekļains un mazliet deformēts. Jautājumus raisa arī izbāztā putna acis. Pilnīgam albīnam ir sarkanas acis un trūkst jebkādas krāsas. Tomēr šim izbāzenim acis nav sarkanas, bet tā sauktās uzacis ir koši sarkanas. Visticamāk, acis veidotas bez nodoma izveidot tās naturālistiski. Albīniem gan nav melanīna, bet ne visa sarkanā krāsa dzīvniekos rodas no melanīna. Albīnisma gadījumā nepazūd keratīns un citi pigmenti, tāpat sarkanā krāsa saglabājas asinīs.
Žagatu (Pica pica) ar pigmentācijas trūkumiem, kas neliecina par albīnismu, bet drīzāk par leikismu, LU Muzejam uzdāvināja zoologs (putnu olu pētnieks) Jānis Zaikos (1903-1942). Tā ir ievākta 1929. gadā Latvijā pie Cēsīm. Izbāzeni sagatavoja E. Kemppees. Šīs sugas putni ir gudri un piesardzīgi, sastopami mežos, parkos un pilsētās. Žagatu melnbaltais apspalvojums ir labi atpazīstams, taču pigmentācijas traucējumi var radīt neparasti gaišu vai gandrīz baltu apspalvojumu.
Pelēkās vārnas (Corvus cornix) izbāzenis, līdzīgi kā viena no žagatām, visticamāk, ir ar leikismu, jo saglabājies daudz brūnganās krāsas. Pelēkā vārna ir ļoti pielāgoties spējīga suga, kas dzīvo gan pilsētās, gan mežos un laukos. Vārnas ir gudras un sabiedriskas, tomēr neparasti gaišs apspalvojums var samazināt spēju maskēties apkārtējā vidē. LU Muzeja arhīvos nav informācijas par ievākšanu vai laiku. Visticamāk, putns parādījās muzejā aptuveni 20. gadsimta 20. vai 30 gados.
Vēl viens unikāls eksemplārs ir albīna kurmja (Talpa europaea) ādiņa. Kurmis lielāko dzīves daļu pavada pazemē, kur rok tuneļus un meklē barību. Tas orientējas galvenokārt pēc taustes un vibrācijām, jo redze tam ir vāji attīstīta. Atšķirībā no daudziem citiem dzīvniekiem, kurmim albīnisms parasti ir mazāk bīstams, jo pazemē gaišais apmatojums tāpat nav tik labi redzams plēsējiem. Ādiņa ir saistīta ar baltvācu naturālistu Johanu Kavalu (Johann Kawall, 1799-1881). 1866. gadā viņš to ievāca Kurzemē. Vēl interesantāku šo eksemplāru padara fakts, ka ādiņa ir ielikta burkā. Etiķete uz tās vācu valodā paskaidro, ka ievākts ir balts kurmis. Neparasti ir tas, ka vēlāk no tā netika izveidots izbāzenis, bet ādiņa tā arī palika burkā. Parasti ādiņas tā neglabā. It īpaši tāpēc, ka albīns kurmis dabā ir ļoti rets, un tajā laikā tas visticamāk tika uzskatīts par lielu dīvainību. Bet jāņem vērā, ka ādiņu ievāca 19. gadsimtā, un tajā laikā iespējas bija ierobežotas.
Muzejā ir arī albīna kurmja izbāzenis. Skatoties uz to, var iedomāties, kā burkā esošais kurmis varētu izskatīties. Izbāzenis veidots no eksemplāra, kas 1999. gadā ievākts Rucavā.
Fazāna (Phasianus colchicus) tēviņa izbāzenis nav albīnisma, bet gan leikisma piemērs, kas izpaužas kā nepilnīgs pigmentācijas zudums. Putnam saglabājās daļēja spalvu pigmentācija. Tēviņiem raksturīgs košs apspalvojums, kas svarīgs pārošanās laikā, taču tas vienlaikus palīdz arī saplūst ar apkārtējo vidi. Tā kā fazāns ir tēviņš un fazānu tēviņi ir spilgtāki nekā mātītes, muzeja eksemplārs izskatās ļoti iespaidīgi. Atšķirība starp parastu fazānu un fazānu ar pigmentācijas trūkumu ir spilgta. Līdzīgi kā pārējie eksemplāri, putns ievākts Latvijā. Visticamāk, Latvijā tas dzīvoja kā dekoratīvs un medību putns, jo fazānu ieviešana Latvijā bija neveiksmīga [3]. Zooloģijas kolekcijās izbāzenis nonāca no Kurzemes provinces muzeja, kur tas parādījās kā dāvinājums no Grāfa Paula Medema (1860-1939) 1898. gadā.
Viens no neparastākajiem albīniem LU Muzeja Zooloģijas kolekcijās ir Eirāzijas vāveres (Sciurus vulgaris) slapjais preparāts. Vāvere dzīvo kokos un mežos, kur kažoka krāsa palīdz tai paslēpties starp koku stumbriem un zariem. Albīnas vāveres ir daudz vieglāk pamanāmas plēsējiem, piemēram, vanagiem vai caunām. Tādēļ šādi dzīvnieki savvaļā parasti sastopami reti. Parasti par slapjiem preparātiem kļūst ūdens iemītnieki un kukaiņi. Retos gadījumos, kad dzīvnieks tiek preparēts, to saglabā speciālā šķidrumā. Acīmredzams, ka šī vāvere arī tika preparēta, jo āda atvērta vēdera pusē, redzama daļēji atsegta muskulatūra.
Pigmentācijas traucējumi dzīvniekiem – albīnisms, leikisms un hipomelanisms – atklāj, cik sarežģīta un jutīga ir krāsojuma veidošanās dabā. Šie gadījumi ļauj labāk izprast ģenētikas, vides un pielāgošanās mijiedarbību, kā arī parāda, cik nozīmīga krāsa ir dzīvnieku izdzīvošanā.
LU Muzeja Zooloģijas kolekcijās esošie eksemplāri atspoguļo gan dabā sastopamās variācijas, gan laika ietekmi uz muzeja priekšmetiem. Daļa no tiem ir unikāli ne tikai savu pigmentācijas īpatnību dēļ, bet arī kā vēsturiski liecinieki, kas saglabājuši informāciju par ieguves vietu, laiku un kolekcionēšanas tradīcijām.
Šie dzīvnieki atgādina, ka daba ne vienmēr atbilst “ideālajam” priekšstatam, un ka pat nelielas ģenētiskas izmaiņas var būtiski ietekmēt organisma izskatu un izdzīvošanas iespējas. Tieši tāpēc šādi eksemplāri muzejos ir īpaši vērtīgi – tie ļauj ieraudzīt dabas daudzveidību arī ārpus ierastajām robežām.
Iepazīties ar šiem eksponātiem var LU Muzeja Zooloģijas kolekciju izstādē “Pārāk balti dabai: albīni LU Muzeja Zooloģijas kolekcijās” Kronvalda bulvārī 4, 4.stāvā.
Pieteikšanos muzeja apmeklējumam var atrast mājaslapā.
1. International Albinism Awareness Day 13 June https://www.un.org/en/observances/albinism-day
2. International Albinism Awareness Day 13 June https://www.un.org/en/observances/albinism-day
3. Fazāns https://lv.wikipedia.org/wiki/Faz%C4%81ns
Literatūra:
1. International Albinism Awareness Day 13 June https://www.un.org/en/observances/albinism-day
3. Fazāns https://lv.wikipedia.org/wiki/Faz%C4%81ns
4. National Organization for Albinism and Hypopigmentation https://albinism.org/
5. Albinism https://en.wikipedia.org/wiki/Albinism
6. Leucism https://en.wikipedia.org/wiki/Leucism
