ZEM LUPAS. Latvijas Universitātes rektora mantijas veidošanās starpkaru periodā

Filoloģijas un filozofijas fakultāte bija pirmā fakultāte, kas sakarā ar LU 10 gadu pastāvēšanas svētkiem 1929. gadā aicināja rektoru ieviest mācībspēku talārus.[2] Piedāvātais amata talārs sastāvēja no melna zīda, bet apkakle un aproce – no krāsaina samta. Dekāna tērpam: talārs un ķēde ar medaljonu. Rektora amata tērpam tika paredzēts talārs ar baltu apkakli no balta samta. Galvas tērps tādās pašās krāsās kā attiecīgas fakultātes krāsa. (Arhitektūras fakultātei – gaiši dzeltena krāsa; Inženierijas fakultātei – tumši dzeltens; Mehānikas fakultātei – pelēks; Ķīmijas fakultātei – brūns; Lauksaimniecības fakultātei – gaiši zaļš; Medicīnas fakultātei – gaiši sarkans; Veterinārmedicīnas fakultātei – tumši sarkans; Matemātikas un dabas zinātņu fakultātei – tumši zaļš; Filoloģijas un filozofijas fakultātei – violets; Teoloģijas fakultātei – melns; Tautsaimniecības fakultātei – zils).[3]

Neskatoties uz to, ka vairākas fakultātes pozitīvi vērtēja Filoloģijas un filozofijas fakultātes aicinājumu veidot šos amata tērpus, tomēr lielākā daļa fakultāšu noraidīja šādu iespēju, pamatojot to ar “Latvijas Universitāte, salīdzinot ļoti jauna šādā jautājumā, un tā nevar balstīties uz vēsturiskām tradīcijām un īpatnībām, pa daļai viduslaiku laikmeta paražām, kādi pieskaņoti universitātēm ar lielu pagātni, augstskolām, kuras atskatās uz vairākiem gadu simteņiem.”[4] Mehānikas fakultāte aicināja amata tērpus ieviest tikai universitātes amatpersonām, un talāriem visām fakultātēm būtu jābūt vienā krāsā.[5]

Neraugoties uz fakultāšu iepriekš pausto pretestību, 1937. gada novembrī Latvijas Universitātes Dekānu padome lēma par talāra ieviešanu akadēmiskajam personālam.[6] Tika uzsākta amata tērpu prototipu apzināšana. LU vērsās pie vairākām Eiropas universitātēm ar lūgumu nosūtīt akadēmisko amata tērpu paraugus. LU Muzeja krājumā joprojām saglabājušies, piemēram, Berlīnes Universitātes nosūtītie tērpu paraugi. Līdzīgi LU vērsās arī pie Heidelbergas Universitātes, lūdzot nosūtīt dažādu akadēmisko amatu tērpu paraugus.[7] 1938. gadā Heidelbergas Universitāte nosūtīja vairākus rektora amata tērpu paraugus, norādot, ka rektora amata tērps bija izgatavots no melna auduma, savukārt tā atloki no zīda, kura krāsa katrai fakultātei bija atšķirīga.[8] LU atkārtoti nosūtīja vēstuli, aicinot Heidelbergas Universitāti precizēt amata tērpu krāsas. Uz ko Heidelbergas Universitāte atbildēja “Halāts ir no melna materiāla, aproces izgatavoti no zīda dažādās krāsās atkarībā no fakultātes. Teoloģijas fakultātei ir violeta krāsa, Medicīnas – zaļš, Filozofijas – zils, dabaszinātņu – dzeltens. Rektoram ir īpašs halāts no sarkana auduma.”[9]

Jau 1938. gada 20. janvārī LU Izdaiļošanas komisija, apspriežot jautājumu par LU amata tērpa izveides noteikumiem, secināja, ka LU amata tērpam visās fakultātēs būtu jābūt vienādam – zilas krāsas talāram. Tērpa lietošana būtu obligāta visām amatpersonām (rektoram, prorektoram un dekānam), kas ietilpst Dekānu padomē, bet vēlama arī visiem LU profesoriem, kuri Dekānu padomē neietilpst. Tika izgatavoti divi kostīmi jeb talāra paraugi, kuru kopējās izmaksas bija 200 latu.[10]

Lai noskaidrotu rektora amata tērpa valkāšanas kārtību, LU rektors Mārtiņš Prīmanis vērsās Ārlietu ministrijā ar lūgumu sniegt informāciju par šo jautājumu. Latvijas sūtniecība Prāgā bija pirmā, kas uz šo lūgumu atbildēja, norādot, ka Kārļa Universitātē nav rakstītu noteikumu, kas reglamentētu šo kārtību. Tāpat tika norādīts, ka talāru, cepuri un ķēdi lieto tikai akadēmiskā senāta locekļi, kuri amata tērpus valkā, piedaloties svinīgos pasākumos, piemēram, imatrikulācijā.[11] Latvijas sūtniecība Briselē savukārt norādīja, ka lielākajai daļai vietējo universitāšu akadēmisko tērpu apkakle, odere un piedurknes bija izgatavotas no samta.[12]

Rektora amata tērpa izgatavošanai paredzētie audumi tika iegādāti Prāgā, savukārt 1938. gada 19. aprīlī Dr. Ērika P. A. Igenberga vadībā talāra un cepures paraugi tika nosūtīti Armijas ekonomiskajam veikalam. Talārs tika pasūtīts no viegla tūka: velta, uzkārsta, blīva vilnas vai pusvilnas auduma ar mīkstu virsmu labajā pusē. Talārs tika šūts 182 cm gara cilvēka augumam, un tā garums nepārsniedza ceļgalus, lai profesori, kāpjot pa kāpnēm, nevarētu aiz tā aizķerties un paklupt. Ēriks P. A. Igenbergs, vērtējot izgatavoto tērpu, norādīja, ka viena no talāra krokām ir pārāk uzkrītoša, tomēr drēbnieks to bija veidojis atbilstoši vēsturiskajam paraugam.[13] 1938. gadā LU iesniedza Armijas Ekonomiskajam veikalam pasūtījumu 36 amata tērpu ar galvassegām izgatavošanai. Tērpu krāsai un biezumam bija jāatbilst no Prāgas nosūtītajam paraugam, savukārt pasūtījuma izpildi no LU puses organizēja J. Borkovskis.[14]

1938. gada 23. maijā Dekānu padomes sēdē tika pieņemts, ka talārs ar galvassegu jāuzskata par daļu no amata tērpa. Talāra nēsāšana ir obligāta rektoram, prorektoram, dekāniem, un universitātes padomes locekļiem - profesoriem. Tomēr saglabājot tiesības nevalkāt visiem profesoriem. 1. Noteikumi par amata tērpa valkāšanu: talārs un galvassega darināti no zilas krāsas visām LU fakultātēm. 2. Tērpus nēsā LU, citu universitāšu un zinātņu akadēmiju, kā arī citu līdzīgu zinātnes iestāžu svinīgajos aktos un svinīgās sēdēs. 3. LU padomei no speciāliem līdzekļiem būtu jānovirza nauda auduma iegūšanai LU rektora tērpiem, prorektoriem, dekāniem un LU padomes locekļiem.[15]

1938. gada 15. augustā LU nosūtīja Izglītības ministrijai sagatavotos metus un paraugus apstiprināšanai. Ministrijas piekrišana bija nepieciešama vairākos jautājumus gan LU karoga, gan LU zīmoga apstiprināšanai. Izglītības ministrija šos LU simbolu paraugus bija nodevusi apstiprināšanai Valsts prezidentam Kārlim Ulmanim. Jāsaka, ka prezidentam bija vairāki ieteikumi sakarā ar LU simboliem. Valsts prezidenta ieskatā mācību spēku amata talāriem būtu jābūt “garākām talāru piedurknēm un piedurkņu roku gali platāki”. [16]

Jau pēc neilga laika Armijas Ekonomiskais veikals paziņoja, ka pēc galīgā pasūtījuma ir izgatavoti talāri un galvassegas mācībspēkiem: Vec. doc. L. Āboliņš; Prof. L. Adamovičs; Vec. doc. J. Asars; Prof. J. Auškāps; Prof. E. Balodis; Prof. H. Buduls; Prof. J. Cizarevičs; Prof. P. Dāle; Prof. K. Dišlers; Prof. R. Grapmanis; Vec. doc. Fr. Gulbis; Prof. A. Ķešāns; Prof. J. Kārkliņš; Vec. doc. P. Kreišmais; Prof. P. Kundziņš; Prof. E. Laube; Prof. P. Lejiņš; Prof. N. Malta; Prof. J. Prīmais; Prof. M. Prīmanis; Prof. J. Rancāns; Prof. K. Rezevskis; Vec. doc. M. Rolle; Vec. doc. V. Skārds; Prof. K. Straubergs; Prof. P. Strods; Vec. doc. A. Teikmanis; Prof. A. Tentelis; Prof. J. Vārsbergs; Prof. A. Vītols; Prof. E. Zariņš; Prof. E. Ziemelis; Vec. doc. P. Zīlītis. Šie tērpi kopumā izmaksāja septiņus tūkstošus septiņus simtus latu.[17]

Noslēgumā talārs ieguva savu galīgo veidolu – tumši zila vilnas audums ar gludu plecu daļu līdz padusēm, bez krokām, savukārt zemāk veidotas krokas - sākumā sīkākas, bet tālāk tās pāriet platākā kroku plūdumā. Piedurkņu krokas veidotas līdzīgā kārtā. Talāra šalles veidīgā apkakle zila samta un turpinās gar visu talāra priekšējo malu līdz pašai apakšai, samts sedzot arī talāra iekšpusi, 20 cm platumā. Tāpat plato piedurkņu roku gali apšūti ar samta apmali 10 cm platumā. Galvassega – zila samta, bez naga, līdzīgi viduslaiku profesoru galvas segām. [18]

Visi LU simboli – ķēde, rektora amata mantija, LU karogs, LU himna – tika svinīgi iesvētīti 1938. gada 16. novembrī, kad pirmo reizi tika arī publiski prezentēti LU amata tērpi. Šajā simboliskajā pasākumā piedalījās arī arhibīskaps Teodors Grīnbergs, kurš iesvētīja šo simboliku.[19] Rektora amata tērps tika izmantots līdz 1940. gadam, jo padomju periodā tas universitātes aktos netika lietots. Lēmumu par tā un citu universitātes aksesuāru atjaunošanu Latvijas Valsts universitātes padome pieņēma 1988. gada 28. novembra sēdē. Atjaunotajā Latvijas valstī pirmo atjaunoto amata zīmi 1991. gada 30. septembrī svinīgi saņēma rektors Juris Zaķis. [20]

1. Rūdolfs Rubenis, Latvijas Universitātes karogs, no: Nacionālā enciklopēdija Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/237514-Latvijas-Universit%C4%81tes-karogs
2. LNA-LVVA, 7427-6- 215, 123.
3. LNA-LVVA, 7427-6- 215, 126.
4. LNA-LVVA, 7427-6- 215, 129.
5. LNA-LVVA, 7427-6- 215, 132.
6. LNA-LVVA, 7427-6-215, 144.
7. LNA-LVVA, 7427-6-215, 149.
8. LNA-LVVA, 7427- 6- 215, 163.
9. LNA-LVVA, 7427- 6- 215, 164.
10. LNA-LVVA, 7427- 6- 215, 148.
11. LNA-LVVA, 7427- 6- 215, 196.
12. LNA-LVVA, 7427- 6- 215, 200.
13. LNA-LVVA, 7427- 6- 215, 168.
14. LNA-LVVA, 7427- 6- 215, 144.
15. LNA-LVVA, 7427- 6- 215, 177.
16. LNA-LVVA, 7427- 6- 215, 201.
17. LNA-LVVA, 7427- 6- 215, 226.
18. LNA-LVVA, 7427- 6- 215, 420.
19. LNA-LVVA, 7427- 6- 215, 234.; Rūdolfs Rubenis, Latvijas Universitātes karogs, no: Nacionālā enciklopēdija Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/237514-Latvijas-Universit%C4%81tes-karogs
20. Ardava, Laura, Vita Zelče, Jānis Baltiņš, un Skaidrīte Lasmane. Latvijas Universitāte 90 gados : dzīve / [Latvijas Universitāte. Sociālo zinātņu fakultāte. Komunikācijas studiju nodaļa ; Laura Ardava [u.c.] ;. Rīga: Latvijas Universitāte, 2009.