Studentu apliecība ir pirmais dokuments, kuru saņem ikviens pirmkursnieks. Visu studiju laiku studentu apliecība ir kā simbols, kas apliecina piederību konkrētai augstskolai, stāsta par laiku, kurā dzīvo un piedāvātajām iespējām. Ielūkosimies Latvijas Universitātes (LU) Studentu apliecības stāstā, kas aizsākās no LU dibināšanas līdz pat mūsdienām.
Studentu apliecība - jauns dzīves sākums.
1919. gadā par studentu varēja kļūt jebkura persona, kas bija sasniegusi vismaz 17 gadu vecumu un bija pabeigusi vidusskolu, iegūstot vispārējo vidējo izglītību. Mūsdienu skatījumā tas var šķist pašsaprotami, taču laikā, kad Latvijā vēl tikai veidojās vienota izglītības sistēma par mērauklu tika izmantota Krievijas impērijas izglītības struktūra, jo tā pastāvēja līdz pat valsts neatkarības iegūšanai. Par pietiekamu izglītības līmeni, lai sāktu studijas universitātē, tika uzskatīta Krievijas impērijas septiņgadīgā reālskola vai astoņgadīgā vīriešu vai sieviešu ģimnāzija, ja tā bija papildināta ar vispārizglītojošo klasi [1].
1920. gadā, kad LU (līdz 1923. gadam Latvijas Augstskola) vēl tikai stabilizējās pēc valstiskās neatkarības iegūšanas, topošajiem studentiem bija jāiesniedz lūgums rektoram, kas atspoguļoja vēlēšanos studēt un personīgo atbilstību studijām. Papildus lūgumam, topošajam studentam bija jāiesniedz apliecinājums par izglītību - tas varēja būt vidējās izglītības diploms vai citi dokumenti, kas apliecināja iegūtās zināšanas. Tāpat bija nepieciešama dzimšanas apliecība, lai nodrošinātu pilnīgu identifikāciju un atbilstošu personiskās izcelsmes pārbaudi. Šie dokumenti kalpoja kā pierādījums, ka students atbilst augstskolas uzņemšanas prasībām. Ja topošais students bija dienējis armijā, tad arī dienesta apliecību. Saņemot studenta apliecību students tika atbrīvots no kara dienesta [2].
Kad visas nepieciešamās prasības bija izpildītas - iesniegti dokumenti, samaksāta studiju maksa un apliecināts atbilstošs izglītības līmenis, studijas LU varēja sākties. Tomēr, kā rāda vēsture, studiju sākšana vēl nenozīmēja to pabeigšanu. Studentu dzīve bija pilna ar izaicinājumiem un dažādu iemeslu dēļ studijas nācās pārtraukt. Viens no iemesliem bija nesamaksāta studiju maksa, jo ne katra ģimene tolaik varēja atļauties šādu finansiālu slogu. Rezultātā students bija spiests pārtraukt studijas, cerībā atgriezties vēlāk, kad materiālie apstākļi uzlabosies (1.att.).
Rīgas Valsts tehnikuma absolvents (abiturents) Laimonis Freimanis 1941.gadā raksta iesniegumu LU rektoram, ka vēlas studēt Mehānikas fakultātē. Un 1943.gadā iesniegumu LU rektoram ar lūgumu uzņemt atpakaļ Mehānikas fakultātē, jo 1942. gadā tika atskaitīts, jo nespēja samaksāt studiju maksu par otro semestri [3].
Aleksandras Abramovičas stāsts ir vēl viens no LU studentu likteņiem, ko ietekmēja kara izraisītās politiskās un sabiedriskās pārmaiņas. Viņas dzīves gājums parāda, kā Otrā pasaules kara sekas ietekmēja daudzu jauno cilvēku nākotnes ieceres.
1940. gadā Aleksandra Abramoviča, Žīdu privātās ģimnāzijas absolvente, uzsāka studijas Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātē, izvēloties Ģermāņu un romāņu filozofijas nodaļu [4].
Taču jau pēc gada viņas studijas tika pārtrauktas, kas, iespējams, bija saistīts ar ebreju kopienas iznīcināšanu. LU Muzeja krājumā esošās Aleksandras Abramovičas studentu apliecības stāsta, ka viņai, iespējams, nācās emigrēt uz Padomju Savienību, kur 1941. gadā iestājās Saratovas Valsts universitātē, bet vēlāk, 1942. gadā - Ļeņingradas Valsts universitātē, kur turpināja studijas Vēstures fakultātē. Šis fakts apliecina viņas apņēmību un vēlmi turpināt izglītību (2.att.).
Studentu apliecība - lepnums un gods.
Politiskā režīma maiņa atnesa pārmaiņas arī universitātei - 1940. gada 25. septembrī LU tika pārdēvēta par Latvijas Valsts universitāti (LVU) un studenta apliecībai tiek piešķirta liela nozīme. Studenti tika informēti, ja līdz gada beigām neizņems studentu apliecību vai pagaidu apliecību, tad tiks izslēgti [5].
Padomju laikos vairākums no studentiem pret saņemto studenta apliecību izturējās ar lepnumu un pietāti, norādot, ka viņu dzīvē bija sācies jauns dzīves posms. Studentu apliecības izsniegšanas diena bija kā īpašs notikums, jo saņemot “vēl svaigi smaržojošas apliecības […] iečukstēja mazs iedomības velniņš - lūk, tagad tu esi students!” [6] (3.att.).
Starp apzinīgajiem studentiem, kuri tur godā un glabā savu studenta apliecību, atrodas arī kāds, kurš bauda studentu dzīvi, un nesatraucas ne par savu studentu apliecību, ne par sesiju. LVU Fizikas - matemātikas fakultātes students uz jautājumu - kas viņam ir studentu apliecība, atbild īsi un konkrēti “Man kā otrgadniekam, tā ir pastāvīga caurlaide kopmītnē Padomju bulvārī.” Kur tieši šobrīd atrodas studentu apliecība arī īsti nav skaidrs - kādreiz tā esot bijusi pie kopmītnes dežuranta, bet nu laikam nonākusi rektorātā. Un tam neesot būtiskas nozīmes, jo ziemas sesiju viņš nolēmis atlikt uz pavasari [7].
Studentu apliecība - mūsdienu minimālisms.
LU atgūstot savu nosaukumu mainījās arī studentu apliecības vizuālais izskats - apliecība tika drukāta uz papīra un ielaminēta (4.att.). 1998. gadā tika ieviestas plastikāta kartes, līdz ar to studentiem vairs nebija jānes līdzi sava fotogrāfija, jo fotografēšana notika uz vietas (5.att.).
Sākot ar 2000. gadu studentu apliecība piedzīvo būtiskas izmaiņas, jo tiek meklēti risinājumi pilnvērtīgākām iespējām. Sākotnēji tika ieviesta viedkarte ar ” čipu”, 2004. gadā ieviesa digitālā maka funkciju, lai LU Sociālo zinātņu fakultātes bibliotēkā varētu norēķināties par kopēšanas pakalpojumiem (6.att.).
2005.un 2006. gads saistās ar tālākas attīstības risinājumu meklējumiem, ar mērķi bezkontakta viedkartes ieviešanā. Finansiālu apsvērumu dēļ tehnoloģiska studentu apliecību attīstība nebija iespējama. 2009. gads iezīmējas ar to, ka notiek atgriešanās pie parastām plastikāta kartēm bez papildus funkcionalitātes, saglabājot svītru kodu uz apliecības otras puses zem studenta paraksta.
2019. gadā un 2025.gadā tiek ieviesti jauni studentu apliecības dizaini (7.att.). Tiek plānots, ka 2026. gadā studentu apliecība varētu piedzīvot jaunas dizaina izmaiņas, lai atbilstu Eiropas studentu kartes prasībām.
Studentu apliecība - atlaižu saņemšana.
1923. gadā izveidotajā LU aptiekā, kuras galvenais mērķis bija sniegt LU studējošiem farmaceitiem praktiskās iemaņas, ikviens LU students, kā arī docētājs vai darbinieks, varēja iegādāties medikamentus ar 25% atlaidi [16]. 1934. gadā LU Studentu padome vērsās ar lūgumu pie vadības, lai vasaras brīvlaikā tiktu saglabāta iespēja studentiem iegādāties vilciena biļetes par pazeminātu tarifu, jo “pretējā gadījumā Rīgā nodarbinātiem studentiem dārgā dzelzsceļu tarifa dēļ būs ņemta iespēja pavadīt vasaru Rīgas jūrmalā vai citā kūrortā.”[8].
Padomju laikos, uzrādot studentu apliecību, varēja saņemt dažādas atlaides - bezmaksas studijas, atlaides braukšanai sabiedriskajā transportos, par puscenu iegādāties lidmašīnas un vilciena biļetes [9]. Ja līdzi bija studenta apliecība, tad braucot vilcienā varēja iegādāties saldējumu par puscenu [10].
Starptautiskās studentu apliecības.
Visos laikos studenti ir devušies studēt uz ārzemēm, tādēļ tika domāts par Starptautiskās studentu apliecības izveidošanu. 1929. gadā tika izveidota starptautiskā studentu apliecība, kuru izsniedza LU, un to varēja saņemt ikviens students, neatkarīgi kādā universitātē vai augstskolā mācās. Apliecība maksāja 4 latus un bija derīga 1 gadu, bet students kamēr studēja augstskolā, varēja to pagarināt uz 4 gadiem. Šāda apliecība deva iespēju studentam iekļūt nacionālās studentu savienībās, kā arī saņemt materiālus labumus, bet to varēja arī atņemt, ja tika izmantota “nelietīgiem nolūkiem” [11].
Atgūstot neatkarību atkal aktualizējās nepieciešamība studentiem sniegt iespēju mācīties ārzemēs, kā arī uzņemt ārzemju studentus. Viens no variantiem bija 1950. gadā izveidotās Starptautiskās Universitāšu Asociācijas vienotā studentu apliecība, kuru varētu saņemt ikvienas asociācijas augstskolas students. 1990.gadā asociācijā bija ap 800 augstāko mācību iestāžu no 122 valstīm, tai skaitā LVU. Šāda apliecība dotu dotu iespēju studentiem ar atlaidēm ce|ot starp valstīm, apmesties kopmītnēs vai viesnīcās [12].
Mainās augstskolu nosaukumi, politiskie režīmi un pati pasaule, bet studentu apliecība paliek kā nemainīga vērtība. Latvijas Universitātei studentu apliecība ir iekšējais personu apliecinošais dokuments. Tas ir pirmais dokuments, ko students saņem uzsākot studijas, un kļūst par sava veida atmiņu liecinieku visam ceļojumam augstākajā izglītībā.
Pateicība par atsaucību raksta tapšanā LU Studentu servisa direktoram Jānim Saulītim.
Plašāku ieskatu studentu dzīvē iegūsiet izstādē “Vivat crescat floreat Universitat Latviensis! Lielās aulas atspulgs” no 2026. gada 30. janvāra LU galvenās ēkas foajē, Raiņa bulvārī 19.
Papildus informācija :
1. Valdības Vēstnesis, 13.09.1919., Nr. 36, 1. lpp.
2. Kārļa Prauliņa lieta, LV_LVVA_7427_1_3667
3. Laimoņa Freimaņa lieta, LV_LVVA_7427_2_2100
4. Aleksandras Abramovičas lieta, LV_LVVA_7427_1_22696
5. Paziņojumi. (30.12.1940.). Studentu Avīze, Nr.8.
6. R. Kauķe. Kad aizvērta pēdējā lapaspuse. (20.06.1968). Padomju Students, Nr.622. Pieejams: https://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:772323|article:DIVL129
7. I. Radzis. Humānās sirdis un studentu apliecības. (22.01.1955). Padomju Students, Nr.2. Pieejams: https://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:803568|article:DIVL142
8. Studentu pašvaldības nodevas samazinātas. (19.05.1934). Studenta Dzīve, Nr.34.
9. V. Švarcbaha. Pirms dari, apdomā labi. (08.06.1978). Padomju Students, Nr.34. Pieejams: https://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:816921|article:DIVL248|page:4
10. Atmiņas par nākotni. (22.05.1975). Padomju Students, Nr.32.
11. C. I. E. Starptautiska studentu apliecība. (08.11.1929) Students, Nr.156. Pieejams: https://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:736782|article:DIVL217
12. Juris Zaķis. Latvijas Universitāte - pasaulē. (05.01.1990) Latvijas Jaunatne, Nr.3
13. Latvijas Universitāte. Pieejams: https://www.lu.lv/par-mums/vesture/lu-laika-gaita/
14. Latvijas Universitāte. Latvijas Nacionālā enciklopēdija. Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/132715-Latvijas-Universit%C4%81te
15. Starptautiskā Universitāšu asociācija. Pieejams: https://iau.global/
16. Augšāmcelšanās. (21.03.1923). Students, Nr. 23. Pieejams: https://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:1006113|article:DIVL10|query:Universitātes%20aptieka%20
Ieva Hadkevica, krājuma glabātāja
Latvijas Universitātes Muzeja krājumā glabājas daudz interesantu priekšmetu, kas vēsta par dažādiem zinātniskajiem pētījumiem, ko veikuši LU darbinieki. F. Candera un Latvijas astronomijas kolekcijā viens no tādiem ir 1962. gadā uzņemtais fotoattēlu cikls par Latvijas Valsts Universitātes (LVU) Astronomiskās observatorijas veikto pētījumu “Vēja ietekme uz Zemes rotācijas nevienmērību”. Fotoattēlus var aplūkot Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcijas krājumā. Pētījuma oriģinālie dati nav saglabājušies, bet krājumā glabājas uz to pamata balstītās LVU astronomu publikācijas.
1957. gads tika pasludināts par Starptautisko ģeofizikas gadu (SĢG), kas palīdzēja attīstīt LVU Astronomisko observatoriju – tika saņemti līdzekļi dažādu instrumentu iegādei, uzlaboti novērojumu apstākļi un visā PSRS teritorijā tika organizēti interesanti, ar ģeofiziku saistīti tālejoši projekti. Viens no tiem bija pētījums par atmosfēras cirkulācijas pārmaiņu ietekmi uz Zemes rotācijas ātrumu, kas ilga visu nākošo desmitgadi. [1]
1961. gadā LVU Astronomiskā observatorija neskaitot Laika dienesta ikdienas darbu un Zemes mākslīgo pavadoņu novērošanu, pievērsās jaunam pētījumu virzienam – SĢG novērojumu materiālu apstrādei, lai noteiktu Zemes rotācijas nevienmērības cēloņus. Priekšdarbi sākās jau Starptautiskajā ģeofizikas sadarbības gadā (1959), kad LVU Laika dienestam tika uzdots veikt pētījumu par Zemes atmosfēras vispārīgās cirkulācijas un citu ģeofizikālo parādību saistību ar Zemes nevienmērīgo rotāciju un polu svārstībām. Līdz 1961. gadam bija notikusi sagatavošanās – literatūras izpēte, gaidot, kad pienāks iegūtie dati un varēs sākt tos apstrādāt. [2]
PSRS piedāvāja analizēt ekstremālu ģeofizikālu faktoru ietekmi uz mūsu zemeslodi, pētīt gaisa masu sadalījuma un impulsa momenta ietekmi uz Zemes rotācijas ātrumu. Tas bija ļoti globāls plāns, kas paredzēja lielu datu apjoma apstrādi un teorētiskus pētījumus, kas Astronomiskās observatorijas nelielajam zinātnieku kolektīvam bija grūti paveicams. Vairākas citas PSRS observatorijas no šā uzdevuma bija atteikušās, tomēr Latvijas komanda nolēma mēģināt. Ar šiem pētījumiem galvenokārt nodarbojās profesors Kārlis Šteins un Elga Kaupuša, laiku pa laikam pieaicinot palīgā citus darbiniekus. [3]
Tā kā Zemes rotācijas ātrumu ietekmē daudzi faktori, kas visi pagājušā gadsimta vidū vēl nebija kārtīgi izpētīti, astronomiem bija jārisina ļoti sarežģīta problēma. Ja neņem vērā ārējus griezes momentus, Zemes impulsa moments ir nemainīgs. Zinātnieki šobrīd nonākuši pie secinājuma, ka izmaiņas Zemes kodolā ietekmē mantiju, kas savukārt rada Zemes rotācijas ātruma maiņu vairāku gadu periodā. Tas savukārt maina diennakts garumu par 1–2 milisekundēm. Zemes rotāciju ietekmē arī plūdmaiņas okeānos. Piedevām turpinās vispārēja Zemes rotācijas palēnināšanās, kas gan pagarina diennakti par 1 milisekundi gadsimtā, bet tomēr zinātniekiem jāņem vērā visniecīgākās izmaiņas. Visi šie momenti 20. gadsimta 60. gados bija vēl tikai izpētes sākuma stadijā, un tieši tāpēc bija svarīgi veikt gan astrometriskos novērojumus, gan teorētiskus un praktiskus pētījumus. [4]
SĢG pasūtītos pētījumus LVU astronomi uzsāka 1962. gadā, kad no 2275 pasaules meteostacijām pienāca 610 tūkstoši novērojumu, to izpēti bija plānots pabeigt trīs gadu laikā, līdz 1965. gadam. Bet uz vietas tika nolemts veikt šaurāka mēroga praktisku eksperimentu – pētīt vēja ietekmi uz Zemes rotācijas nevienmērību. [3]
1962. gada marta beigās Elgas Kaupušas vīrs Leons šim pasākumam izgatavoja speciālus ratiņus, kas pārvietojās pa sliedēm. Tie izmaksāja 1000 rubļu un varēja vest vienu tonnu lielu kravu. Septembra vidū K. Šteins, E. Kaupuša un Leonids Roze kopā ar LVU saimniecības daļas šoferi E. Brambatu devās uz Madonas rajonu, kur veica eksperimentālus mērījumus berzes spēka noteikšanai, ko rada vējš pret kokiem. Uz ratiņiem vertikāli nostiprināja nozāģētu koku un ar dinamometru mērīja, ar cik lielu spēku vējš iedarbojas uz koka lapotni, vienlaikus ar anemometru 4 metru augstumā mērot vēja ātrumu. Tā izmērīja vēja pretestību pieciem 6–20 metrus augstiem kokiem (vienai priedei, diviem bērziem un divām eglēm). Secināja, ka pretestības spēks ir proporcionāls vēja ātrumam un lapotnes šķērsgriezuma laukumam, un ka visus izmērītos kokus var aptuveni raksturot ar vienu berzes koeficientu. [5, 6]
8. oktobrī eksperimentu turpināja – Elga Kaupuša, Leonids Roze, Jurijs Francmanis un Skaidrīte Stūre Cēsu apkārtnē meža novērošanas tornī veica vēja ātruma mērījumus dažādos augstumos. Oktobra vidū E. Kaupuša un L. Roze devās uz Cesvaini, kur radio un televīzijas tornī arī veica vēja ātruma mērījumus 140 metru augstumā. [5]
Lai saprastu, vai vējš spēj ietekmēt Zemes rotācijas ātrumu, E. Kaupuša apstrādāja pasaules meteocentru trīs dienu datus un aprēķināja Zemes virsmas un atmosfēras impulsa momenta apmaiņu. Novērotās Zemes rotācijas maiņas sakrita ar aprēķinātajām tikai trešdaļā gadījumu. Vēlāk no meteodatiem ieguva vēja ātruma vidējās kvartāla vērtības pa visu zemeslodi. Lai novērtētu vēja ietekmi uz mežainajiem zemeslodes apgabaliem, E. Kaupuša izveidoja liela izmēra pasaules mežu masīvu karti. [8] K. Šteins un E. Kaupuša secināja, ka sauszemei, kas klāta ar mežu, var izmantot vienu atmosfēras piezemes slāņa berzes koeficientu, bet ūdeņiem vērtība ir cita. E. Kaupuša arī aprēķināja atmosfēras slāņu impulsa momentu dažādos augstumos. [7, 9] Visus šos savāktos un apkopotos datus E. Kaupuša un L. Roze gribēja izmantot savās disertācijās, jo viņi sākumā izvēlējās ar atmosfēras pētījumiem saistītas tēmas, attiecīgi: „Zemes rotācijas ātruma izmaiņu pētījumi pēc SĢG datiem” un „Vēja ietekme uz Zemes rotāciju pēc SĢG datiem”, taču vēlāk tās nomainīja uz tēmām par pasāžinstrumenta darbību. Pakāpeniski vēja ietekmes pētījumi observatorijā apsīka, vienīgi E. Kaupuša turpināja ar to nodarboties vēl arī 20. gadsimta 70. gados. [4]
1965. gada jūnija sākumā Rīgā notika PSRS Zinātņu Akadēmijas Astronomijas padomes konference par Zemes nevienmērīgās rotācijas izpēti. Tajā piedalījās 46 dalībnieki, kas pārstāvēja 14 iestādes. Piecās sēdēs tika nolasīts 31 ziņojums. Sanāksmē piedalījās astoņi Latvijas astronomi, no kuriem ar ziņojumiem uzstājās Kārlis Šteins, Elga Kaupuša un Leonids Roze. [3]
[1] Klētnieks, J. Starptautiskā ģeofizikas gada atcerei. Zvaigžņotā Debess, Nr. 197, 2007, rudens, 74.–84. lpp.
[2] Mape „LVU Laika dienests, 1960. gads” (CM2861), mape „LVU Laika dienests, 1961. gads” (CM3226)
[3] Mape „LVU Laika dienests, 1962. gads” (CM3225)
[4] Vilks. I. Astronomija Latvijā 20. gadsimtā. I daļa. LU Akadēmiskais apgāds: Rīga, 2024, (308.–314. lpp.)
[5] Roze. L. LVU Astronomiskās observatorijas dienas grāmata, 1962. gada ieraksti. (CM4768)
[6] Šteins, K., Kaupuša, E. Par koku pretestību vējam. Pētera Stučkas Latvijas valsts universitātes Zinātniskie raksti. LXVIII sējums. Rīga: LVU, 1964, 75.–80. lpp.
[7] Kaupuša, E. Dažas piezīmes par atmosfēras cirkulācijas izmaiņu iespaidu uz Zemes rotācijas ātrumu. Pētera Stučkas Latvijas valsts universitātes Zinātniskie raksti. LXVIII sējums. Rīga: LVU 1964, 81.–86. lpp.
[8] Kaupuša, E. Par mežu izplatību uz Zemes. Pētera Stučkas Latvijas valsts universitātes Zinātniskie raksti. LXVIII sējums. Rīga: LVU, 1964, 87.–90. lpp.
[9] Šteins, K., Kaupuša, E. Par atmosfēras berzes koeficientu pret Zemi izvēli. Pētera Stučkas Latvijas valsts universitātes Zinātniskie raksti. 96. sējums. Rīga: LVU, 1967, 32.–37. lpp.
Gunta Vilka, krājuma glabātāja palīgs
Atzīmējot Starptautisko albīnisma apzināšanās dienu - 13. jūniju, Latvijas Universitātes Muzeja Zooloģijas kolekcijas pievērš uzmanību albīnismam dzīvnieku pasaulē. Starptautisko albīnisma apzināšanās dienu ANO (Apvienoto Nāciju Organizācija) pasludināja 2014. gadā, lai pievērstu pasaules uzmanību cilvēkiem ar albīnismu, jo daudzviet pasaulē tie saskaras ar cilvēktiesību pārkāpumiem, diskrimināciju un pat nāves briesmām savas ādas krāsas dēļ [1]. Tomēr arī dzīvnieki cieš no albīnisma, un tie ir vēl mazāk aizsargāti nekā cilvēki.
Albīnisms, leikisms un citas pigmentācijas svārstības dzīvniekiem ir ļoti reta parādība, retāka nekā cilvēkiem. Dzīvnieku pasaulē albīnisms sastopams aptuveni vienam indivīdam no 10 000 līdz 1 000 000, savukārt cilvēkiem tas sastopams aptuveni vienam no 17 000 līdz 20 000 [2]. Tas, iespējams, saistīts ar to, ka šādas pazīmes būtiski ietekmē dzīvnieku izdzīvošanu dabā.
Šī parādība ir saistīta ar ģenētiskām mutācijām, kas ietekmē pigmenta melanīna veidošanos vai pigmentšūnu attīstību organismā. Melanīns ir pigments, kas nosaka spalvu, kažoka, ādas un acu krāsu. Ja šī sistēma tiek traucēta, dzīvniekiem var rasties dažādas krāsojuma novirzes. Albīnisms rodas gadījumos, kad organisms nespēj ražot melanīnu vai ražo to ļoti maz. Šādi dzīvnieki parasti ir balti vai ļoti gaiši, un tiem bieži raksturīgas sarkanīgas vai rozā acis, jo acīs trūkst tumšā pigmenta. Albīnismu bieži pavada redzes problēmas un paaugstināta jutība pret saules gaismu.
Leikisms atšķiras no albīnisma ar to, ka pigments organismā var saglabāties, taču pigmentšūnas neattīstās vai neizvietojas pareizi. Tādēļ dzīvniekam var būt balts vai plankumains apspalvojums vai kažoks, bet acis parasti saglabā tipisku, tumšu krāsu. Leikisms var izpausties gan nelielos baltos plankumos, gan gandrīz pilnīgi baltā krāsojumā.
Savukārt hipomelanisms ir samazināts melanīna daudzums organismā. Šādi dzīvnieki nav pilnīgi balti, bet tiem raksturīgs bālāks, pelēcīgs vai “izbalējis” krāsojums.
Vairāki albīni dzīvnieki ir kļuvuši par vietējām slavenībām un dažreiz pat zināmi visā pasaulē: kuprvalis (Migaloo) no Austrālijas, gorilla (Snowflake) no Barselonas zoodārza, aligators (Claude) no Kalifornijas Zinātņu akadēmijas, pingvīns (Snowdrop) Lielbritānijā un citi. Svarīgi norādīt, ka albīni dabā ilgi nedzīvo, tāpēc lielākā daļa slavenu un cilvēkiem zināmu albīnu dzīvo tieši zoodārzos. Dabā albīni un citi dzīvnieki ar dažādām pigmentācijas novirzēm ir vairāk apdraudēti, jo tie ir vieglāk pamanāmi plēsējiem. Turklāt pielāgoties dzīvei traucē arī sliktāka redze, tāpat dažādas specifiskas slimības. Piemēram, ādas vēzis, kas ir ļoti bīstams. Gorilla Snowflake Barselonas zooloģiskajā dārzā arī nomira ar ādas vēzi.
Zooloģijas kolekcijās glabājas vairāki ar krāsu pigmentācijas trūkumu saistīti dzīvnieku eksponāti. Jāņem vērā, ka lielākā daļa no eksemplāriem ir ļoti seni, tāpēc ir zaudējuši savu sākotnējo pilnīgi balto izskatu.
Viens no interesantākajiem eksemplāriem ir albīna rubeņa (Lyrurus tetrix) tēviņa izbāzenis, kas nonāca LU Muzejā no Kurzemes provinces muzeja. Rubeņi dzīvo purvainos mežos, mežmalās un krūmājos. Parasti tā tumšais apspalvojums palīdz saplūst ar apkārtējo vidi un pasargā no plēsējiem. Tēviņu apspalvojums ir svarīgs arī pārošanās laikā, jo tas palīdz piesaistīt mātītes. Tomēr albīni vai ļoti gaiši rubeņi savvaļā ir viegli pamanāmi, tādēļ tiem ir mazākas izredzes izdzīvot. Kā vēsta etiķete uz izbāzeņa pamatnes, dzīvnieku 1879. gadā ievāca Ch. Merby. Interesanti ir arī tas, ka rubenis tika ievākts Latvijā. Rubeņi tolaik bija izplatīti, un šis albīnisma gadījums, visticamāk, ir novērots tieši Kurzemē. Izbāzenis, tāpat kā lielākā daļa Zooloģijas kolekcijās esošo izbāzeņu, veidots vairāk nekā pirms gadsimta un, kaut arī tas izgatavots ļoti kvalitatīvi, ar laiku kļuvis putekļains un mazliet deformēts. Jautājumus raisa arī izbāztā putna acis. Pilnīgam albīnam ir sarkanas acis un trūkst jebkādas krāsas. Tomēr šim izbāzenim acis nav sarkanas, bet tā sauktās uzacis ir koši sarkanas. Visticamāk, acis veidotas bez nodoma izveidot tās naturālistiski. Albīniem gan nav melanīna, bet ne visa sarkanā krāsa dzīvniekos rodas no melanīna. Albīnisma gadījumā nepazūd keratīns un citi pigmenti, tāpat sarkanā krāsa saglabājas asinīs.
Žagatu (Pica pica) ar pigmentācijas trūkumiem, kas neliecina par albīnismu, bet drīzāk par leikismu, LU Muzejam uzdāvināja zoologs (putnu olu pētnieks) Jānis Zaikos (1903-1942). Tā ir ievākta 1929. gadā Latvijā pie Cēsīm. Izbāzeni sagatavoja E. Kemppees. Šīs sugas putni ir gudri un piesardzīgi, sastopami mežos, parkos un pilsētās. Žagatu melnbaltais apspalvojums ir labi atpazīstams, taču pigmentācijas traucējumi var radīt neparasti gaišu vai gandrīz baltu apspalvojumu.
Pelēkās vārnas (Corvus cornix) izbāzenis, līdzīgi kā viena no žagatām, visticamāk, ir ar leikismu, jo saglabājies daudz brūnganās krāsas. Pelēkā vārna ir ļoti pielāgoties spējīga suga, kas dzīvo gan pilsētās, gan mežos un laukos. Vārnas ir gudras un sabiedriskas, tomēr neparasti gaišs apspalvojums var samazināt spēju maskēties apkārtējā vidē. LU Muzeja arhīvos nav informācijas par ievākšanu vai laiku. Visticamāk, putns parādījās muzejā aptuveni 20. gadsimta 20. vai 30 gados.
Vēl viens unikāls eksemplārs ir albīna kurmja (Talpa europaea) ādiņa. Kurmis lielāko dzīves daļu pavada pazemē, kur rok tuneļus un meklē barību. Tas orientējas galvenokārt pēc taustes un vibrācijām, jo redze tam ir vāji attīstīta. Atšķirībā no daudziem citiem dzīvniekiem, kurmim albīnisms parasti ir mazāk bīstams, jo pazemē gaišais apmatojums tāpat nav tik labi redzams plēsējiem. Ādiņa ir saistīta ar baltvācu naturālistu Johanu Kavalu (Johann Kawall, 1799-1881). 1866. gadā viņš to ievāca Kurzemē. Vēl interesantāku šo eksemplāru padara fakts, ka ādiņa ir ielikta burkā. Etiķete uz tās vācu valodā paskaidro, ka ievākts ir balts kurmis. Neparasti ir tas, ka vēlāk no tā netika izveidots izbāzenis, bet ādiņa tā arī palika burkā. Parasti ādiņas tā neglabā. It īpaši tāpēc, ka albīns kurmis dabā ir ļoti rets, un tajā laikā tas visticamāk tika uzskatīts par lielu dīvainību. Bet jāņem vērā, ka ādiņu ievāca 19. gadsimtā, un tajā laikā iespējas bija ierobežotas.
Muzejā ir arī albīna kurmja izbāzenis. Skatoties uz to, var iedomāties, kā burkā esošais kurmis varētu izskatīties. Izbāzenis veidots no eksemplāra, kas 1999. gadā ievākts Rucavā.
Fazāna (Phasianus colchicus) tēviņa izbāzenis nav albīnisma, bet gan leikisma piemērs, kas izpaužas kā nepilnīgs pigmentācijas zudums. Putnam saglabājās daļēja spalvu pigmentācija. Tēviņiem raksturīgs košs apspalvojums, kas svarīgs pārošanās laikā, taču tas vienlaikus palīdz arī saplūst ar apkārtējo vidi. Tā kā fazāns ir tēviņš un fazānu tēviņi ir spilgtāki nekā mātītes, muzeja eksemplārs izskatās ļoti iespaidīgi. Atšķirība starp parastu fazānu un fazānu ar pigmentācijas trūkumu ir spilgta. Līdzīgi kā pārējie eksemplāri, putns ievākts Latvijā. Visticamāk, Latvijā tas dzīvoja kā dekoratīvs un medību putns, jo fazānu ieviešana Latvijā bija neveiksmīga [3]. Zooloģijas kolekcijās izbāzenis nonāca no Kurzemes provinces muzeja, kur tas parādījās kā dāvinājums no Grāfa Paula Medema (1860-1939) 1898. gadā.
Viens no neparastākajiem albīniem LU Muzeja Zooloģijas kolekcijās ir Eirāzijas vāveres (Sciurus vulgaris) slapjais preparāts. Vāvere dzīvo kokos un mežos, kur kažoka krāsa palīdz tai paslēpties starp koku stumbriem un zariem. Albīnas vāveres ir daudz vieglāk pamanāmas plēsējiem, piemēram, vanagiem vai caunām. Tādēļ šādi dzīvnieki savvaļā parasti sastopami reti. Parasti par slapjiem preparātiem kļūst ūdens iemītnieki un kukaiņi. Retos gadījumos, kad dzīvnieks tiek preparēts, to saglabā speciālā šķidrumā. Acīmredzams, ka šī vāvere arī tika preparēta, jo āda atvērta vēdera pusē, redzama daļēji atsegta muskulatūra.
Pigmentācijas traucējumi dzīvniekiem – albīnisms, leikisms un hipomelanisms – atklāj, cik sarežģīta un jutīga ir krāsojuma veidošanās dabā. Šie gadījumi ļauj labāk izprast ģenētikas, vides un pielāgošanās mijiedarbību, kā arī parāda, cik nozīmīga krāsa ir dzīvnieku izdzīvošanā.
LU Muzeja Zooloģijas kolekcijās esošie eksemplāri atspoguļo gan dabā sastopamās variācijas, gan laika ietekmi uz muzeja priekšmetiem. Daļa no tiem ir unikāli ne tikai savu pigmentācijas īpatnību dēļ, bet arī kā vēsturiski liecinieki, kas saglabājuši informāciju par ieguves vietu, laiku un kolekcionēšanas tradīcijām.
Šie dzīvnieki atgādina, ka daba ne vienmēr atbilst “ideālajam” priekšstatam, un ka pat nelielas ģenētiskas izmaiņas var būtiski ietekmēt organisma izskatu un izdzīvošanas iespējas. Tieši tāpēc šādi eksemplāri muzejos ir īpaši vērtīgi – tie ļauj ieraudzīt dabas daudzveidību arī ārpus ierastajām robežām.
Iepazīties ar šiem eksponātiem var LU Muzeja Zooloģijas kolekciju izstādē “Pārāk balti dabai: albīni LU Muzeja Zooloģijas kolekcijās” Kronvalda bulvārī 4, 4.stāvā.
Pieteikšanos muzeja apmeklējumam var atrast mājaslapā.
1. International Albinism Awareness Day 13 June https://www.un.org/en/observances/albinism-day
2. International Albinism Awareness Day 13 June https://www.un.org/en/observances/albinism-day
3. Fazāns https://lv.wikipedia.org/wiki/Faz%C4%81ns
Literatūra:
1. International Albinism Awareness Day 13 June https://www.un.org/en/observances/albinism-day
3. Fazāns https://lv.wikipedia.org/wiki/Faz%C4%81ns
4. National Organization for Albinism and Hypopigmentation https://albinism.org/
5. Albinism https://en.wikipedia.org/wiki/Albinism
6. Leucism https://en.wikipedia.org/wiki/Leucism
Anna Gajevska, krājuma glabātāja
Katra paaudze Latvijas Universitāti iepazīst citādu. Universitātes gadadienas mēnesī aicinām atgriezties astoņdesmito gadu sākumā un paskatīties uz tās galveno ēku caur mākslinieka Kārļa Cīruļa ofortiem. Tie ir ne tikai izcili grafikas darbi, bet arī vērtīgas liecības par Universitātes vēsturi un tās pārmaiņām.
Mākslinieks ar īpašu rokrakstu - Kārlis Cīrulis
Kārļa Cīruļa kā mākslinieka liktenis tiek izlemts jau agrā bērnībā. Viņš piedzima 1925. gada 1. septembrī Rīgā tālbraucēja Kārļa Rozenfelda ģimenē, bet vecāku šķiršanās dēļ viņu viena gada vecumā atdod audžuģimenei. Tieši šis notikums iezīmēja K. Cīruļa visu dzīves ceļu, jo par viņa audžu tēvu kļūst Pēteris Cīrulis, kas aktīvi rosinājis dēlu pievērsties mākslas pasaulei [1,5].
K. Cīrulis bērnību pavadīja mākslinieciskā vidē - tēvs, kurš pats bija mācījies zīmēšanas skolā, lika nodarboties ar slavenu mākslinieku, kā piemēram Rafaela, darbu reprodukciju zīmēšanu, bet īstu mākslinieka ikdienu viņš varēja novērtēt, pavadot laiku darbnīcā pie tēva brāļa Anša, kurš bija lietišķās mākslas meistars, Latvijas Republikas pirmās pastmarkas un nacionālā sarkanbaltsarkanā karoga meta autors [1,2].
Bez ģimenes, K. Cīruļa māksliniecisko garu ietekmējis viņa zīmēšanas skolotājs 17. Rīgas vidusskolā tēlnieks un grāmatu grafiķis Emīls Melderis [1,3]. Pēc vidusskolas viņš turpinājis mācības Rīgas Amatniecības skolas Mehānikas nodaļā. K. Cīruļa izglītību un attiecības ar mākslu pārtrauca Otrais pasaules karš. Tā laikā viņš dzīvojis Kurzemē, cenšoties izvairīties no iesaukšanas vācu armijā. 1945. gada 15. martā viņu apcietina vācu gestapo. Tā rezultātā K. Cīrulis pavada laiku apcietinājumā vairākos vācu cietumos - Sabilē, Talsos, Pāvilostā un Liepājā. Pēc Vācijas kapitulācijas viņš dzīvo Kuldīgā, kur strādā kultūras namā kā aktieris. Tā paša gada vasarā atgriežas Rīgā. 1946. gadā K. Cīrulis iestājas Rīgas daiļamatniecības vidusskolā, kuru absolvē 1950. gadā. No 1947. gada viņš strādāja kombinātā “Māksla” par daiļkrāsotāju [1,4,5]. 1951. gadā K. Cīrulis iestājas Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā (tagad Latvijas Mākslas akadēmija), ko absolvē 1957. gadā, iegūstot mākslinieka grafiķa kvalifikāciju [6].
Pēc kvalifikācijas iegūšanas viņš darbojies dažādos tēlotājmākslas, grafikas veidos - stājgrafikā, grāmatu grafikā, plakātu un lietišķajā grafikā. Jau studiju gados K. Cīrulis izveidojis savdabīgo rokrakstu ofortu tehnikā. Vieni no atpazīstamākajiem mākslinieka darbiem ir Rīgas un Vecrīgas ainavu attēlojumi, kā piemēram, cikls “Mana Rīga” [1].
Kopš 20. gadsimta sešdesmitiem gadiem K. Cīruļa darbi izstādīti Baltijas republikās, Maskavā, Eiropā, Ziemeļamerikā, Austrālijā, vairākās Āzijas un Āfrikas valstīs, kā arī Padomju polārajās stacijās Antarktīdā [1,7].
1983. gada martā ar vienu no savām ofortu personālizstādēm “Grafiķis Kārlis Cīrulis” mākslinieks ciemojies Latvijas Valsts Universitātē (tagad Latvijas Universitāte) [7]. Iespējams, tieši pēc šīs izstādes Latvijas Universitāte (LU) ieguva savā īpašumā šos īpašos ofortus, ko izmantoja gan grāmatās un preses izdevumos, gan uz ielūgumiem un apsveikuma kartiņām.
Latvijas Universitātes galvenā ēka ofortos un estampos
Izstādē bija redzamas vairākas Rīgas un Vecrīgas ainavas. Ja periodikā, grāmatās un citos izdevumos ir redzamas mākslinieka ofortu reprodukcijas, tad izstādēs K. Cīrulis atrādīja savus oriģināldarbus - ofortus un estampus [7].
Lai saprastu, kas ir oforts un estamps, vispirms jāiepazīst termins "gravīra". Tā ir (1) iespiedforma (koka dēlis, metāla plāksne, linolejs, akmens u. c.), uz kuras attēls ir iegriezts vai iegravēts. Iespiežamajiem elementiem jābūt reljefiem - augstākiem vai zemākiem par neiespiežamajiem elementiem. Par gravīru sauc arī (2) novilkumu, kas izgatavots no šādas iespiedformas. Un visbeidzot gravīra ir arī (3) grafiskās mākslas žanrs, kurā novilkums tiek iegūts no metāla, koka vai linoleja iespiedformas, uz kuras izveidots zīmējums [8].
Oforts jeb asējums ir dobspiedes paveids mākslā. Iespiedformu (skat. 1. att.) no vara, cinka, tērauda, misiņa vai cita materiāla gruntē ar vielu, kas nelaiž cauri skābes. Ar asu adatu vai irbuli vielas slānī izveido jeb asē vajadzīgo zīmējumu, pēc tam plāksni kodina skābē. Noņemot skābi un grunts slāni no plāksnes, paliek padziļinātais zīmējums [8]. Lai labāk izprastu šo procesu, Liverpūles Džona Mūra universitātes Drukas studija ir sagatavojusi video materiālu, kurā redzams, kā top oforts.
Estamps jau ir nākamais solis, ko visbiežāk cilvēki redz kā gala produktu - mākslas darbu. Pēc definīcijas estamps ir gravīras nospiedums - novilkums uz papīra no mākslinieka darinātas iespiedformas [8].
LU Muzeja LU vēstures kolekcijās ir saglabājušies unikāli K. Cīruļa mākslas darbi - oforti un estampi (skat. att. 1., 2. un 3.). Visi darbi ir parakstīti, bet uz estampiem mākslinieks rokrakstā pievienojis tekstu - “P. Stučkas Latvijas Valsts universitāte” [9,10]. Latvijas Nacionālās bibliotēkas Mākslas un mūzikas centra Mākslas krājumā ir vēl viens lielā oforta estamps, bet uz tā K. Cīrulis ir uzrakstījis “Vecrīga. Universitāte” [11]. LU Muzeja krājumā esošos mākslas darbus padara unikālus ne tikai mākslinieka paraksti un rokraksts, bet arī teksts.
Šie oforti un estampi attēlo māksliniekam tik ļoti raksturīgo savdabīgo grafikas rokrakstu - trauslās, izsmalcinātās līnijas, faktūru daudzveidību, meistarīgo kompozīciju un tonālo bagātību. (skat. 4. att.) [1]. K. Cīrulis ofortu tehniku atzinis kā vislabāko, lai panāktu lielāku līniju skaidrību un spēku. Ne tikai viņa ofortu rokraksts ir īpašs, bet arī tehnika, kādu viņš piekopa. Mākslinieks strādāja bez skicēm un jau veidoja ainavu spoguļattēlā uz iespiedformas - vara vai cinka plāksnes [1]. Jāpiebilst, ka estamps ir oforta spoguļattēls, kas vēl spilgtāk apliecina mākslinieka pārliecību un meistarību šajā tehnikā.
Šo ofortu reprodukcijas plaši tika izmantotas dažādos Universitātes tipogrāfiskajos materiālos. LU Muzeja LU vēstures kolekciju krājumā ir apsveikuma kartiņas un ielūgumi tieši ar šo ofortu attēliem (skat. att. 5., 6. un 7.). Visbiežāk tika izmantots vertikālais oforta novilkums.
Atrodi atšķirību! Ko Kārļa Cīruļa oforti atklāj par Latvijas Universitāti?
Jāatzīmē, ka K. Cīruļa oforti gatavoti padomju laikos, tāpēc tajos iemūžināta LU ar tā laika raksturīgajām iezīmēm. To uzskatāmi atklāj vertikālais fasādes oforts. Jumta margu līnijā, tieši centrā redzams Padomju Savienības ģerbonis (skat. 8. att.). Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, to nomaina pret Latvijas valsts ģerboni.
Lielajā ofortā ēkas priekšplānā redzams zinātnieka Mstislava Keldiša krūšutēls (skat. 9. att.). Tas no 1978. gada aprīļa līdz 2023. gada novembrim atradies Rīgas kanālmalas apstādījumos. Pēc Krievijas 2022. gada pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Latvijā pastiprinājās padomju režīmu slavinošo objektu nojaukšana, kā rezultātā šis krūšutēls arī tika demontēts. Šobrīd tas atrodas Rīgas pieminekļu aģentūras noliktavā Varoņu ielā [12].
Ofortos neredzamā atšķirība, bet kuru ir svarīgi pieminēt, ir LU nosaukuma plāksne pie galvenās ieejas durvīm. 1983. gada martā, kad oforti tika izstādīti, LU bija nosaukta P. Stučkas vārdā, pilnajā nosaukumā - “Ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotā Pētera Stučkas Latvijas Valsts Universitāte”. Nosaukumu, tieši tāpat kā ģerboni, pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas nomaina [13]. Vairāk par šo nozīmīgo notikumu lasi rakstā “MĒNEŠA PRIEKŠMETS. Liecības par Latvijas Universitātes vēsturiskā nosaukuma atjaunošanu”.
LU Muzeja LU vēstures kolekcijās ir iespēja iepazīties ar K. Cīruļa Latvijas Universitātes ofortiem un estampiem un citām LU vēstures liecībām. Kontakti: Santa Puķīte, LU Muzeja vēstures kolekciju krājuma glabātāja, e-pasts santa.pukite@lu.lv, tālruņa numurs 67034032 vai 25733456.
- Lesničenoka, A., Ilješāne, E. E. (b.g.). Kārlis Cīrulis. Izgūts no https://www.redzidzirdilatviju.lv/lv/collections/160421/249/
- Lamberga, D. (2025). Ansis Cīrulis. Izgūts no https://enciklopedija.lv/skirklis/50925-Ansis-C%C4%ABrulis
- Leitis, A. (2025). Emīls Melderis. Izgūts no https://enciklopedija.lv/skirklis/197950-Em%C4%ABls-Melderis
- Kārļa Cīruļa biogrāfija stājoties Latvijas PSR Valsts mākslas akadēmijā, 1950. gada 21. augusts. LNA_LVA_F442_1-1_54, 3. lp.
- Kārļa Cīruļa biogrāfija, kas pievienota Latvijas PSR Valsts mākslas akadēmijas studenta lietai. 1950. gada 19. septembris. LNA_LVA_F442_1-1_54, 4. lp.
- Kārļa Cīruļa Latvijas PSR Valsts mākslas akadēmijas diploma noraksts. 1957. gada 10. jūlijs. LNA_LVA_F442_1-1_54, 29. lp.
- Timšāns, S. Grafiķis Kārlis Cīrulis universitātē. Padomju Jaunatne, Nr. 51. 15.03.1983. Izgūts no https://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:888854|article:DIVL285|query:K%C4%81rlis%20C%C4%ABrulis%20
- Poligrāfijas terminu skaidrojumi : digitālais mācību līdzeklis
- LU Muzeja LU vēstures kolekciju krājums, LUV5133
- LU Muzeja LU vēstures kolekciju krājumus, LUV5133
- Cīrulis, K. Vecrīga. Universitāte (estamps). Izgūts no https://digitalabiblioteka.lv/?id=oai:the.european.library.DOM:41763&q=K%C4%81rlis%20C%C4%ABrulis&tab=2&of=88-132
Santa Puķīte, krājuma glabātāja