ZEM LUPAS. Devona perioda dolomīts Vecrīgas kultūrvēsturiskā objekta - Doma ansambļa pamatos

Atbilde uz jautājumu, kas ir dolomīts, vēl arvien nav viennozīmīga. Ne tikai tāpēc, ka gan minerālu (kas nosaukts par godu franču mineralogam Deoda de Dolomjē, kurš pētīja un aprakstīja dolomītu senās Romas namos un vēlāk Dolomītu Alpos), gan iezi, ko tas veido, mēs saucam par dolomītu, bet arī tādēļ, ka vēl arvien pastāv vairāki skaidrojumi, kā radies minētais nogulumiezis un kāpēc tam konstatē tik daudz paveidu jeb tipu [11]. 

Daļa no Latvijas Universitātes (LU) Muzeja Ģeoloģijas kolekciju krājuma pārstāv visai sabiedrībai svarīgus, zinātniski un izglītojoši nozīmīgus dabīgo akmens materiālu vākumus, kuri tiek saglabāti ļoti atbildīgi un saudzīgi. Atsevišķa tematiskā kolekcija, kura veidojusies no vizuāli ne tik iespaidīgiem un skaistiem vai pat ļoti nelieliem akmens paraugu gabaliņiem, ietver sevī informāciju par daudzām izcilām Latvijas kultūrvēsturiskām celtnēm (to būvniecībā vai atjaunotnē izmantotajiem materiāliem). Apsūbējis, piesārņots, dažreiz jau sairt sācis iezis no pieminekļa, sienas apdares vai būvbloka “stāsta” par savu dzīvi un pārvērtībām, īpaši pilsētvidē.

Plašāki ģeoloģiskās izpētes darbi Rīgas Domā veikti 2006. gadā, kad tika turpināta pamatu un ēkas pamatnes izpēte, veicot divus skatrakumus (būves aprakto daļu atsegumus) un apmēram 28 urbumus mūru konstrukcijās, lai novērtētu baznīcas pamatu saglabātības stāvokli. Vairākposmu izpētes un restaurācijas darbi kultūrvēsturiskajā ansamblī turpinājās arī pēc tam (2008., 2011. – 2012., 2014. – 2015. gadā un vēlāk). Vissenākajā baznīcas daļā - pamatnē tika atsegti būvbloki no dolomīta – nogulumieža, kas plaši sastopams Latvijā.

Dolomītu litoloģisko tipu vizuāls novērtējums, makroskopisko pazīmju apraksts, iedalījums litoloģiski morfoloģiskajos tipos un tipu savstarpējs salīdzinājums veikts, pētot ieža plānslīpējumus ne tikai zem lupas, bet galvenokārt lielākā palielinājumā polarizētas gaismas mikroskopā. Pētniecībai ievāktie dolomīta paraugi, kas tagad glabājas LU Muzejā, tika ņemti no četriem objektiem, kas datējami ap 13. gadsimtu: Ziemeļu jeb Paradīzes portāla; Dienvidu portāla (ieeja baznīcā no Krustejas puses); pilastra P6, kā arī pilastra S4 (1. un 2. att.) pamatnes [6] blokiem. 

Vēsturisks atskats

Ir zināms, ka Rīgas Doma pamatakmens likts ceremonijā bīskapa Alberta vadībā 1211. gada 25. jūlijā. Līdz mūsdienām nav saglabājušās precīzas ziņas par Doma būvniecības iesākumu. Uzskata, ka patreizējā Doma celtniecībā jauns posms sākās 1215. gada pavasarī, kad pilsētā nodega pirmais Doms. Šo gadu saista ar celtniecības materiālu maiņu, pāreju no dabīgā akmens uz ķieģeli un akmens blokiem. 1226. gadā Modenas bīskaps Vilhelms noturēja koncilu jaunajā ēkā. Tiek uzskatīts, ka šajā laikā ir pabeigta kora daļa un šķērsjoms, kuru no nepabeigtās draudzes telpas atdala siena. 

Kopš 2005. gada Rīgas Doma atjaunošanas nodaļa, sadarbojoties ar Latvijas augstākajām mācību iestādēm, kā arī vadošajiem projektētajiem, strādā pie Rīgas Doma saglabātības stāvokļa izpētes un konservācijas darbu veikšanas. Rīgas Doma atjaunošanas vadītājs ir Ronalds Lūsis.

LU Muzejā saglabātais priekšmets ir viens no unikālās dolomītu kolekcijas. Paraugs (3. un 4. att.) ir ievākts pirmsrestaurācijas izpētes laikā 2006.gadā skatrakumos atsegtajā baznīcas senākajā daļā. Visdrīzāk tas ir no 13.gadsimta. Par minētajiem darbiem ir saglabājusies un zināma daudzveidīga informācija, arī vizuālā, kuru veido fotovizualizācija, laboratorijas analīžu dati, bet pats būtiskākais - reālais akmens materiāls. 

Rīgas Doma būvniecībā izmantoto dolomītu pētniecība notikusi ilgākā laika posmā, ko var izsekot arī pētot iežu paraugus un citus analīzēm gatavotos preparātus, kas saglabāti muzeja krājumā. To starpā, visdrīzāk, ir 13.gs. jeb pirms 800 gadiem iegūtie būvmateriāli.

Tādi, piemēram, ir dažus milimetrus biezas zāģētas akmens plāksnītes (5. att.) un to plānslīpējumi, kas ir tik plāna (0,03 mm) akmens kārtiņa, ka tā ir caurspīdīga un, uzlīmēta uz neliela priekšmetstikliņa, sagatavota izpētei mikroskopā. Iepriekšējo pētījumu materiāli, kas saglabāti kolekcijā, var dot papildus informāciju arī šodienas pētījumiem. Muzeja paraugs, kas izvēlēts kā īpašs priekšmets, un tā neaizvietojamajā dokumentācijā rakstītais liecina, ka tas atskaldīts no akmens bluķa baznīcas senākajā (13.gs.), izrakumos atsegtajā, pētītajā un dokumentētajā daļā jau vairākus metrus zem pilastra ar apzīmējumu S4 (pilastrs atrodas tuvu tagadējā altāra daļai). 

Akmens paraugā var redzēt gan dabīga dolomīta, atšķelta no lielāka bloka aprises un noteikt gan tekstūru, gan struktūru un dolomīta tipu. Tas ir zinātniskajos pētījumos aprakstītais marmorveida dolomīts - smalkkristālisks, sīkkavernozs ar īpatnējām garām kavernām jeb porām. Īpaši mazie, smalkie kristāliņi, kas parasti ir pat mazāki par 0,1 mm, veido ieža struktūru, kuru ieraudzīt var tikai mikroskopā. Atšķirības no citiem izmantotiem dolomīta paveidiem, kuri parasti ir sīkkristāliski, nedaudz slāņaini, maz poraini, dzeltenīgi pelēcīgi vai pelēki, bieži ar violetiem vai brūniem plankumiem konstatējamas tikai detalizētos novērojumos. Akcentētais dolomīta paraugs sastāv no vairākām daļām. Tam ir atzāģēta mala ar nodeldētu virsmu, kas var liecināt par pakļautību cilvēku iedarbībai. Atzāģētas arī citas plāksnītes, kas gatavotas analīzēm (6. att.). 

Ģeoloģijas krājumā lielākai daļai kolekciju precīzi zināmas paraugu ievākšanas vietas, un minētā informācija tiek rūpīgi saglabāta ilglaicīgi.

Kopumā LU Muzeja kolekcijā ir 9 paraugi no minētā pilastra un pamatnes zem mūsdienu grīdas līmeņa. Tāpat tajā ir arī paraugi no blakus esoša detāli aprakstītā, speciālistu restauratoru pētītā pilastra, kurš sākotnēji piesaistīja uzmanību ar to veidojošo akmens bluķu pārvērtībām - sairšanu, dēdēšanu, šķīstošo sāļu piesārņojuma (jaunu garoziņu) veidojumiem. 

Lai gan pētījumam sistemātiski ievākto paraugu ir vairāk, to izmēri ir nelieli, tā kā tie pārstāvēja pilastra ārējo, redzamo virsmu un laboratorijas analīžu veikšanai varēja izmantot mazāku vielas daudzumu (6. att.).

Daudzajiem pilastrā atpazītajiem un dokumentētajiem dolomīta paveidiem (tipiem) jau iepriekšējos izpētes darbos bija atrasti iespējamie analogi, cita starpā arī LU Muzeja krājumā esošajā Latvijas vietējo devona vecuma dolomītu etalonkolekcijā. 

Interesanti, ka arī vēlākos Doma baznīcas būvju detaļu pētījumos citos pilastros, būves vissenākās sienas blokos, kā arī Ziemeļu (Paradīzes) portāla veidojošo iežu kartēšanā un dokumentāšanā [2, 3, 11], arī senākā Dienvidu portāla izpētē speciālisti ar iepriekšējos gados gūto pieredzi lielākajā daļā dabīgā akmens būvdetaļu varēja atpazīt klasificētos Latvijā iegūtā un šajā ansamblī izmantotā devona vecuma dolomīta tipus.

Pētniecības rezultāti

Ģeologu secinājumi pēc detalizētas mineraloģiskās un petrogrāfiskās akmeņu izpētes (7. att.) bija, ka ne tikai pilastru būvniecībā izmantots vietējais, un atšķirīgu paveidu dolomīts [4, 5]. 

Izmantojot arī citas salīdzinošās un paraugu materiālu nesagraujošās (nedestruktīvās) izpētes metodes, tika noskaidrots ka konstatētie dolomītu paveidi ir praktiski analoģiski Latvijā, īpaši Rīgas apkārtnē izplatītajiem, devona vecuma Pļaviņu un Salaspils svītu nogulumiežiem.

2010. gadā jau tika publicēti secinājumi par Rīgas Doma seno būvniecību, derīgo būvmateriālu ieguvi Rīgas apkārtnē jau izsenis un to kalpošanu celtnē gadsimtiem [11]. 

Dolomītus vistuvāk Rīgai senatnē varēja iegūt Pļaviņu svītas atsegumos Daugavas krastā, iespējams pie Katlakalna (vēlāk Ģipšustūra lauztuvēs). Pļaviņu svītas dolomīti iegūti arī Lielās Juglas malā pie Zaķumuižas. Rīgas apkārtnē Daugavas svītas dolomītus varēja iegūt Salaspils - Saulkalnes apkārtnē (Doles salas, Salaspils, Nāvessalas lauztuves) un gar Daugavu līdz Ogres apkārtnei (Ikšķiles, Ogresgala lauztuves) vai arī vēl tālāk. Devona dolomīts visdrīzāk izmantots būvēs arī Rīgā un Rīgas apkārtnē, tādās kā 12. gadsimtā celtajās Ikšķiles un Salaspils pilīs, 13. gadsimtā celtajā Vecdoles pilī un Rīgas Domā, 14. gadsimtā - Rīgas pilī. Dolomīts kalpoja kā būvmateriāls, izejviela javas saistvielu iegūšanai, kā arī pielietots dekoratīvajā apdarē ietērpplāksnēm, arhitektoniskajām detaļām un plastiskiem akmens kalumiem. Daļa vēsturisko celtņu līdz mūsdienām saglabājusies oriģinālā izskatā, no daudzām palikušas tikai drupas vai pat tās pilnībā izzudušas [6, 8, 9]. 

Lielu uzmanību parasti pievērš dabīgā akmens materiāla izmaiņām būvē [11]. Sāļu (viegli šķīstošo, kā arī karbonātu un sulfātu) uzsūbējumu garoziņas būvblokos norāda, ka akmens dēdēšanas un korozijas pakāpe ir augsta, kas tika dokumentēta un saskatīta Doma ansambļa arhitektonisko detaļu nelīdzenajās, šķīdušajās virsmās [10].

Plaši pētījumi tika veikti ar Latvijas Universitātes un Rīgas Tehniskās universitātes sadarbības projekta „Nano-, mikro- un makrostrukturēti materiāli uz minerālo izejvielu bāzes’’ ietvaros, ar SIA „Rīgas Doma pārvaldes” Rīgas Doma Atjaunošanas nodaļas un Latvijas Kultūrkapitāla fonda atbalstu. Bija iegūts nozīmīgs Rīgas Doma restaurācijas un atjaunošanas darbu rezultāts [13].

Lai gan viens no zinātnieku secinājumiem bija, ka objekta restaurācijai nepieciešamo iežu paveidus iespējams atrast un iegūt arī mūsdienās, tomēr pilnīgai situācijas noskaidrošanai, aizvien nepieciešama aktuāla papildus informācija [7]. 

Vēlreiz pārskatot LUM krājumā saglabātos dabīgā akmens paraugus un cita veida materiālus (publikācijas, rokrakstus, shēmas, kartes) par Latvijā nozīmīgiem kultūrvēsturiskiem objektiem – gan Doma ansambļa, Rīgas un Cēsu pils, gan citiem iespējams uzzināt daudz interesantu vēsturisku faktu, kā arī gūt noderīgu informāciju praktiskiem mērķiem.

Var konstatēt, ka tāpat kā Brīvības pieminekļa travertīns, arī Rīgas Doma ansambļa dolomīta akmens materiāla paraugi, kas nodoti LU Muzejā un saglabāti, kalpos turpmākai izpētei.

LU Muzeja Ģeoloģijas kolekcijās ikvienam, kurš apmeklē LU Muzeju iepriekš piesakoties, tos iespējams ne tikai aplūkot, bet arī pētīt.

1. Akmens saglabāšanas problēmas Rīgas Doma ansambļa Krustejā. Buklets. 1990. Sastādītājs Galviņš J. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. 14 lpp.
2. Bergholde A. 2008. Rīgas Doma Ziemeļu portāls. Mākslas vēsture un teorija. Nr.11. 5.-13.lpp.
3. Grosmane E. 2000. Rīgas Doma arhitektūra un būvplastika 13.gadsimtā. Latvijas māksla starptautisko sakaru kontekstā. Sast. Silvija Grosa. – Rīga: Neputns,. 7.–22. lpp.
4. Hodireva V. 2001. Latvijas dolomītu izmantošanas iespējas būvniecībā. Rīgas Tehniskās universitātes zinātniskie raksti. Sērija 1: ‘’Materiālzinātne un lietišķā ķīmija’’, 3. sējums. Rīga. 66. – 75. lpp.
5. Hodireva V. 2003. Latvijas kultūrvēsturisko objektu akmens materiālu mineraloģiskie un petrogrāfiskie pētījumi. Ģeogrāfija Ģeoloģija Vides zinātne. LU 61. zinātniskā konference. Referātu tēzes. Rīga. 148. – 149. lpp.
6. Hodireva V., Sidraba I., Purviņš E. 2010. Augšdevona dolomīta litoloģiski morfoloģiskie tipi Rīgas Kultūrvēsturiskajos pieminekļos.: Rīgas Tehniskās universitātes zinātniskie raksti. Sērija 1: ‘’Materiālzinātne un lietišķā ķīmija’’, Rīga.
7. Hodireva V. 2018. Rīgas pils pamatu, Doma un Pētera baznīcu būvniecībā pielietoto dabīgo akmens materiālu izpēte un iespējamā aizvietošana ar augšējā devona dolomītiem. LU 76 Starptautiskā zinātniskā konference. 259 - 260. lpp. file:///C:/Users/username/Desktop/LU_76_konference_Geografija_geologija_vides_zinatne_2018.pdf
8. Kondratjeva S. 1997. Apdares dolomīti un to ieguves iespējas, Latvijas Ģeoloģijas Vēstis 2/97, 3.-1.2 lpp.
9. Kondratjeva S., Hodireva V. 2000. Latvijas dolomīti. Rīga, Valsts ģeoloģijas dienests. 79 lpp.
10. Lūsis R., Sidraba I. 2003. Mitruma un sāļu problēmas Rīgas Doma sienās. Rīgas Tehniskās universitātes zinātniskie raksti. Sērija 1: ‘’Materiālzinātne un lietišķā ķīmija’’, sējums 6. Rīga, 45 – 55. lpp.
11. Sidraba I. 2008. Rīgas Doma Ziemeļu ieejas portāla un sienas gleznojuma konservācija un restaurācija. Izpētes sējums. 1. sējums. Portāla un sienas gleznojuma vēsturiskā izpēte, SIA Slēgakmens, Valmiera, 34 lpp.; Izpētes sējums I. Sidraba. 2008. Rīgas Doma Ziemeļu ieejas portāla un sienas gleznojuma konservācija un restaurācija. 1. sējums. Portāla un sienas gleznojuma vēsturiskā izpēte, SIA Slēgakmens, Valmiera, 34 lpp.
12. Stinkule A., Stinkulis Ģ. 2015. Latvijas devona dolomīti. Daugavpils, 80 lpp.
13. Vītiņa I., Krāģe L., Igaune I., Lūsis R. 2004. Latvijas kultūrvēsturisko pieminekļu akmensmateriālu restaurācija 20 gados. Akmens materiālu konservācijas un restaurācijas centrs.

        Internetresursi: http://www.doms.lv